Ja mēs spētu aptvert šo Pestītāja darbu mūsu glābšanai, tad mūsu sirdis iedegtos dziļā un kvēlā mīlestībā. Mūsu aukstā vienaldzība tad mūs uztrauktu. Pilnīga nodošanās un labdarība, ko izraisījusi pateicīga mīlestība, vismazākajai dāvanai, labprātīgam upurim dod dievišķu smaržu, darot dāvanu nenovērtējami dārgu. Tomēr, atdodot savam Pestītājam visu, ko mēs spējam dot, lai arī cik dārgs tas mums būtu, viss ko mēs varam upurēt, salīdzinot ar pateicību, ko mēs esam Dievam parādā, izliksies mums pašiem pārāk nepietiekošs un niecīgs. Bet eņģeļi ņem šos upurus, kas mums liekas niecīgi, un nes tos troņa priekšā kā smaržīgu upuri un tie tiek pieņemti.
Mēs, kā Kristus sekotāji, neizprotam savu patieso stāvokli. Mūsu uzskats par mūsu kā Kristus algoto kalpu atbildībām nav pareizs. Ar ciešanu pilno dzīvi un izlietajām asinīm Viņš jau mūsu algu ir samaksājis uz priekšu, saistot mūs labprātīgā kalpībā. Pestītājs ir mums aizdevis visas labās lietas, ko mēs lietojam. Viņš mūs darījis par sava nama turētājiem. Mūsu vispazemīgākā kalpošana, vismazākais upuris, pienests ticībā un mīlestībā, var būt svēta dāvana, lai mantotu dvēseles kalpošanai Kristum un lai izplatītu Viņa slavu. Kristus valstības interesēm un tās uzplaukumam jāstāv pāri visiem citiem apsvērumiem. Kam paša prieki un savtīgās intereses ir dzīves galvenais mērķis, tie nav uzticīgi nama turētāji.
Kas sevi aizliedz, darot labu citiem, un nodod sevi un visu, kas tam ir, Kristus kalpībā, tie atradīs laimi, kādu savtīgais cilvēks meklē velti. Mūsu Pestītājs teica: “Kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt mans māceklis.” Līdzjūtība nemeklē savu labumu. Tā ir nesavtīgas mīlestības un labdarības auglis, kas raksturoja Kristus dzīvi. Dieva likumi sirdī pakļaus paša intereses augstajiem un mūžīgajiem apsvērumiem. Kristus piekodināja dzīties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības. Tas ir mūsu pirmais un augstākais pienākums. Mūsu Kungs stipri brīdina nekrāt mantas virs zemes, jo to darot Viņa kalpu sirdis zeme saistīs vairāk nekā debesu lietas. Šī iemesla dēļ daudzas nabaga dvēseles ir zaudējušas ticību. [398] Tie rīkojušies tieši pretēji mūsu Kunga skaidrajai pavēlei un pieļāvuši, ka mīlestība uz naudu kļuvusi par viņu dzīves valdošo kaislību. Viņi ir nesātīgi pūlējušies iegūt mantu. Neprātīgas alkas pēc bagātības viņus apreibinājušas, tāpat kā alkohols dzērāju.
Kristieši aizmirst, ka viņi ir Kunga kalpi, viņi paši, viņu laiks un viss, kas viņiem ir, pieder Kungam. Sātans daudzus kārdina un vairākumu arī pavedina noguldīt savu naudu tur, kur tā nes vislielāko peļņu dolāros un centos. Maz ir to, kas ņem vērā, ka Dievs prasa, lai vispirms rūpējamies par Viņa darbu un tikai tad apmierinām savas prasības. Maz ir to, kas Dieva darbam dod saskaņā ar saviem līdzekļiem. Daudzi savu naudu ir ieguldījuši īpašumos, kas tiem jāpārdod, pirms tie kaut ko var dot Dieva darbam un tādā veidā to praktiski izlietot. Ar to viņi arī aizbildinās, ka tik maz darījuši sava Pestītāja labad. Viņi gluži tāpat ir aprakuši savu naudu zemē, kā vīrs līdzībā. Viņi nolaupa Dievam desmito, kuru Viņš prasa kā savu, un, aplaupot Viņu, tie paši sev nolaupa debesu mantas.
Sistemātiskas labdarības plāns nevienu cilvēku smagi nenospiež. “Bet attiecībā par vācamajām dāvanām svēto labā dariet tā, kā es noteicis Galatijas draudzēm. Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.” Nabagi nav izslēgti no došanas priekštiesības. Tie tikpat labi kā bagātie var darīt savu daļu šajā darbā. Mācība, kuru Kristus deva attiecībā uz atraitnes divi artavām, mums rāda, ka nabagu vismazākie labprātīgie upuri, ja tie doti no mīlošas sirds, ir tikpat vērtīgi, kā bagāto lielie ziedojumi.
Svētnīcas svaros nabadzīgo dāvanas nevērtē pēc dotās summas lieluma, ja tā dota mīlestībā uz Kristu, bet pēc šīs mīlestības spēka, kas izraisījis šo upuri. [399] Jēzus apsolījuma piepildījumu tikpat noteikti redzēs devīgais nabaga vīrs, kam ir pavisam maz ko upurēt, bet kas šo mazumu dod labprātīgi, kā bagātais, kas dod no savas pārpilnības, neizjūtot nekādu trūkumu un neaizliedzot sev neko tādu, kas tiešām ir vajadzīgs. Tāpēc nabaga vīra upurī ir tāds svētums, kāds nav atrodams bagātā vīra dāvanā, jo bagātais dod no savas pārpilnības. Dievišķā aizgādība visu sistemātiskās labdarības plānu ir iekārtojusi par labu cilvēkiem. Viņa aizgādība ir vienmēr par mums nomodā. Ja Dieva kalpi sekos Viņa gudrajai aizgādībai, tad visi kļūs aktīvi strādnieki.
Kas attur līdzekļus no Dieva mantu nama un taupa tos saviem bērniem, tie apdraud savu bērnu garīgo attīstību. Tie savus īpašumus, kas viņiem pašiem ir par piedauzības akmeni, noliek ceļā saviem bērniem, lai tie klūp pār tiem un iet bojā. Daudzi šīs dzīves lietās pielaiž lielas kļūdas. Viņi taupa, atraujot sev un citiem labumu, kuru tie varētu saņemt, ja pareizi izlietotu Dieva aizdotos līdzekļus. Viņi kļūst savtīgi un skopi. Viņi atstāj novārtā savas garīgās intereses un kļūst garīgi punduri. Un viss tas notiek, lai sakrātu bagātības, ko paši nevar izlietot. Savus īpašumus viņi atstāj bērniem un, deviņos gadījumos no desmit, viņu mantiniekiem tas ir vēl lielāks lāsts nekā viņiem pašiem. Bērni, paļaudamies uz vecāku īpašumu, nerūpējas, lai kļūtu par derīgiem cilvēkiem šai dzīvei un nedomā arī par nākošo Vislabākais novēlējums, ko vecāki var atstāt saviem bērniem, ir zināšanas par lietderīgu darbu un labdarīgas, nesavtīgas dzīves piemērs. Ar šādu dzīvi vecāki parāda naudas īsto vērtību, kam nozīme ir tikai tad, ja ar to var apmierināt savas vajadzības un palīdzēt citiem, kā arī veicināt Dieva darbu. [400]
Daži labprātīgi dod, skatoties pēc tā, kas viņiem ir, un domā, ka Dievam nav tālāku prasību pret viņiem, jo viņiem nepieder lieli līdzekļu krājumi. Viņiem nav tādu līdzekļu, kurus varētu ietaupīt pēc savu ģimeņu vajadzību apmierināšanas. Bet daudzi no šīs šķiras ļaudīm varētu uzstādīt sev sekošu jautājumu: “Vai es dodu atbilstoši tam, kas man varētu būt?” Dievs ir paredzējis, lai tiktu izlietoti visi miesas un gara spēki. Daži nav pilnīgi izlietojuši tās spējas, ko Dievs tiem devis. Cilvēkam ir jāstrādā, jo darbs kļuva nepieciešams grēka dēļ. Darbs ir nepieciešams cilvēka fiziskai, garīgai un morālai labklājībai. Svētā Gara vadītā apustuļa Pāvila pamudinājums skan: “Neesiet kūtri darbā.”
Neviens cilvēks, ne bagāts ne nabags, nevar pagodināt Dievu ar kūtru dzīvi. Daudzu nabadzīgu cilvēku vienīgais kapitāls ir laiks un fiziskais spēks, bet bieži to izšķiež mīlot ērtības un bezrūpīgu slinkumu, tā kā viņiem nav nekā, ko ar desmito un upuriem pienest savam Kungam. Ja kristiešiem trūkst gudrības ienesīgi strādāt un saprātīgi izlietot savus fiziskos un garīgos spēkus, tad viņiem vismaz vajadzētu būt pazemīgiem un lēnprātīgiem un pieņemt brāļu norādījumus un padomus, lai spējīgāko brāļu spriedums aizpildītu viņu spēju trūkumu. Daudzi nabadzīgi ļaudis, kas tagad nedara nekā laba saviem līdzcilvēkiem un Dieva darbam, varētu daudz darīt, ja vien to gribētu. Viņi Dieva priekšā par sava fiziskā spēka kapitālu ir tikpat atbildīgi, kā bagātie par savu naudas kapitālu.
Daži, kuriem vajadzētu dot līdzekļus Dieva mantu namam, vēlas būt līdzekļu saņēmēji. Tādi ir tie, kas tagad ir trūcīgi, bet kas varētu uzlabot stāvokli, gudri izlietojot laiku, izvairoties no pašu šķietami pareiziem uzskatiem un savaldot tieksmes uz spekulācijām, lai iegūtu līdzekļus kaut kādā vieglākā ceļā nekā caur pacietīgu un neatlaidīgu darbu. Ja tie, kuru dzīve nav sekmīga, būtu labprātīgi pieņemt pamācības, tad viņi varētu piesavināties pašaizliedzības un stingras taupības ieradumu, un kļūstot par devīgiem izdalītājiem, nevis saņēmējiem, justos apmierināti. Ir daudz kūtru kalpu. Ja viņi gribētu darīt to, kas ir viņu spēkos, tad viņi, citiem palīdzot, piedzīvotu tik lielas svētības, ka tiešām atzītu, ka svētīgāk ir dot nekā ņemt.
Pareizi ievirzīta labdarība attīsta cilvēka garīgos un morālos spēkus, ierosina tos veselīgai darbībai dzīvot par svētību trūkumcietējiem un virzīt uz priekšu Dieva darbu. Ja tie, kam pieder līdzekļi, saprastu, ka viņi ir atbildīgi Dieva priekšā par katru izlietoto dolāru, tad viņu iedomātās vajadzības stipri samazinātos. Ja sirdsapziņa būtu dzīva, tad tā liecinātu par nevajadzīgiem izdevumiem ēstkāres, lepnības, uzpūtības un izpriecu mīlestības apmierināšanai un ziņotu par Kunga naudas izšķiešanu, ko vajadzēja veltīt Viņa darbam. Kas izšķiež Kunga mantu, tiem savā laikā būs jādod norēķins par savu rīcību.
Ja tie, kas saucas par kristiešiem, savus līdzekļus mazāk izlietotu miesas izrotāšanai un māju izgreznošanai un saviem galdiem, lai sagādātu un apēstu mazāk izsmalcinātu, veselībai kaitīgu kārumu, tad viņi Dieva mantu namā varētu ielikt daudz lielākas summas. Tā viņi atdarinātu savu Glābēju, kas atstāja debesis, bagātību un slavu un mūsu dēļ tapa nabags, lai mēs iegūtu mūžīgas bagātības. Ja mēs esam par trūcīgiem, lai uzticīgi atdotu Dievam desmitos un upurus, kurus Viņš prasa, tad mēs arī noteikti esam par trūcīgiem, lai dārgi ģērbtos un izšķērdīgi ēstu, jo tā mēs izšķiežam Kunga naudu kaitīgā sevis izlutināšanā, lai sev izpatiktu un sevi godātu. Mums pastāvīgi sev jājautā: “Kādas bagātības mēs sev esam nodrošinājuši Dieva valstībā? Vai esam bagāti Dieva priekšā? “
Jēzus saviem mācekļiem sniedza mācību par mantkārību. “Un Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: Ko es darīšu, jo man nav kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: To es darīšu: es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu savu labību un mantu. Un sacīšu savai dvēselei- Dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: Tu bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kad tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? “ Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts iekš Dieva.