Draudzes uz priekšu iešana garīgās lietās nav proporcionāla gaismai, kas ir spīdējusi uz viņu ceļa. Dievs ikkatram ir uzticējis spējas, kas jāattīsta, nododot tās mijējiem, lai Kungam atnākot, Viņš var saņemt Savu īpašumu ar augļiem. Draudze lielā mērā sastāv no vērtīga materiāla, bet tās locekļi neaizsniedz to augsto stāvokli, kuru iegūt ir viņu priekštiesība. [54]
Draudzē visvairāk darbojas trīs ģimenes, kas savstarpēji saistītas ar precībām. Tomēr draudzē ir vairāk talantu un vairāk materiāla labu strādnieku izveidošanai, nekā iespējams izlietot šai vietai par labu. Visa draudze garīgi nepieaug. Viņu stāvoklis neprasa attīstīt spēkus, izlietojot Dieva dāvātos talantus. Nepietiek telpas, lai visi varētu strādāt. Viens otram stājas ceļā. Trūkst garīgā stipruma. Ja šī draudze nebūtu tik daudz ģimeņu draudze, tad ikkatrs izjustu savu personīgo atbildību.
Ja dažu tās locekļu talantus un iespaidus izlietotu citās draudzēs, izvietojot viņus tur, kur viņu palīdzība tiešām ir vajadzīga, tad viņi iegūtu ļoti augsti vērtējamu piedzīvojumus garīgās lietās un nesot Dieva darbā atbildības nastas, kļūtu par svētību citiem. Nodarbināti, palīdzot citiem, tie sekotu Kristus piemēram. Viņš nenāca, lai Tam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu citiem. Viņš neizpatika pats sev. Viņš nerūpējās par savu cieņu, bet uzņēmās kalpa lomu un savu dzīvi pavadīja darot labu. Viņš savas dienas virs zemes varēja pavadīt ērtībās un pārpilnībā un spēja sev piešķirt šīs zemes priekus. Bet Viņš nedzīvoja, lai priecātos, bet dzīvoja, lai darītu labu un glābtu citus no ciešanām, un mums jāseko Viņa piemēram.
Svētījušies Dievam, brālis I un J. varētu nest lielākas atbildības, nekā to ir darījuši. Viņi domāja, ka tie ir gatavi atsaukties uz ikkatru iespējamo lūgumu pēc līdzekļiem un ka tā ir viņu galvenā nasta, kas tiem jānes Dieva darbā. Tomēr Dievs no viņiem prasa vairāk nekā tikai to. Ja viņi savu prātu būtu vingrinājuši nopietnākās Dieva Vārda studijās, lai kļūtu par strādniekiem Viņa darbā un būtu strādājuši pie grēcinieku glābšanas tikpat nopietni kā laicīgu lietu iegūšanā, tad viņi būtu attīstījuši spēku un gudrību, lai piedalītos Dieva darbā, kur strādnieki ir ļoti vajadzīgi. Paliekot ģimenes vienībā, šo brāļu gara spēku augšana ir aizkavējusies. Tā nav vislabākā gudrība, ja vienas, divu vai triju ģimeņu bērni, [55] kas savienojušies laulības saitēm, apmetas daudzu jūdžu atstatumā viens no otra. Savstarpējais iespaids nav labs. Viena intereses kļūst visu intereses. Sarežģījumi un bēdas, kas lielākā vai mazākā mērā jāpiedzīvo ikkatrai ģimenei, un ko, cik vien iespējams, vajadzētu ierobežot ģimenes lokā, izplatās šai ģimeņu apvienībā un atstāj savu iespaidu uz reliģiskām sapulcēm. Ir lietas, ko nevajadzētu zināt trešajai personai, lai arī cik draudzīga un tuva tā nebūtu. Tās vajadzētu paturēt pie sevis atsevišķām personām un ģimenēm. Bet vairāku ģimeņu ciešai radniecībai, ja tām ir pastāvīga savstarpēja satiksme, ir tieksmes noārdīt augsto cieņu, ko vajadzētu saglabāt katrā ģimenē. Izpildot smalkjūtīgo norāšanas un pamācīšanas pienākumu, draud briesmas ievainot jūtas, ja vien to nedarīs ar vislielāko maigumu un rūpību. Vislabākajiem raksturiem ir iespējams maldīties un kļūdīties un jāpiegriež sevišķa vērība, lai nepārvērtētu mazas lietas.
Šāda ģimeņu un draudzes radniecība, kāda pastāv, ir ļoti patīkama dabīgām jūtām, bet ņemot vērā visas lietas, tas nav vislabākais ceļš, līdzsvarota kristīga rakstura attīstībai. Cieša radniecība un ģimeņu savstarpējie sakari, iesaistīti draudzes ietvaros, kalpo iespaida samazināšanai. Tā nepasargā godu, augsto cieņu, uzticību un mīlestību, kas viss vajadzīgs draudzes uzplaukumam. Visas ģimenes būtu bijušas daudz laimīgākas, ja dzīvotu šķirti un apmeklētu viens otru atsevišķos gadījumos, tad viņu savstarpējais iespaids būtu bijis desmitkārt lielāks.
Vienoti, kā šīs ģimenes ar precībām un uzturoties viens otra sabiedrībā, kā viņi to dara, ikkatrs ir sevišķi nomodā par otra kļūdām un maldiem un jūt pienākumu tās izlabot, un tāpēc, ka radinieki ir tiešām ikvienam dārgi, viņi skumst par mazām lietām, ko tie neievērotu, ja nebūtu tik cieši saistīti. Dažos pamostas jūtas, ka citi pret viņiem nav izturējušies taisnīgi un viņi nav baudījuši pelnīto cieņu un šī cieņa izsauc asas garīgas ciešanas. [56] Mostas niecīga neuzticība un kurn, ja cēlums kļūst par kalnu. Šie mazie pārpratumi un niecīgās nesaskaņas izraisa lielākas gara ciešanas nekā nopietnas bēdas, kas nāk no citiem avotiem.
Šīs lietas patiesi apzinīgiem un cēliem vīriem un sievām samazina izturību un pacietību un viņi neattīsta tādu raksturu, kādu varētu attīstīt, ja dzīvotu atsevišķi. Viņu prāta spēju un garīgā pieaugšana iztraucēta un draud briesmas, ka viņi zaudēs savu derīgumu. Viņu darbs un intereses visvairāk aprobežojas ar viņiem pašiem. Viņu iespaids sašaurinājās, kad tam vajadzēja iet plašumā un kļūt vispārīgam, lai nonākdami dažādos apstākļos viņi spētu Dieva dotos spēkus izlietot tādā veidā, kas visvairāk palīdzētu vairot Viņa godu. Visas gara spējas ir iespējams augsti attīstīt. Dvēseles spēku nepieciešams pamodināt un iesaistīt darbā Dievam par godu.