Ja visi, kurus Dievs apveltījis ar zemes bagātībām, izpildītu Viņa plānu, uzticīgi nododot desmito no visas savas peļņas, un ja viņi neatrautu savus nozieguma un pateicības upurus, tad mantu nams pastāvīgi tiktu no jauna piepildīts. [409] Sistemātiskās labdarības plāna vienkāršība nepamazina tā vērību, bet gan paaugstina Dieva gudrību. Viss, kam uzspiests Dieva zīmogs, ir vienkāršs un reizē lietderīgs. Ja vispārīgi pieņemtu Dieva plānā paredzēto sistemātisko labdarību un ja desmito bagātie nodotu tikpat uzticīgi kā nabagie, tad mūsu lielajās reliģiskajās sanāksmēs nevajadzētu atkārtoti un neatlaidīgi prasīt pēc līdzekļiem. Draudzes ir nolaidīgas sistemātiskās labdarības plāna ievērošanā, un rezultātā ir tukši mantu nami un vājas draudzes.
“Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: kā mēs tevi apkrāpjam? Ar desmito un cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir manā namā un pārbaudiet jel mani tā, saka Kungs Cebaot, vai Es jums neatvēršu debess logus un jums nedošu svētības pār pāri? Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaot. Un visas tautas jūs teiks laimīgus, jo jūs būsiet jauka zeme, saka Kungs Cebaot.”
Dievs ir aplaupīts ar desmito un upuriem. Ir briesmīgi būt vainīgam, atraujot kaut ko no mantu nama vai aplaupot Dievu. Sludinātāji, kas sludina Vārdu mūsu lielajās sanāksmēs saprot, ka nolaidība Dievam piederošo lietu atdošanā ir grēks. Viņi zina, ka Dievs nesvētīs savus ļaudis, tāpēc ka tie neievēro Viņa labdarības plānu. Ar skaidrām, praktiskām uzrunām, norādot uz savtīguma un mantkārības briesmām un grēcīgumu, viņi cenšas atmodināt ļaudis to pienākumam. Tas pārliecina prātus un savtīguma stindzinošais ledus salūzt. Un aicinājums ziedot Dieva darbam, kas izskan sapulces satraucošajā atmosfērā, atmodina došanai dažus no tiem, kas citādos apstākļos neko nedarītu. Attiecībā uz šo šķiru tā tiek gūti labi rezultāti. Bet spiedošie aicinājumi ļoti dziļi satrauc tos, kas savas sirdis nav sastindzinājuši savtīgumā. [410] Viņi apzinīgi ir ļāvuši plūst saviem līdzekļiem Dieva darbam par labu. Nopietnie lūgumi saviļņo visu viņu būtni, un atsaucas arī tie, kas ir gatavi dot visu, ko viņu dzīves apstākļi pieļauj.
Bet šie devīgie, augstsirdīgie ticīgie, karsti mīlēdami Dieva darbu un vēlēdamies tūlīt rīkoties, iedomājas sevi esam spējīgus dot vairāk, nekā Dievs no viņiem prasa, un caur to samazina savu lietderību citos virzienos. Šie atsaucīgie ļaudis reizēm apsola sagādāt naudu, nezinādami, no kādiem avotiem tā varētu nākt, un lai izpildītu solījumu, daži nonāk grūtos apstākļos. Daži ir spiesti ļoti neizdevīgi pārdot savus ražojumus un dažiem, lai izpildītu solījumu, stipri jāierobežo katra ērtība un viss dzīvē nepieciešamais.
Mūsu darba sākumā bija laiks, kad šāds upuris būtu attaisnojams, kad Dievs svētītu visus, kas Viņa lietā gribētu šādā veidā kaut ko darīt. Patiesības draugu tad bija maz un viņu līdzekļi ļoti ierobežoti. Bet darbs tagad ir paplašinājies un nostiprinājies, un ticīgo rokās ir pietiekoši daudz līdzekļu, lai pilnīgi uzturētu visas darba nozares, nevienu neapgrūtinot, ja tikai visi pienestu savu pienākošos daļu. Dieva lietu ne vismazākā mērā nevajag sakropļot. Dārgā patiesība ir atklāta tik vienkārša un skaidra, ka tai ir pievienojušies daudz tādu, kuru rokās Dievs uzticējis līdzekļus, lai viņi tos izlietotu patiesības interešu labā. Ja šie bagātie ļaudis pildītu savu pienākumu, tad nebūtu vajadzības uzlikt nastas trūcīgajiem brāļiem.
Mēs dzīvojam pārpilnības pasaulē. Ja dāvanas un upuri būtu proporcionāli tiem līdzekļiem, kurus katrs saņem no Dieva, tad mūsu lielajās sanāksmēs nevajadzētu neatlaidīgi saukt pēc līdzekļiem. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka vislabākais ceļš nav spiedošie aicinājumi pēc līdzekļiem lielajā telts sapulcē. [411] Vīri un sievas, kas Dieva lietu mīl kā savu dzīvību, šādos gadījumos dos solījumus Dieva darba labā tieši uz to līdzekļu rēķina, kuru iztrūkums izsauks ciešanas viņu ģimenēs. Mūsu Dievs nav izspiedējs un neprasa darbam no nabadzīgajiem tos līdzekļus, kas pieder viņu ģimenēm un kas jāizlieto, lai viņi varētu dzīvot nepieciešamās ērtībās, un būtu pasargāti no smaga trūkuma.
Aicinājums uz līdzekļu nodošanu, kas vēl arvien izskan mūsu lielajās telts sanāksmēs, cik tālu tas attiecas uz bagātniekiem, šķietami attaisnojas. Tomēr mēs baidāmies par sekām, kādas var būt, tādā veidā piepildot mantas namu. Mēs baidāmies, ka var iestāties pretreakcija. Draudžu atbildīgajiem vīriem vajadzētu vairāk pūlēties, lai visi sekotu Dieva iekārtotajam plānam. Ja labdarība tiešām kļūs sistemātiska, tad lielajās telts sanāksmēs nevajadzēs prasīt līdzekļus dažādiem pasākumiem.
Dieva plānā ir, lai visi dotu, atkarībā no tā, kā Viņš tos ir apveltījis, un došanu padarītu par ieradumu, negaidot uz sevišķiem aicinājumiem. Kas to varētu darīt, bet aiz skopuma nedara, tie aplaupa savu Radītāju, kas viņus apveltījis ar līdzekļiem, lai tos ieguldītu Viņa darba atbalstīšanai. Kamēr visi neizvedīs dzīvē sistemātiskas labdarības plānu, tikmēr neizdosies nonākt līdz kārtībai apustuļu dienās. Kas kalpo ar vārdu un pamācībām, tiem jābūt saprātīgiem vīriem. Vispārēju uzaicinājumu gadījumos tiem jāiepazīstas ar to ļaužu spējām, kas atbild viņu uzaicinājumiem. Viņi nedrīkst pieļaut, ka trūcīgie dod lielus solījumus. Kad kāds ir solījis veltīt zināmu summu Kungam, tad viņš saprot, ka tā ir svēta, veltīta svētam nolūkam. Tā ir patiesība, tādēļ brāļiem sludinātājiem labi jāpazīst tie cilvēki, no kuriem pieņem solījumus.
Katrs mūsu draudžu dažādo ģimeņu loceklis, kas tic patiesībai, var darīt savu daļu patiesības labā, priecīgi paklausot sistemātiskās labdarības plānam. “Lai ikviens no jums pie sevis paša ko labu noliek un sakrāj… lai dāvanas nav jālasa tad, kad es nākšu.” Dievs nav paredzējis, lai Viņa kalpi piespiestu atsevišķus cilvēkus dot savus līdzekļus. Katram cilvēkam, katram, kas priecājas par ticību patiesībai, pašam jāizjūt atbildība: “Lai ikviens no jums pie sevis paša ko labu noliek un sakrāj, cik viņš spēj.” (l. Kor. 16:2) [412] Katrs ģimenes loceklis, no vecākā līdz jaunākajam, var piedalīties šajā labdarības darbā.
Arī mazo bērnu dāvanas Dievam var būt patīkamas un pieņemamas. Upura vērtību nosaka gars, kas pamudina dot dāvanu. Nabadzīgie, paklausīdami apustuļa priekšrakstiem, un ik nedēļas nolikdami kādu mazu summu, tāpat palīdz pildīt mantu namu, un viņu dāvanas Dievam ir pilnīgi pieņemamas, jo viņi pienes tieši tikpat lielu un pat vēl lielāku upuri kā viņu bagātie brāļi. Sistemātiskās labdarības plāns pasargās ģimenes no kārdinājuma izšķiest līdzekļus nevajadzīgām lietām, sevišķi tas būs par svētību bagātajiem, jo palīdzēs savaldīt tieksmes uz pārmērībām.
Katru nedēļu Dieva prasības atgādina ikvienai ģimenei un ikvienam tās loceklim, ka atsakoties no dažām pārmērībām, lai tā iegūtos līdzekļus ieguldītu Dieva mantu namā, viņi mācīsies pašaizliedzību, kas pagodinās Dievu. Vienreiz nedēļā katram jāpārdomā sava iepriekšējās nedēļas rīcība, - ienākumi, kādus būtu ieguvis, izturēdamies taupīgi, un līdzekļi, kuru nav tāpēc, ka apmierinājis savas iegribas. Viņa sirdsapziņa it kā Dieva priekšā to uzteic vai apsūdz. Viņš mācās saprast, ka, lai saglabātu sirdī mieru un Dieva labvēlību, tad viņam ir jāēd, jādzer un jāģērbjas tikai Dievam par godu.
Sistemātiska un labprātīga došana saskaņā ar plānu, iedzīvina sirds labākās jūtas. Mēs savienojamies ar Dievu, lai Viņš varētu mūs izlietot par vadiem, pa kuriem Viņa dāvanas plūst uz citiem. Nabadzīgie nesūdzēsies par sistemātiskās labdarības plānu, jo tas ir viegls. Viņi nav atstāti novārtā un viņiem nav paiets garām, bet arī viņiem ir dota izdevība, tāpat kā bagātajiem darīt savu daļu, lai kļūtu par Kristus līdzstrādniekiem un saņemtu Dieva svētības. Tā mazumiņa nolikšana, cik viņi spēj ietaupīt, māca tos aizliegties un attīsta sirds labprātību. [413] Viņi audzina sevi labiem darbiem un tāpat paklausa Dieva nodomam sistemātiskās labdarības plānā kā bagātākie ļaudis, kas dod no savas pārpilnības.
Apustuļu dienās visur gāja vīri, pasludinādami Vārdu. Dibinājās jaunas draudzes. Mīlestība uz Kristu un dedzība Viņa darbā vadīja tos uz lielu pašaizliedzību un upuriem. Daudzas no šīm pagānu draudzēm bija ļoti nabadzīgas, tomēr apustulis ziņo, ka viņi, lai gan nabadzīgi, tomēr bijuši bagāti došanā. Viņu dāvanas bija lielākas nekā spējas dot. Ļaudis patiesības labā devās dzīvības briesmās un pacieta visas mantas zaudēšanu.
Apustulis ieteic pirmo nedēļas dienu par īsto laiku, lai vēlreiz atskatītos uz Dieva aizgādības vadību un uz piedzīvoto labklājību un tad, bīstoties Dievu, ar patiesu pateicību sirdī par Viņa dāvātām svētībām, noliktu, cik daudz, saskaņā ar paša Dieva nolikto plānu, ir jāatdod Viņam atpakaļ.
Dievs grib, lai labdarība būtu pilnīgi brīvprātīga, lai to neietekmētu daiļrunīgi, neatvairāmi lūgumi pēc palīdzības. “Priecīgu devēju Dievs mīl.” Viņam nepatīk, ka mantu namu piepilda ar piespiedu kārtā iegūtām dāvanām. Viņa ļaužu uzticīgās sirdis, priecādamās tagadējā laika patiesībā, kā arī mīlot un pateicoties Viņam par dārgo gaismu, būs norūpējušās un dedzīgas palīdzēt ar saviem līdzekļiem patiesību nest citiem. Vislabākais veids, kā parādīt mīlestību uz Glābēju, ir pienest upurus, lai vadītu dvēseles pie patiesības atziņas. Kristus pilnīgi brīvprātīgi kļuva par mūsu Pestītāju, un Viņš vēlas, lai arī mūsu labdarība būtu brīvprātīgs upuris.