Dzīves ilgums un laime nav ietverti mūsu zemes īpašumu lielumā. Šis neprātīgais cilvēks bija sakrājis bagātības, kuras viņš nevarēja izlietot. Viņš bija dzīvojis tikai sev. Viņš bija gudrs un viltīgs veikalnieks, kas prata slēgt izdevīgus darījumus, bet kas nepiekopa žēlastību un nemīlēja Dievu. Viņš bija aplaupījis bāreņus un atraitnes un apkrāpis savus līdzcilvēkus, lai vēl vairāk palielinātu savus pasaulīgo īpašumu krājumus. Viņš būtu varējis noguldīt savas bagātības debesīs, makos, kas nenovecojas, bet savas mantkārības dēļ viņš pazaudēja abas pasaules. Kas pazemīgi izlieto Dieva godam tos līdzekļus, ko Dievs viņam uzticējis, tie tos saņems atpakaļ no Meistara rokas līdz ar svētību: “Labi tu godīgais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā.”
Pārdomājot par bezgalīgo upuri, ko pienesa cilvēku pestīšanai, mēs jūtamies ārkārtīgi pārsteigti. Kad savtīgums cilvēku sirdīs kliedz pēc uzvaras un tie piedzīvo kārdināšanu atturēties no līdzdalības jebkurā labā darbā, tad lai viņi stiprina savu labo vēlēšanos, domājot par to, kurš būdams visu nenovērtējamo debesu bagātību īpašnieks, atstāja tās un tapa nabags. Viņam nebija kur nolikt savu galvu. Un visu šo upuri Viņš pienesa mūsu dēļ, lai mēs varētu iegūt mūžīgās bagātības.
Kristus iemina pašaizliedzības un uzupurēšanās taku, un pa to jāiet visiem Viņa mācekļiem, kas vēlas līdz ar Viņu tikt paaugstināti. Viņš savā sirdī uzņēma tās bēdas, kas jāizcieš cilvēkiem. Pasaules cilvēku prāti bieži kļūst rupji. [403] Viņi spēj redzēt vienīgi zemes lietas, kas aptumšo debesu lietu godību un vērtību. Cilvēki ir labprātīgi pārstaigāt zemes un jūras, lai iegūtu pasaulīgus labumus, viņi ir gatavi panest ciešanas un trūkumu savu mērķu sasniegšanai, bet no debesu skaistuma novēršas un neņem vērā mūžīgās bagātības. Samērā nabadzīgi ļaudis dara visvairāk Dieva darba uzturēšanai. Viņi ir devīgi savā mazumā. Savus augstsirdīgos centienus viņi ir nostiprinājuši pastāvīgā labdarībā. Izdevumiem tik tikko sedzoties ar ienākumiem, viņu tieksmēm pēc zemes bagātībām nav ne vietas, ne iespēju nostiprināties.
Daudzi, sākot krāt zemes bagātības, rēķina, cik ilgam laikam jāpaiet, līdz viņam piederēs kāda noteikta summa. Rūpējoties sakrāt mantu, tie nekļūst bagāti pie Dieva. Viņu labdarība neiet kopsolī ar viņu krājumiem. Pieaugot kārei pēc bagātības, manta sasaista viņu labvēlīgos nodomus. Īpašumu pieaugšana pastiprina alkatīgu vēlēšanos pēc vēl lielākas bagātības, līdz daži sāk domāt, ka vienas desmitās daļas došana Kungam, ir smags un netaisns slogs. Raksti saka: “Ja bagātība pieaug, tad nepiesien tai savu sirdi.” Daudzi cilvēki ir sacījuši: “Ja es būtu tik bagāts, kā kāds cits, tad es pavairotu savas dāvanas Dieva mantu namā. Es ar savu bagātību nedarītu neko citu, bet izlietotu to tikai Dieva darba veicināšanai.”
Dievs dažus no viņiem ir pārbaudījis, dodot tiem bagātību, bet līdz ar bagātību nāca spēcīgākas kārdināšanas un viņi deva daudz mazāk nekā savās nabadzības dienās. Mantkārības ilgas pēc lielākas bagātības pārņēma viņu prātus un sirdis un viņi sāka kalpot elkam.
Viņš, kurš cilvēkiem piedāvā bezgalīgas bagātības un mūžīgu svētlaimes dzīvi savā valstībā, kā atlīdzību uzticīgai paklausībai nepieņem dalītu sirdi. Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu apņemti, kur visas lietas cenšas novērst prātu un jūtas no Dieva. Mēs spēsim saprast un novērtēt savu pienākumu tikai tajā gaismā, kas staro no Kristus krusta dzīves. Kā saule uzlec citā pusē un iet savu ceļu līdz vakara pusei, piepildot pasauli ar gaismu, tā arī īsts kristietis būs par gaismu pasaulei. Viņš izies pasaulē kā spoža un mirdzoša gaisma, lai apgaismotu tumsā esošos, un tie sasildītos no viņa plūstošās gaismas stariem. [404] Kristus par saviem sekotājiem saka: “Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta kalna galā nevar būt apslēpta.”
Mūsu lielais Paraugs bija pašaizliedzīgs, un vai to rīcībai, kas saucas par Viņa sekotājiem, vajadzētu būt tik atšķirīgai? Pestītājs bojā ejošai pasaulei atdeva visu, pat sevi. Dieva draudze ir aizmigusi. Kūtrums to padarījis vāju. No visām pasaules daļām nāk sauciens: “Nāciet un palīdziet mums!” Tomēr nav redzama nekāda atbilstoša darbība. Tikai šad un tad redzamas vājas pūles; tikai nedaudzi rāda, ka viņi vēlas būt sava Kunga līdzstrādnieki, bet tos bieži atstāj, lai tie pūlas vieni. Tikai viens misionārs no mūsu ļaudīm strādā plašajos ārzemju laukos.
Patiesība ir varena, bet to neizdzīvo dzīvē. Nepietiek, ka uz altāra noliek vienīgi naudu. Dievs aicina cilvēkus, kas būtu labprātīgi nest patiesības vēsti citām tautām, valodām, ciltīm un ļaudīm. Mūsu skaits un bagātība nav tas spēks, kas mums dos spīdošu uzvaru, bet vajadzīga nodošanās darbam, gara drosme, karsta mīlestība uz dvēselēm un nenogurstoša, neatslābstoša centība.
Daudzi uz jūdu tautu raudzījušies ar nožēlu, jo viņiem pastāvīgi ar līdzekļiem bija jāatbalsta sava reliģija. Bet Dievs, kas cilvēku radīja un apgādā ar visām tām svētībām, kuras viņš bauda, zina, kas cilvēkam ir vislabākais. Ar savu svētību Viņš viņu deviņas desmitdaļas darīja vērtīgākas, nekā visa summa bez svētības. Ja kāds, vadoties no savtīguma, aplaupīja Dievu vai pienesa Viņam nepilnīgu upuri, tad noteikti tādai rīcībai sekoja bēdas un zaudējumi. Dievs lasa sirds nodomus. Viņš zina cilvēku nolūkus un savā laikā atmaksās tiem, kā tie būs pelnījuši.
Īpatnējā desmitā sistēma ir dibināta uz tikpat nemainīga pamata, kā Dieva likums. Šī sistēma bija par svētību jūdiem, citādi Dievs to viņiem nebūtu devis. Tāpat tā būs par svētību cilvēkiem laiku beigās, kas to izpildīs. Debess Tēvs neiecēla šo sistemātiskās labdarības plānu, lai pats kļūtu bagāts, bet gan, lai tas būtu par lielu svētību cilvēkiem. [405] Viņš redzēja, ka tieši šī labdarības sistēma cilvēkiem ir vajadzīga.
Dieva darba atbalstīšanā viskārtīgākās un devīgākās draudzes arī garīgā ziņā ir visveiksmīgākās. Kristus sekotāja patiesa devība rāda, ka tādam ir kopīgas intereses ar savu Kungu. Kā no jūdiem, tā no saviem ļaudīm laiku nobeigumā Dievs prasa, lai sistemātiskā labdarība būtu saskaņā ar ienākumiem. Pestīšanas plāna pamatā ir Dieva Dēla bezgalīgais upuris. No Kristus krusta plūstošā evaņģēlija gaisma nosoda savtīgumu un aicina uz devību un labdarību. Nav jāžēlojas par to, ka pieaug aicinājumi dot. Dieva aizgādība aicina ļaudis atstāt ierobežotos darbības laukus un iesaistīties lielākos pasākumos. Šinī laikā, kad morālā tumsa pārklāj pasauli, mūsu pūlēm nedrīkst būt robežu. Pasaulīgums un mantkārība apēd Dieva ļaužu dzīvības spēkus. Viņiem jāsaprot, ka tā ir Dieva žēlastība, kas pavairo lūgumus pēc viņu līdzekļiem. Dieva eņģelis dod izdevību labdarībai cieši blakus lūdzējam. Kornēlijam viņš sacīja: “Tavas lūgšanas ir paklausītas un tavas nabagu dāvanas pieminētas Dieva priekšā.”
Savās pamācībās Kristus teica: “Ja tad jūs neesat bijuši uzticīgi pie netaisnas mantas, kas tad jums uzticēs patieso?” Draudzes garīgā veselība un garīgais uzplaukums lielā mērā atkarīgs no tās sistemātiskas labdarības. Tā līdzinājās dzīvinošām asinīm, kam jāplūst pa visu organismu, atdzīvinot ikkatru miesas locekli. Tā palielina mīlestību uz mūsu līdzcilvēku dvēselēm, jo pašaizliedzība un pašuzupurēšanās mūs vada ciešā radniecībā ar Kristu, kurš mūsu dēļ kļuva nabags. Jo vairāk mēs ieguldīsim Dieva lietā, lai palīdzētu glābt dvēseles, jo tuvākas tās kļūs mūsu sirdij. Ja mūsu skaits būtu uz pusi mazāks un visi tie būtu pašaizliedzīgi strādnieki, tad mums būtu spēks, kas liktu pasaulei drebēt. Aktīvajiem strādniekiem Kristus ir veltījis sekojošus vārdus: “Redzi, es esmu pie jums ik dienas līdz pat pasaules galam.”
Mums būs jāsastopas ar fanātisma, savtīguma un aizspriedumu radītu pretestību, tomēr bezbailīgā drosmē un dzīvā ticībā mums jāsēj pie visiem ūdeņiem. Sātana aģenti ir briesmīgi, mums ar tiem būs jāsastopas un ar tiem jācīnās. Mūsu darbam nav jābūt ierobežotam tikai mūsu zemē vien. Tīrums ir pasaule; pļauja ir ienākusies. Kristus pavēle mācekļiem īsi pirms pacelšanās debesīs skan: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.”
Mums ļoti sāp, redzot dažus mūsu sludinātājus staigājam pa draudzēm, no vienas pie otras. Tie nedaudz arī pūlas, bet pēc tam sava darba rezultātus nevar uzrādīt. Tīrums ir pasaule. Lai viņi iziet neticīgajā pasaulē un strādā, atgriežot dvēseles pie patiesības. Mēs norādām brāļiem un māsām uz Ābrahāma piemēru, kas pēc Dieva pavēles gāja uz Morijas kalna upurēt savu vienīgo dēlu. Te bija paklausība un upuris. Mozus atradās ķēniņa galmā un viņam bija izredzes uz valdnieka kroni. Tomēr viņš novērsās no kārdinošajiem piedāvājumiem un. ”…liedzās saukties par faraona meitas dēlu un labāk gribēja ļaunu ciest ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka laimi, un turēja Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas.” Apustuļi neturēja savas dzīvības dārgas, bet priecājas, ka ir cienīgi ciest kaunu Kristus vārda dēļ. Pāvils un Sīla visu pazaudēja. Viņi panesa rīkstes, un nopērtus viņus nometa uz pazemes cietuma aukstās grīdas ar siekstā ieslēgtām, augšup paceltām kājām. Vai kurnēšana un sūdzēšanās aizsniedza cietumsarga ausis? Ak, nē! No cietuma visdziļākās vietas pusnakts klusumu iztraucēja līksmas Dieva slavas dziesmas. Šos mācekļus iepriecināja dziļa un nopietna mīlestība uz savu Glābēju, kura dēļ viņi cieta.
Ja Dieva patiesība piepildīs mūsu sirdis, ja to mīlēsim un ja tā pārvaldīs mūsu dzīvi, tad arī mēs ciešanas patiesības dēļ uzskatīsim par prieku. [407] Nekādas cietuma sienas, ne moku soli tad nespēs mūs iebiedēt vai aizkavēt lielajā darbā.