Brāli B., ar savu pašreizējo ietiepīgo, stūrgalvīgo garu tu iesi arvien tālāk projām no patiesības; un ja tu neatgriezīsies, tad tu ļoti traucēsi Dieva darbu tajā vietā, kur tev būs iespaids. Tu esi neatlaidīgs, lai tikai panāktu savu. Tev ir jāatstāj tavs pašapmierinātības gars, un tikai tad tu varēsi kaut ko skaidri saredzēt. Savu sievu tu esi iespaidojis domāt, ka tu pazīsti patiesību labāk kā neviens cits mūsu sludinātājs; cik tālu tas attiecas uz viņu, tu atzīšanas atslēgas esi paņēmis savās rokās, atstādams viņu tumsā. Dievs savai draudzei ir devis saprātīgus, piedzīvojušus un ticīgus vīrus. Viņi zina patiesības un pestīšanas ceļu, jo to ir meklējuši izmisīgā cīņā, sastopoties ar to vīru pretestību, kas Dieva patiesību pārvērš melos, un šo Dievam uzticīgo kalpu darbs dod pasaulei labumu.
Ļoti maz ir to, kas izprot Dieva darba augsto vērtību, salīdzinot ar laicīgajām, veikalnieciskajām rūpēm. Debešķīgais Skolotājs Jēzus mums ir devis pamācības caur saviem mācekļiem. Izsūtot divpadsmit, Viņš tos pamācīja, ka ieejot jebkurā pilsētā vai ciemā, tiem jāizvaicā, kas ir viņu uzmanības un apmeklējuma cienīgi, un ja atradās vieta, kur ļaudis vērtēja viņiem sūtītās svētības- priekštiesību uzņemt Kristus vēstnešus- tur tiem bija jāuzturas un viņu miers tur palika, līdz viņi atstāja šo pilsētu. [450] Viņiem nelika bez izņēmuma apmeklēt katru māju, uzspiežot savu klātbūtni ļaudīm, vienalga, vai viņi tos labprāt apsveica, vai nē. Ja viņus neuzņēma, ja viņu miers nevarēja palikt šajā mājā, tad viņiem tā bija jāatstāj un jāuzmeklē tāda, kuras iemītnieki bija cienīgi un kur viņu gars varēja dusēt.
Ja Kristus vēstnešus, kas iziet, lai mācītu patiesību citiem, atraida un viņu vārdus neuzņem sirdī, tad līdz ar šiem patiesības vēstnešiem atmet Kristu un nicina Viņa Vārdu, jo Viņš tos ir izredzējis un sūtījis. Viss tas tikpat pilnīgi attiecas uz mūsu laikmetu, kā uz to, kad Kristus deva norādījumus saviem izredzētajiem mācekļiem.
Kad Kristus dzīvoja virs zemes, tad bija atrodami ļaudis, kas necienīja un negodāja Dieva vēstnešus un viņu brīdinājumam nepiegrieza nekādu vērību; arī mūsu laikmetā ir tādi, kas savus uzskatus vērtē augstāk nekā Dieva izredzēto kalpu liecību. Tādiem Dieva kalpu darbs nevar palīdzēt un nevajadzētu zaudēt laiku pie viņiem strādājot un tā pazemojot Dieva darbu. Kristus sacīja saviem sūtītajiem kalpiem: “Kas dzird jūs, tas dzird Mani, un kas nicina jūs, tas nicina Mani, un kas nicina Mani, tas nicina to, kas Mani sūtījis.”
Kristus deva varu draudzes balsij. “Patiesi es jums saku, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī Debesīs, un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī Debesīs.” Nevaram atbalstīt, ja kaut kāds kaut ko uzņemas uz savu personīgo atbildību un aizstāv savus uzskatus, kas pašam patīk, neievērojot draudzes spriedumu. Dievs savu draudzi ir apveltījis ar visaugstāko varu zem Debesīm. Tā ir Dieva balss, kas atskan draudzē apvienotajos Viņa ļaudīs, un tā ir jāciena un jāņem vērā.
Dievs savai draudzei ir devis cilvēkus, kuriem ir piedzīvojumi, kas ir gavējuši, raudājuši un caurām naktīm lūguši Kunga priekšā, lai viņiem atvērtos Raksti. Pazemībā šie ļaudis ir atdevuši pasaulei savas nobriedušās pieredzes labumu. Vai šī gaisma nāk no Debesīm vai no cilvēkiem? Vai tai ir vērtība, vai tā ir bezvērtīga? Brālis B. strādā, izplatīdams maldīgus uzskatus par Bībeles patiesību un kādā dienā viņš vēlēsies, kaut šis darbs nebūtu darīts, tomēr veltīgi. Viņš var nožēlot, viņš pat var izglābties kā caur uguni, bet, ak, cik daudz būs pazaudēts dārgā laika, ko nekad nevarēs atgūt! Cik daudz viņš ir sējis vienīgi šādu sēklu, kas nes ērkšķus un dadžus! Cik daudz dvēseļu ir pazaudēts, kuras varēja tikt glābtas, ja viņš tikpat nopietni kā tumsu būtu centies izplatīt patieso gaismu! Ko gan viņš nebūtu padarījis, ja būtu svētījies patiesības darbam. Brālis B. jūtas pārāk pašapmierināts, pārāk bagāts un ar visādu labumu apgādāts, lai ieraudzītu kādu savu trūkumu. Uzticīgais Liecinieks norādīja uz viņu un sacīja: “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs Debesu valstību nevarat redzēt.” Viņš neņem vērā un neciena patiesības gaismu, kas tik rūpīgi atklāts grāmatās un mūsu laikrakstos, viņš savu spriedumu paaugstina pāri par visdārgāko gaismu, un tiesas dienā šī gaisma celsies un viņu notiesās.
Es redzēju, ka viņš šaubījās par cilvēkiem, ko Dievs bija atradis derīgus, lai uz viņiem uzliktu sava darba atbildības. Viņš izcēla savas domas un ieskatus pāri gaismai, kuru Dievs caur tiem bija devis, un lielījās ar savām zināšanām, viņš apsūdzēja savus brāļus, neizslēdzot Kristus vēstnešus. Ja viņš nenožēlos, tad šo uzpūtīgo cenšanos ar savu iespaidu noniecināt Dieva kalpu spriedumu un apvainot viņus vājumā un maldos, paaugstinot savas domas pāri viņu domām, viņš atradīs ierakstītu grāmatās, kuras viņš ar kaunu skatīs Dieva dienā, - tās liecinās pret viņu.
Dievs uzturēs savus kalpus. Viņš pasargās tos, pie kuriem Viņam labs prāts, bet vai, tam, kas cenšas padarīt neiespaidīgus vārdus, ko Kristus vēstneši saņem no Dieva mutes un kas jāsaka ļaudīm brīdinot, ka tuvojas zobens un lai viņi sagatavojas uz lielo Dieva dienu. [452] Brālis B. sapratīs, ka tā nav gaisma, ne arī nenozīmīgs darbs, kuram viņš ir nodevies; tas ir darbs, kas ar visu postošo spēku gāzīsies atpakaļ uz viņa dvēseli. Viņš ir nostājies pret Dievu. Viņu gaida smags darbs. Kristus ir teicis: Apgrēcībai gan jānāk, bet vai tam cilvēkam, caur kuru tā nāk.”
Brāli B., tavu īsto ceļu man rādīja jau trīs gadus atpakaļ. Es redzēju, ka gandrīz katra tava rīcība bija nepareiza, bet tu tomēr centies mērot patiesību pēc savas rīcības, bet ne savu rīcību pēc patiesības. Tu nebiji Dieva ļaudīm par gaismu, bet par šausmīgu nastu. Tu negribi celt, kad tas ir vajadzīgs un arī citiem tu atņem drosmi vienotai rīcībai. Tu vienmēr atrodi kļūdas un runā par saviem brāļiem. Un apšaubot citu rīcību, tavā sirdī kupli sazēlušas un dziļi iesakņojušās indīgas nezāles. Uzdīgstot šīs rūgtās saknes daudzus ir apgānījušas un apgānīs vēl lielāku skaitu ļaužu, ja tu tās neieraudzīsi un neizravēsi.
Es redzēju, ka brāli B. pārņems skarbs farizejisks gars un tas viņu pārvaldīs, ja viņš neieraudzīs sava rakstura briesmīgos trūkumus un neiegūs no Dieva žēlastību ļaunuma izlabošanai. Pirms viņš pieņēma patiesību, likās, ka viņa roka bija pret katru; viņa cīņas kārais gars pieauga ar katru izaicinājumu, kas aizskāra viņa pašcieņu; viņš bija smaga rakstura vīrs, un ienākdams draudzē radīja grūtības. Dieva patiesība viņu pārveidoja. Dievs viņu pieņēma un Viņa roka to uzturēja. Bet kopš brālis B. pazaudēja svētošanās garu, atkal pastiprinājās viņa vecais nepakļāvīgais gars, kas, atšķirdams viņu no citiem, cenšas iegūt virskundzību. [453] Ja viņš nomirtu sev un pazemotu savu lepno sirdi Dieva priekšā, tad viņš ieraudzītu, cik vājš ir viņa spēks, tad viņš izjustu vajadzību pēc Debesu palīdzības un izsauktos: “Nešķīsts, nešķīsts tavā priekšā, ak Dievs!” Tad viņš mitētos lepoties un lielīties ar sevi.
Šajā vētrainajā pasaulē, kur morālā tumsa tik uzvaroši paceļas pār patiesību un tikumību, dzīve kristietim būs pastāvīga cīņa. Viņš redzēs, ka vienmēr jābūt bruņās tērptam, jo viņam būs jācīnās pret ienaidnieku, kas nekad neguļ. Mēs ieraudzīsim, ka mūs apstāj neskaitāmas kārdināšanas, un mums jāatrod spēks Kristū, lai kārdināšanās uzvarētu, vai arī tās mūs pārspēs un mēs pazaudēsim savas dvēseles. Mums ir darāms liels un svinīgs darbs, un cik šausmīgs būs mūsu zaudējums, ja cietīsim neveiksmi. Ja darbu, kuru mūsu Kungs mums atstājis, atradīs nepadarītu, tad otru pārbaudes laiku mums vairs nedāvinās. Tas uz visiem laikiem paliks nepadarīts.
Man rādīja brāļa B. dzīvi viņa ģimenē. Eņģeļi raudāja, redzot viņa izturēšanos mājās; redzot nemīlēto sievu, ko necienīja tas, kura pienākums bija viņu mīlēt un kopt kā paša miesu, tieši tā, kā Kristus ir mīlējis un kopis savu draudzi. Viņš cenšas atklāt viņas trūkumus, izcelt savu gudrību un saprātu un liek viņai izjust viņas mazvērtību kā sabiedrībā, tā vienatnē. Neskatoties uz to, ka viņa ir neizglītota, tomēr Dievam viņa ir daudz patīkamāka nekā viņas vīrs. Dievs raugās uz māsu B. visdziļākajā līdzjūtībā. Atbilstoši saņemtajai gaismai viņa patiesības pamatlikumus izdzīvo daudz vairāk nekā viņas vīrs. Viņa nebūs atbildīga par gaismu un zināšanām, kas bijušas viņas vīram, bet viņai nav bijušas. Viņš varēja būt viņai par gaismu, iepriecu un svētību, tomēr viņš savu iespaidu ir izlietojis nepareizā veidā. Viņš lasa viņai priekšā to, kas pašam patīk, lai apstiprinātu savus ieskatus un domas, atturot svarīgu gaismu, ko viņš nevēlas, lai to zinātu.
Viņš neciena savu sievu un pieļauj arī bērniem izturēties pret viņu nevērīgi. Šiem bērniem atļauj augt līdzīgi Ēļa dēliem. Viņus nesavalda un visa šī nevērība drīz atsauksies uz viņu pašu. Ko brālis B. tagad sēj, to viņš noteikti arī pļaus. Māsa daudzējādā ziņā ir tuvāk Debesu valstībai, nekā viņas vīrs. [454] Šie nevaldāmie, nepaklausīgie bērni, kam nav audzināta pašsavaldīšanās, savu vecāku sirdis sāpina kā ar ērkšķu dūrieniem, un tie to nevarēs aizkavēt; un kad pienāks tiesas diena, tad Dievs no vecākiem prasīs norēķinus par bērnu laišanu pasaulē un par to, ka viņiem ļauts uzaugt nemācītiem, nemīļiem un nemīlētiem. Bez viņu raksturu pamatīgas pārveidošanas šos bērnus nevar izglābt Debesu valstībai.
Brālis B. cenšas panākt, lai viņa sieva ticētu tāpat kā viņš un lai viņa domātu, ka viss, ko viņš dara, ir pareizi un ka viņa zināšanas ir lielākas kā citiem sludinātājiem, un ka viņš ir gudrāks par visiem cilvēkiem. Man rādīja, ka viņš savā lielīgajā gudrībā rīkojas ar savu bērnu miesām tāpat kā ar savas sievas dvēseli. Viņš rīkojas saskaņā ar savu gudrību un tas sagrauzis viņa bērnu veselību. Pats sev viņš glaimo, ka inde, ko viņš ievadījis sava bērna ķermenī, uztur to dzīvu. Kāda kļūda! Viņam vajadzētu saprast, cik daudz labāk būtu priekš bērna, ja viņš to būtu atstājis un nebūtu rīkojies pretī dabai. Šis bērns nekad nevarēs būs vesels, jo saindēti ir viņa kauli un asins plūsma. Viņa bērnu iedragātā veselība, viņu sāpes un mokas kliegs pret viņa lielīgo gudrību, kas ir ģeķība.