[468] 1875. gada 3. janvārī man rādīja draudzes lietas attiecībā uz Batl-Krīkas Savienības Izdevniecības darba, Skolas un Veselības Institūta lielo un svarīgo nozīmi. Ja šīs iestādes būtu pareizi vadītas, tad tās stipri ietekmētu Dieva darba uz priekšu iešanu patiesības izplatīšanā un dvēseļu glābšanā. Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū. Vienīgi svētīšanās Dievam var kādu no mums darīt derīgu šī laika svinīgajam un svarīgajam noslēguma darbam. Tomēr atbildīgajās vietās ir tikai nedaudz pilnīgi nesavtīgu cilvēku, nedaudz tādu, kas bez atlikuma nodevuši sevi Dievam, lai uzklausītu Viņa balsi un mācītos pazīt Viņa godību. Maz ir tādu, ja to prasītu, kas atdotu savas dzīvības Dieva darba attīstībai. Tomēr tieši tādu nodošanos Dievs prasa. Cilvēki krāpj sevi, domādami, ka kalpo Dievam, lai gan patiesībā kalpo sev, atstājot Dieva darba intereses otrā vietā. Viņu sirdis nav svētotas. Dievam nepatīk šādu cilvēku kalpošana. Laiku pa laikam, darbam ejot uz priekšu, Viņš savā aizgādībā ir iecēlis vīrus, lai tie pildītu pienākumus Batl-Krīkā. Šie cilvēki būtu varējuši ieņemt svarīgas vietas, ja viņi būtu svētījušies Dievam un savu enerģiju veltījuši Viņa darbam. Šiem Dieva izraudzītajiem vīriem bija vajadzīga tieši tā audzināšana, kuru tiem sniegtu nodošanās Dieva darbam. [469] Viņš tos būtu pagodinājis, saistot viņus ar Sevi un dodot viņiem savu Svēto Garu, lai tie būtu derīgi atbildībām, kuru nešanai tie tika aicināti. Neuzņemoties nest nastas un atbildības, tie nevar iegūt bagātīgus piedzīvojumus un atzīt dievišķo gribu
Nevienam nevajadzētu sevi krāpt ar domām, ka saistoties ar Dieva darbu Batl-Krīkā, viņam būs mazāk rūpju, mazāk smaga darba un mazāk pārbaudījumu. Sātans ir visaktīvāk tur, kur visvairāk strādā, lai paaugstinātu patiesību un glābtu dvēseles. Viņš izprot cilvēka dabu un viņš šos cilvēkus neatstās, ja tik tiem ir kaut kādas izredzes kļūt Kristum līdzīgiem un derīgākiem Dieva darbā. Sātans tieši kārdinās tos cilvēkus, kurus Dievs izvēlējies un pieņēmis, lai tie darītu savu daļu Viņa darbā. Sātans pastāvīgi pārdomā, kā vislabāk cīnīties pret Dieva nodomiem un tos izjaukt. Viņš tikpat labi pazīst cilvēku rakstura vājās, kā stiprās puses. Viņš strādā izsmalcināti un veikli ar visu netaisnības pievilkšanas spēku, lai uzbrūkot viņu rakstura vājajām vietām, izjauktu Dieva nodomus, un, kad tas ir padarīts, tad viņam ir sagatavots ceļš, lai uzveiktu un satriektu cilvēku arī tur, kur viņš ir stiprs. Viņš panāk virsvaldību pār prātu un aptumšo saprašanu. Ar viltu apmulsinātiem un uzvarētiem cilvēkiem viņš liek paļauties uz sevi un būt apmierinātiem ar sevi tieši tad, kad viņi morāli ir visvājākie. Viņi sevi apkrāpj, domādami, ka viņu garīgais stāvoklis ir labs.
Ienaidnieks ķersies pie visa iespējamā, lai to izlietotu sev par labu, un izpostītu dvēseli. Lai palīdzētu tiem, kas ieņem atbildīgas vietas, ir dotas liecības. Sākums ir labs. Viņi uzņemas nastas un dara savu daļu Dieva darbā. Bet sātans tos vajā ar savām kārdināšanām un beidzot viņus piekrāpj. Kad citi vēro viņu nepareizo rīcību, tad sātans iedveš tiem domu, ka par šīm personām dotajām liecībām ir jābūt kādai kļūdai, citādi tās nebūtu izrādījušās necienīgas ņemt dalību Dieva darbā. [470]
Tieši to sātans grib panākt. Viņš vēlas iedvest šaubas pret gaismu, kuru Dievs ir devis. Šie cilvēki būtu varējuši pastāvēt pret sātana kārdināšanām, ja viņi būtu bijuši modri un piesardzīgi, izjūtot savu nespēku un būtu uzticīgi pildījuši savus pienākumus, paļaujoties uz Jēzus vārdu un stiprumu. Vienmēr jāatceras, ka visos apstākļos šiem vīriem ir dots iedrošinājums līdz ar nosacījumu, ja viņi paliktu nesavtīgi, ja izjustu savu vājumu un paļautos uz Dievu, neuzticoties pašai savai gudrībai un spriedumam, tad viņi varētu būt par lielu svētību Viņa darbā. Bet sātans ir nācis ar savām kārdināšanām un gandrīz katru reizi ir uzvarējis. Viņš tā ir iekārtojis apstākļus, lai varētu uzbrukt viņu raksturu vājajām vietām un tā viņus pārvarējis. Cik apkaunojoši viņi ir kaitējuši Dieva lietai. Cik pilnīgi viņi sevi atšķīruši no Dieva, paklausīdami savām samaitātajām sirdīm, uz to var atbildēt viņu pašu dvēseles. Dieva diena atklās patiesos iemeslus, kāpēc esam vīlušies cilvēkos; Dievs nevar kļūdīties. Viņš tiem devis iedrošinošus apsolījumus zem zināmiem nosacījumiem, bet šiem nosacījumiem viņi nepakļāvās. Viņi paļāvās paši uz savu spēku un krita kārdināšanā.
Ko par cilvēkiem var teikt vienos apstākļos, to par viņiem nevar teikt citos apstākļos. Cilvēku morālie spēki ir vāji un viņi ir visaugstākā mērā savtīgi, pašapmierināti un tik ātri uzpūšas tukšā iedomībā, ka Dievam nav iespējams ar viņiem strādāt. Kungs viņus atstāj, lai viņi paliek savā aklībā un atklājas viņu lielais vājums un neprāts, ka daudziem jābrīnās, kā šādas personas jeb kad ir pieņemtas un atzītas par cienīgiem saistīties Dieva darbā. Tieši tas ir sātana plāns. Tas bija viņa mērķis jau tad, kad viņš pirmo reizi tos kārdināja izteikt pārmetumus par Dieva lietu un mest ēnu uz liecībām. Ja viņi būtu palikuši tur, kur viņu iespaids Dieva darbā nebūtu bijis tik izjūtams, tad sātans viņiem arī tik nežēlīgi nebūtu uzmācies, jo tad viņš nebūtu varējis sasniegt savu mērķi, izlietojot tos kā rīkus sevišķa darba veikšanai. [471]
Dieva darbam uz priekšu ejot, mainās arī cilvēku nostāja. Ko šodien var teikt par atsevišķiem cilvēkiem kā patiesību, rītu vairs to sacīt nevarēs. Iemesls ir tas, ka vienu mēnesi viņi varēja būt nevainīgi, izdzīvot vislabākā veidā viņiem pieejamo gaismu, kamēr nākošais mēnesis nevienam no tiem nevar būt par īsu, lai sātans tos nevarētu pievilt un, paļaujoties uz sevi, viņi neiekristu smagos grēkos un nekļūtu nederīgi Dieva darbam.
Sātana kārdināšanas ir tik smalkas, un cilvēku prāti tā izmainās, ka ne mans vīrs, ne es nerīkotos gudri, ja izteiktu pat savas domas par atsevišķu personu piemērotību dažādu vietu ieņemšanai, jo tā mēs kļūstam atbildīgi par šo personu tālāko rīcību. Neskatoties uz to, ja viņi būtu palikuši pazemīgi un stipri uzticējušies Dievam, kā tas bija, kad viņus ieteica uzņemties atbildības, tad viņi būtu varējuši būt attiecīgai vietai vispiemērotākie cilvēki.
Cilvēki izmainās, kaut arī izmaiņa viņiem pašiem nav jūtama. Viņi krīt zem kārdinājuma spēka, zaudē savu nelokāmību un atšķiras no Dieva. Tad viņus pārvalda ienaidnieks un viņi dara un runā lietas, kas apkauno Dievu un uzkrauj negodu Viņa darbam. Sātans līksmojas, redzot, ka tad mūsu brāļi un māsas skatās uz mums ar šaubām, tāpēc ka mēs šīs personas savā laikā esam pamudinājuši un iespaidojuši.