Atrodoties Vermontā, 1871. gada 10. decembrī man [48] rādīja dažas lietas attiecībā uz Ņujorku. Darbs šajā štatā likās esam nožēlojamā stāvoklī. Tur atradās tikai nedaudz strādnieku, un viņi nebija tik iespaidīgi, kā viņu ticības apliecība par šī laika svētajām patiesībām prasīja. Štatā ir tādi, kas kalpo ar Vārdu un priekšrakstiem, bet kas darbam nav pilnīgi nodevušies. Lai gan viņi tic patiesības teorijai un ir sludinājuši jau gadiem ilgi, tie tomēr nebūs pietiekami spējīgi, līdz viņi nesāks strādāt pēc cita plāna. Viņi daudz laika ir pavadījuši draudzēs, nespēdami dot tām nekāda labuma. Viņi paši nav svētījušie Dievam. Viņiem vajadzīga izturība, lai ciestu Kristus dēļ, vajadzīgs "dzert no tā paša kausa", "būt kristītiem ar to pašu kristību", pirms viņi var palīdzēt citiem. Ir vajadzīgi nesavtīgi, svētījušies strādnieki, lai paceltu darbu Ņujorkā līdz Bībeles standartam. Ceļodami pa draudzēm, šie vīri nav stāvējuši sava pienākuma augstumos. Ja Dievs viņus ir aicinājis Savā darbā, tad tas ir grēcinieku glābšanas dēļ. Viņiem sevi vajadzētu pārbaudīt, ejot jaunos laukos, lai zinātu, vai dievs viņiem ir uzticējis dvēseļu glābšanas darbu. Ja brāļi Teilors, Saunders, Kotrolls, Viatnejs un brālis un māsa Lindseji būtu strādājuši jaunos laukos, tad viņi būtu aizgājuši tālāk uz priekšu, nekā tie ir pašlaik. Saskaršanās ar pretimrunātāju iebildumiem tos būtu dzinuši pie viņu Bībelēm, lai atrastu pierādījumus, kas atbalstītu viņu nostāju, un šāda veidā pieaugtu viņu Rakstu zināšanas, un tie apzinātos savas Dievā esošās spējas pārvarēt katra veida pretestību. Kas ir apmierināti ar to, ka apskata atkal un atkal vienus un tos pašus tematus draudzēs, tiem pietrūks vajadzīgs piedzīvojumu. Viņi būs vāji, nespējīgi, lai kaut ko gribētu, darītu un ciestu patiesības dēļ. Viņi būs nesekmīgi strādnieki.
Tie, kam dieva lieta ir sirdī un kas izjūt mīlestību uz dārgajām dvēselēm, kuru dēļ Kristus mira [49], nemeklēs savas ērtības vai prieku. Viņi strādās tā, kā Kristus strādāja. Viņi ies un ies, lai meklētu un glābtu tos, kas bija pazuduši. Viņš sacīja: “Es neesmu nācis, lai taisnos aicinātu atgriezties, bet grēciniekus.”
Ja sludinātāji Ņujorkā vēlas palīdzēt draudzei, tad nav labāka ceļa, kā iziet jaunos laukos, lai tur strādātu, lai vestu dvēseles patiesībā. Kad draudzes redzēs, ka sludinātāju sirdīs deg vēlēšanās strādāt, ka viņi dziļi jūt patiesības spēku un cenšas vadīt citus pie tās atzīšanas, tad tas iedvesīs viņos jaunu dzīvību un enerģiju, viņu sirdis būs aizkustinātas darīt visu iespējamo darba atbalstīšanai. Nav otras tādas ļaužu šķiras pasaulē, kas labprātīgi upurētu savus līdzekļus darba veicināšanai, kā Septītās dienas adventisti. Ja sludinātāji pilnīgi neatņems viņiem drosmi ar savu kūtrumu un nespējīgumu un garīguma trūkumu, tad viņi atbildēs uz katru lūgumu, kas izsacīts viņu saprātam un sirdsapziņai saprotamā veidā. Bet viņi grib redzēt augļus. Un ir pareizi, ja brāļi Ņujorkā prasa augļus no saviem sludinātājiem. Ko viņi ir padarījuši? Ko viņi pašlaik dara?
Sludinātājiem Ņujorkā vajadzētu būt tālāk gājušiem uz priekšu, nekā tas ir. Bet viņi nav stājušies tāda veida darbā, kas izraisītu nopietnu piepūli un stipru pretestību. Ja viņi būtu to darījuši, tad tie justos spiesti griezties pie savām Bībelēm un lūgšanām, lai spētu atbildēt saviem pretimrunātājiem, un lietojot viņu spējas un dāvanas dubultotos. Ņujorkā ir sludinātāji, kas gadiem ilgi sludinājuši, bet kuriem nevar uzticēt pasniegt kādu priekšnesuma sēriju. Viņi savā attīstībā gājuši uz leju. Viņi nav vingrinājuši savu prātu, mācoties Vārdu un sastopoties ar pretestību, lai gan tā būtu varējuši kļūt stipri Dievā. Ja viņi līdzīgi uzticīgiem Kristus krusta kareivjiem būtu gājuši uz priekšu “ārpus lēģera”, paļaujoties uz Dievu un uz savu enerģiju un neatbalstoties [50] tik smagi uz saviem brāļiem, tad viņi būtu ieguvuši piedzīvojumus un tagad būtu sagatavoti stāties darbā tur, kur viņu palīdzība visvairāk vajadzīga. Ja sludinātāji vispār Ņujorkā būtu atstājuši draudzes, lai tās strādātu pašas priekš sevis un nebūtu stāvējuši viņām ceļā, tad kā draudzes, tā arī sludinātāji tagad būtu tālāk savā garīgajā attīstībā un patiesības atzīšanā.
Daudzi mūsu brāļi un māsas Ņujorkā ir atkrituši, no veselības reformas. Īstu veselības reformu izpildītāju štatā ir tikai neliels skaits. Brāļi Ņujorkā ir saņēmuši gaismu un garīgu izpratni. Bet patiesība, kas skārusi viņu prātu, gaisma, kas atspīdējusi viņu dvēselēm un ko tomēr nevērtēja un nesargāja, liecinās pret viņiem Dieva dienā. Patiesība ir dota, lai glābtu tos, kas tai tic un paklausa. viņus tiesās ne tāpēc, ka tiem nebūtu bijusi gaisma, bet gan tādēļ, ka gaisma viņiem bija, bet viņi tajā nestaigāja.
Dievs cilvēkus pārpilnība ir apgādājis ar līdzekļiem dabiskās ēstgribas apmierināšanai. Ar zemes augļiem Viņš cilvēkam pasniedzis bagātīgu barības dažādību, kas patīkama garšai un barojoša visam organismam. Par tiem mūsu devīgais Debesu Tēvs saka, ka mēs tos brīvi varam ēst. Mēs varam baudīt augļus, dārzājus un labību, nepārkāpjot organisma uzturēšanas likumus. Šie produkti visvienkāršākā un dabīgākā veidā sagatavoti, pabaros ķermeni un saglabās mūsu dabīgos spēkus, nelietojot gaļas ēdienus.
Dievs cilvēku radījis mazliet zemāku nekā eņģeļus un apdāvinājis ar tādām īpašībām, kas, pareizi izlietotas, darītu viņu par svētību pasaulei un liktu viņam atstarot Devēja godību. Bet, lai gan radīts pēc Dieva līdzības, cilvēks ar nesātību ir pārkāpis pamatnoteikumus un Dieva likumus savā miesā. Ikkatra nesātība paralizē uztveres orgānus un tā novājina smadzeņu nervu spēku, ka mūžīgās lietas vairs necieni, bet nostādi vienā līmenī ar parastajām. Gara augstākie spēki, kas paredzēti cēlākiem nolūkiem, tā nonāk zemisku kaislību verdzībā. Ja mūsu fiziskās dabas ieradumi nav pareizi, tad arī mūsu garīgie un morālie spēki nevar būt stipri, starp morālo un fizisko pastāv liela sakarība. Apustulis [51] Pēteris to izprata un brīdinādams sacīja brāļiem: “Sirsnīgi mīļotie, es jūs lūdzu kā svešiniekus un svētceļniekus, atturieties no miesas kārībām, kas pret dvēseli karo” (pēc angļu tulk.).
Pavisam maz morāla spēka ir starp tiem, kas sevi apliecina par kristiešiem. Cilvēki nodevušies nepareiziem ieradumiem un nav ievērojuši fiziskos un morālos likumus, līdz vispārējais tikumības un dievbijības līmenis ir kļuvis ārkārtīgi zems. Ieradumi, kas pazemina fiziskās veselības līmeni, novājina arī garīgos un morālos spēkus. Iecietība pret nedabīgu apetīti un kaislībām atstāj pārvaldošu iespaidu uz galvas smadzeņu nervu šūniņām. Dzīvnieciskās tieksmes kļūst stiprākas, bet morālie spēki samazinās. Nesātīgam cilvēkam ir neiespējami būt kristietim, jo viņa augstākie spēki nodoti kaislību verdzībā.
Tie, kas ir saņēmuši gaismu par vienkāršību ēšanā un apģērbā, paklausot fiziskiem un morāliem likumiem, un kas nogriežas no šīs gaismas, kura norāda viņu pienākumus, izvairīsies no pienākumiem arī citās lietās. Ja viņi notrulina savu sirdsapziņu, novēršoties no krusta, kas tiem ir jāuzņem, lai būtu saskaņā ar dabas likumiem, tad, lai izvairītos no pārmetumiem, viņi pārkāps arī desmit baušļus. Daži noteikti nevēlas panest krustu un nicināt kaunu. Daži izsmiekla dēļ atkāpsies no pamatlikumiem. Piemērošanās pasaulei ir atradusi vietu starp Dieva ļaudīm, kas sevi apliecina ar svētceļniekiem un svešiniekiem, kuri gaida un ir nomodā uz Kunga atnākšanu. Starp tiem, kas atklāti atzīst, ka tur Sabatu Ņujorkā ir daudz tādu, kuru saites ar pasaules modi un kārībām ir stiprākas nekā ilgas pēc veselas miesas, skaidra prāta un svētītas sirds.
Dievs dažādi pārbauda atsevišķas personas Ņujorkā. Viņš ir pieļāvis, ka dažiem ir samērā liela turība, lai atklātos, kas ir viņu sirdīs. Lepnums un pasaules mīlestība tos ir šķīrusi no Dieva. Patiesības pamatlikumi īstenībā ir upurēti, lai gan viņi apliecina, ka mīl patiesību. [52] Kristīgajiem jāatmostas un jādarbojas. Viņu iespaids runā un veido citu domas un ieradumus. Viņiem būs jānes smaga atbildība par savu iespaidu, kas izšķir dvēseļu likteni.
Kungs ar cieši skarošām un asām patiesībām priekš šīm pēdējām dienām atdala no pasaules ļaudis un šķīsta tos priekš Sevis. Lepnums un neveselīga dzīšanās pēc modes, mīlestība uz ārišķībām un vēlēšanās pēc piekrišanas, - viss ir jāatstāj līdz ar pasauli, ja mēs gribam būt atjaunoti atzīšanā pēc mūsu Radītāja līdzības. “Jo Dieva žēlastība, kas nesusi pestīšanu, ir parādījusies visiem cilvēkiem, pamācīdama mūs, lai mēs bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami dzīvotu šķīsti, taisni un dievbijīgi šinī pasaulē, gaidīdami svētlaimīgo cerību un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības pilno parādīšanos, kas pats par mums ir nodevies, lai mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu sev īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem.”
Draudzei vajadzīga sijāšana. Ir nepieciešama pilnīga atgriešanās, pirms tie var būt darba spējīgi. Viņu vidū ir kopts savtīgums, lepnums, skaudība, naids, ļaunas aizdomas, apmelošana, mēlnesība un tenkas, līdz Dieva Gars pavisam maz vairs spēj viņus ietekmēt. To lūgšanas, kas apliecina, ka pazīst Dievu un paliek savā tagadējā stāvoklī, Dievam ir pretīgas. Savu ticību viņi neparāda darbos un dažiem būtu bijis labāk, ja tie patiesību nekad neapliecinātu, nekā apkaunot savu apliecību, kā tas ir noticis. Lai gan viņi atklāti atzīst, ka ir Kristus kalpi, tie ir tomēr patiesības ienaidnieka kalpi, un viņu darbi nedod liecību par viņiem, ka tie nepazīst Dievu un ka viņu sirdis nepaklausa Kristus prātam. Reliģiju viņi padara par bērnu spēli, viņi rīkojas līdzīgi untumainiem bērniem.
Dieva bērni visā pasaulē ir viena liela brālīga saime. Mūsu Pestītājs skaidri ir norādījis garu un pamatnoteikumus, kam jāpārvalda to cilvēku darbība, kas ar savu izturēto svēto dzīvi izdala sevi no pasaules. Viņu sarunās un darbos par piemēru citiem jāatklājas savstarpējai mīlestībai un visaugstākai mīlestībai uz savu Debesu Tēvu. Daudzu Dieva bērnu pašreizējais stāvoklis ir līdzīgs ģimenei ar nepaklausīgiem un ķildīgiem bērniem. [53]