Brāli E., es biju domājusi tev rakstīt jau agrāk, bet tikai tagad man ir izdevība to darīt. Pēdējā sabatā runājot uz ļaudīm, es tik skaidri izjutu tavu lietu, ka tikai ar grūtībām varēju noturēties, lai atklāti nepieminētu tavu vārdu. Tagad tev rakstot es atslogošu savu garu. Pēdējā parādīšanā man rādīja to cilvēku trūkumus, kas atklāti apliecina, ka strādā ar Vārdu un priekšrakstiem. Es redzēju, ka tu savas spējas sacīt patiesību, neesi papildinājis, bet gan, ka tās ir samazinājušās. Tev ir vajadzīga pilnīga atgriešanās Tev ir stipra, noteikta griba, pat līdz stūrgalvībai. Ja tu būtu bijis mazāk pašpaļāvīgs, bet gan pazemīgāks un lēnprātīgāks garā, tad tagad tu būtu derīgāks patiesības vēsts nešanai citiem.
Tu nemīli piespiesties un uzcītīgi pūlēties. [460] Tu neesi bijis neatlaidīgs Dieva Vārda pētītājs, ne arī centīgs strādnieks Dieva darbā. Tava dzīve ļoti atšķiras no Kristus dzīves. Tavs spriedums nav gaišs un noteikts. Tu neesi gudrs un saprātīgs strādnieks. Tu nemācies mantot dvēseles Kristum, kā to katram Kristus kalpam vajadzētu darīt. Tev ir noteikts ceļš, pašam sava mēraukla, pie kuras tu vēlies pievest ļaudis; tomēr tas tev neizdosies, tāpēc ka viņi nevēlas pieņemt tavus noteikumus. Tu esi neiecietīgs svētulis [fanātiķis] un bieži krīti galējībās, tādā veidā nopietni kaitēdams Dieva lietai, tu nemanto dvēseles patiesībai, bet nogriez tās no patiesības.
Man rādīja, ka neapdomīgi strādājot, tu esi sabojājis vairākus labus pasākumus, un ko lai es tev šajā jautājumā saku? Dvēseles ir pazaudētas trūkstot gudrībai, kā mācīt patiesību, tāpēc ka savu aicinājumu būt par evaņģēlija kalpu, tev nav izdevies izgreznot ar uzmanību, laipnību un pacietību. Katrā Kristus kalpa rīcībā jāparādās patiesai kristieša laipnībai. Ak, cik vāji tu esi reprezentējis mūsu līdzcietīgo Pestītāju, kura dzīve bija laipnības un patiesas skaidrības iemiesojums. Caur bargu, kritizējošu un uzpūtīgu garu tu esi dvēseles novērsis no patiesības. Tavi vārdi nav teikti Kristus lēnprātīgajā maigumā, bet gan brāļa E. garā. Tu pēc dabas esi nepieklājīgs un nesmalkjūtīgs, un tāpēc ka tu nekad neesi izjutis vajadzību pēc patiesas skaidrības un kristīgas pieklājības, tava dzīve arī nav bijusi tik cēla, kāda tā varēja būt.
Tu neesi atmetis savus ieradumus. Tava audzināšana nav bijusi pareiza un tāpēc tev vajadzētu sevišķi piespiesties, lai labotos un pilnīgi pārveidotos. Ja tu gandrīz visās lietās noteikti un pilnīgi neatgriezīsies, tad patiesības sludināšanai tu būsi pilnīgi nederīgs, pirms tavs raksturs, izturēšanās un uzrunas veids nekļūst cēlāki, tu izdarīsi vairāk ļauna nekā laba. Tu neesi daudz darījis patiesības vēsts izplatīšanā, jo esi pārāk daudz kavējies pie draudzēm, nespēdams viņām darīt nekā laba, bet tikai kaitējot. [461] Tavām darba metodēm un veidam jākļūst smalkākam un svētākam. Tev ar saviem trūkumiem nevajadzētu vairs ilgāk postīt Dieva darbu, līdz tu neesi kļuvis par tādu strādnieku, kāds vajadzīgs Dieva darbam.
Tev nav iespējams pacelt citus augstākā stāvoklī, nekā tu pats esi sasniedzis. Ja tu pats neej uz priekšu, kā gan tu spētu vest Dieva draudzi uz priekšu, uz augstāku dievbijības un svētuma stāvokli? Visi tev līdzīgie sludinātāji jau vairākus gadus Dieva darbam ir bijuši drīzāk par nastu nekā par svētību, un jo mazāk mums tādu būs, jo sekmīgāka kļūs tagadējās patiesības izplatīšana.
Tavas domas nav cēlas un savā darbā tu arī neesi centīgs. Tu esi apmierināts ar to, ka esi sludinātājs. Tu kļūsti mazvērtīgs un nedzenies pēc kristīga rakstura pilnības, pēc tāda stāvokļa savā darbā, kāds jāsasniedz katram Kristus izredzētam kalpam. Neviens, kas māca patiesību, nav derīgs šim atbildīgajam darbam, ja viņš neiet uz priekšu atzīšanā un arvien vairāk nesvētījas darbam, dienu no dienas nepieaug savā izturēšanās veidā, raksturā un patiesā gudrībā. Katram cilvēkam, kas grib vest dvēseles pie patiesības, nepieciešama cieša savienība ar Dievu. Kas uzņemas atbildību izvest dvēseles no tumsas brīnišķīgajā gaismā, tiem vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka pašiem jāstaigā gaismā, jo kā gan citādi tie varētu vadīt citus? Paši staigādami tumsā viņi izdara visbriesmīgāko pārdrošību mācīdami citiem gaismas ceļu.
Tu esi uzņēmies darbu, kuru neesi spējīgs pareizi novērtē. Tu neesi strādājis saprātīgi. Savu patiesās atzīšanas trūkumu tu centies atvietot ar citu ticības novirzienu nokritizēšanu, asi un rūgti nosodot viņu nostāju un izturēšanos. Ja tava sirds būtu degusi patiesības garā, ja tu būtu Dievam svētījies un staigājis gaismā, tad tu būtu rīkojies gudri, tu nenovirzītos no sava ceļa un sevišķā darba, lai izsmietu tos, kas arī saucas par kristiešiem, bet tu atrastu pietiekami daudz ceļu un līdzekļu, lai saistītu citu cilvēku interesi. [462]
Tava izturēšanās neticīgajos ir radījusi riebumu, viņi nolemj, ka tādi ir visi septītās dienas adventisti, un vairāk neko negrib zināt par tādām mācībām. Pat labākajos gadījumos mūsu ticība netiek cienīta, jo tā stipri atšķiras no citu ticību piekritēju uzskatiem un dzīves. Lai aizsniegtu tos, kas atrodas maldu un nepareizu mācību tumsā, mums jātuvojas tiem ar vislielāko uzmanību un gudrību, piekrītot viņiem katrā punktā, kur vien tas iespējams.
Pret tiem, kas atrodas maldos, jāizturas ļoti uzmanīgi un pilnīgi jāuzticas viņu godīgumam. Mums jānāk ļaudīm tik tuvu, cik vien iespējams, tad tā gaisma un patiesība, kas ir mums, palīdzēs arī viņiem. Bet mūsu sludinātāji līdzīgi arī brālis E. uzsāk strauju kara gājienu pret citu piekoptajām kļūdām, tā viņš pamodina cīņas garu un pretestību un liek tiem ietērpties savtīgu aizspriedumu bruņās, kuras nekāds pierādījumu daudzums nespēj lauzt.
Kas gan cits, ja ne tu pats, būsi atbildīgs par tām dvēselēm, kuras tu ar savu nesvēto darbu esi novērsis no patiesības. Kas var sagraut aizspriedumu sienas, ko uzcēlis tavs neprātīgais darbs? Es nezinu lielāka grēka pret Dievu, kā iesaistīties kalpošanas darbā un strādāt savā gudrībā, nevis Kristus vārdā un spēkā. Viņi tiek uzskatīti par Kristus pārstāvjiem, tomēr nevienā darbā tie neatspoguļo Kristus garu. Viņi neredz un neizprot briesmas, kas pavada nesvētu un neatgrieztu cilvēku pūles. Viņi iet uz priekšu kā aklie, būdami nepilnīgi gandrīz katrā lietā, tomēr pašpaļāvīgi un pašapmierināti, staigādami tumsā un klupdami katrā solī. Viņi ir tumsas ķermeņi.
Brāli E. tavas domas un tavi priekšstati ir šauri un aprobežoti un tavs darbs patiesību vairāk pazemo nekā paaugstina. Tas nav tāpēc, ka tu būtu nespējīgs. Tu varētu izveidoties par labu strādnieku, bet tu esi par slinku, lai pieliktu nepieciešamās pūles mērķa sasniegšanai. Tu labāk atļausies skarbi un valdonīgi uzbrukt tiem, kas domā savādāk, nekā papūlēsies, lai tavs darba veids kļūtu cēlāks. [463] Tu ieņem kādu viedokli un, ja to apšauba, neesi pietiekoši pazemīgs, lai no tā atteiktos, kaut arī tas izrādās nepareizs. Tu aizstāvi savu neatkarību un stipri turies pie saviem ieskatiem, lai gan būtu labāk piekāpties un tas būtu pat tavs pienākums. Tu, upurējot dvēseles, stūrgalvīgi un nepiekāpīgi esi turējies pie sava sprieduma un savām domām.
Brāli E., tavu nelokāmību, stingrību un noteiktību par katru cenu piepildīt savu gribu, ir izjutusi un apraudājusi tava sieva, un rezultātā ir cietusi viņas veselība. Tu neesi bijis laipns un maigs pret šo jūtīgo Dieva bērnu, ar savu stingrību tu esi nomācis viņas maigo raksturu. Viņa ir skumusi par daudzām lietām. Ja tu būtu pūlējies, tad tu būtu padarījis viņas dzīvi laimīgāku, bet tu centies panākt, lai viņa uz visām lietām skatās tā, kā tu, lai gan tev vajadzēja pielāgoties viņas izsmalcinātajam raksturam, taču tu pūlējies viņu veidot pēc sava rupjā rakstura un pēc savām galējībām. Viņas raksturu sakropļoja un tas nespēja veidoties. Viņa vīta līdzīgi stādam, kas pārstādīts nepiemērotā augsnē.
Tev nevajadzētu censties veidot prātus un raksturus pēc savas līdzības, bet gan atļaut savam raksturam veidoties pēc dievišķās līdzības. Ja pasaule sastāvētu no tev līdzīgiem cilvēkiem vien, tad vai pasaulei? Ja tev būtu jāsastopas tikai ar līdzīgiem, vienalga, pa kādu ceļu tu ietu, tad tev apriebtos šī sabiedrība un tu vēlētos būt ārpus šīs pasaules.
Tu lepojies un slavē sevi. Bet, ak, cik ļoti cilvēkam to nepieklājas darīt, pat ja tam būtu visizcilākās prāta spējas un vislielākais iespaids. Cilvēkam ar labām īpašībām ir vislielākais iespaids tieši tāpēc, ka tie neapzinās savu vērtību un cik daudz laba viņi padara pasaulei. Bet pilnīgi nevietā ir lielīties un paaugstināties cilvēkiem, kas savā raksturā līdzinājās tev.
Bieži vien tu darbu sāc labi; tu atmodini interesi un cilvēku prātos paliek pārliecība, ka pievestie argumenti nav apstrīdami; [464] bet tieši tajā brīdī, kad dvēseles nosveras par labu patiesībai, tava paša es parādās tik skaidri un tik iespaidīgi, ka viss tiek zaudēts, kas varētu tikt iegūts, ja Jēzus arī tālāk atmirdzētu tavos vārdos un izturēšanās veidā.
Tev trūkst tieši laipnības, kas dvēseļu mantošanā Kristum un patiesībai ir ļoti svarīga. Tu spēj labi spriest, bet dievišķā prāta atzīšana neparādās tavā dzīvē; un ja tev pašam trūkst ticības piedzīvojumu, tad arī citus tu nespēj vadīt pie dzīvā ūdens Avota. Tava dvēsele nav savienībā ar Dievu, tā atrodas tumsā. Nekas nevar apmierināt dvēseles, kas savu ceļu tausta tumsā, kā vienīgi patiesības gaisma. Ja tu pats pilnīgi neatgriezīsies, tad tikpat labi tagad, kā vēlāk, tu vari mitēties censties atgriezt citus, jo ar saviem aprobežotajiem un fanātiskajiem ieskatiem tu sakropļo un sagrozi ticības prasības. Tu savā dzīvē neizdzīvo dievišķā prāta atzīšanu, tev liekas vērtīgāka tava paša taisnība, lai gan tā ir bezvērtīga. Tev jākļūst pārvērstam, pirms tu vari būt derīgs Dieva darbā. Ja tu atgriezīsies, tad tavu darbu varēs pieņemt.