Man rādīja pasaules stāvokli un ka tā gandrīz jau ir piepildījusi savu netaisnības kausu. Mūsu pasauli piepilda visāda veida varas darbi un noziegumi. Sātans izlieto katru līdzekli, lai izplatītu noziegumus un pazemojošus netikumus. Jaunatni uz ielām apņem reklāmas un paziņojumi par noziegumiem un grēkiem, ko attēlo kāds romāns, vai arī izrāde kādā teātrī. Viņi uzaug ciešā sadraudzībā ar grēku. [472] Dienas periodiskie izdevumi viņu acu priekšā tur zemisku, nekrietnu cilvēku rīcību, un satraucoši, uzbudinoši stāsti tiem pasniedz visu, kas var izraisīt ziņkāri un pamodināt dzīvnieciskās kaislības.
Izvirtušu cilvēku radītā literatūra saindē uzskatus tūkstošiem cilvēku šinī pasaulē. Grēku neparāda tā ārkārtējā grēcīgumā. Viņi tik daudz dzird un lasa par zemiskiem noziegumiem un nekrietnībām, kā kādreizējā jūtīgā sirdsapziņa, kas šausmās novērstos, tā notrulinās, ka ar sevišķu interesi kavējas pie seklu un zemu cilvēku vārdiem un darbiem.
“Un itin kā bija Noa dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla dienās.” Dievs sev vēlas ļaudis, kas čakli labos darbos, kas stingri stāv šī izvirtušā laikmeta negantību vidū. Būs ļaudis, kas tik stipri turēsies pie dievišķā standarta, ka viņi spēs pastāvēt katrā kārdinājumā. Samaitājošie ziņojumi, liesmojošās reklāmas var censties runāt uz viņu jūtām un mēģināt samaitāt viņu prātus, tomēr tie būs savienoti ar Dievu un eņģeļiem, ka līdzināsies tādiem, kas neredz un nedzird šo ļaunumu. Tiem ir darāms darbs, kuru neviens cits viņu vietā nevar padarīt, tiem ir jācīnās labā ticības cīņa un jāsatver mūžīgā dzīvība. Viņi neuzticēsies sev un nebūs ar sevi apmierināti. Apzinādamies savu vājumu, viņi savienos savu nezināšanu ar Kristus gudrību, savu vājumu ar Viņa spēku.
Jaunatnei var būt tik stipri pamatlikumi, ka pat visspēcīgākās sātana kārdināšanas tos nepiespiedīs kļūt neuzticīgiem Dievam. Zāmueli bērnībā apņēma vissamaitājošākie iespaidi. Viņš redzēja un dzirdēja tādas lietas, kas apbēdināja viņa dvēseli. Ēļa dēlus, kas kalpoja svētajā vietā, pārvaldīja sātans. Šie cilvēki aptraipīja visu apkārtni. Vīrus un sievas ikdienas saistīja grēks un netaisnība; tomēr Sāmuēla staigāšana bija nevainīga. Viņa rakstura tērps bija neaptraipīts. Viņš nebiedrojās un neatrada ne mazāko prieku grēkos, kas piepildīja visu Izraēli. Zāmuelis mīlēja Dievu, viņa dvēsele atradās tik ciešā savienībā ar debesīm, ka Kungs sūtīja eņģeli, lai runātu ar viņu par Ēļa dēlu grēkiem, kas bija samaitājuši Izraēli. [473]
Ēstkāre un kaislības pārvar tūkstošus no tiem, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem. Draudzējoties ar grēkiem, viņu prāts un jūtas ir tā notrulinājušās, ka grēks viņiem vairs nav pretīgs, bet liekas pievilcīgs. Visu lietu gals ir tuvu. Dievs vairs ilgi necietīs cilvēku bērnu noziegumus un pazemojošo netaisnību. Viņu noziegumi tiešām aizsnieguši debesis un drīz Dievs uz tiem atbildēs ar briesmīgām mocībām virs zemes. Viņi dzers Dieva dusmu kausu, kas nebūs jaukts ar žēlastību.
Es redzēju, ka pat Dieva ļaudīm draud briesmas morāli pagrimt. Izvirtība ir saistījusi vīrus un sievas par saviem gūstekņiem. Viņi ir kā apmāti un ir bezspēcīgi pretoties un uzvarēt ēstkāri un kaislības. Dievam ir vara. Viņā ir spēks. Ja viņi to satvers, tad dzīvinošais Jēzus spēks stiprinās katru, kas nosaukts Kristus vārdā. Mūs apņem nopietnas briesmas; mēs esam droši tikai tad, kad sajūtam savu vājumu un pieķeramies mūsu varenajam Atbrīvotājam. Mēs dzīvojam briesmu pilnā laikā. Ne mirkli nedrīkstam mitēties lūgt un būt modri. Mūsu bezpalīdzīgajām dvēselēm jāuzticas Jēzum, mūsu līdzjūtīgajam Pestītājam.
Man rādīja mūsu priekšā esošā darba lielumu un svarīgumu. Tomēr tikai nedaudzi izprot lietu patieso stāvokli. Visi, kas ir aizmiguši un nespēj saprast, cik nepieciešami būt modriem un atrasties trauksmes stāvoklī, cietīs sakāvi. Dieva darbā ir iesaistījušies jauni cilvēki. Dažs no viņiem gandrīz nemaz nenojauš darba svētumu un atbildību. Viņiem ir tikai nelieli piedzīvojumi ticības vingrināšanā un nopietnā dvēseles izsalkumā pēc Dieva Gara, kas vienmēr nes sev līdzi atgriešanos. Daži vīri ar labām spējām, kas varētu ieņemt atbildīgas vietas, nezin, kādam garam viņi pieder. Viņi atdodas bezrūpīgam gara stāvoklim tikpat dabīgi, kā ūdens tek lejup no kalna. Viņi runā niekus, jokojas ar jaunām meitenēm, lai gan ik dienas dzird vissvinīgākās, dvēseli satraucošās patiesības. Šiem cilvēkiem ir prāta reliģija, bet viņu sirdis dzirdētā patiesība nav svētojusi. Šādi cilvēki nekad nevar vest citus pie dzīvā ūdens Avota, pirms viņi paši nav dzēruši no šīm straumēm.
Tagad nav laiks vieglprātībai, niekiem un tukšiem jokiem. Šīs zemes vēstures ainas drīz nobeigsies. Prātiem, kas atļāva domām brīvi klejot, ir jāpārveidojas. Apustulis Pēteris saka: “Tāpēc apjoziet savas sirds gurnus un skaidrā prātā ceriet pilnīgi uz to žēlastību, kas jums taps atnesta, kad Jēzus Kristus parādīsies. Kā paklausīgi bērni neturaties pēc tām iekārošanām, kurām jūs līdz šim savā nezināšanā klausījāt. Bet kā jūsu Aicinātājs ir svēts, tāpat arī jūs topat svēti visā dzīvošanā. Jo ir rakstīts: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts!””
Brīvi klejojošās domas ir jāsavalda un jāvērš uz Dievu. Katrai domai vajadzētu paklausīt Dieva prātam. Uzslavas nevajadzētu ne izteikt, ne arī sagaidīt, jo tām ir tieksme barot pašpaļāvību, bet ne padziļināt pazemību, samaitāt, bet ne tīrīt. Cilvēki, kas tiešām ir sagatavoti, kas jūt, ka viņiem ir jādara sava daļa Dieva darbā, tie zem darba svētuma izpratnes jutīsies nospiesti kā rati zem kūlīšu svara. Tagad ir laiks pielikt visnopietnākās pūles, lai pārvarētu miesīgās sirds dabīgās jūtas.