Dieva Gars nevar palikt ar tiem, kuriem Dievs sūtījis patiesības vēsti, bet kas paši neizjūt pienākumu sadarboties ar Kristu. Apustulis uzsver došanas pienākumu, raugoties no augstāka viedokļa, nekā tikai cilvēcīga līdzjūtība, kas aizkustina mūsu jūtas. Viņš uzsver pamatdomu, ka mums jāstrādā nesavtīgi, paturot prātā vienīgo mērķi – pagodināt Dievu.
Raksti aicina kristiešus kļūt aktīviem labdarībai, kas uzturētu vienmēr dzīvu interesi par līdzcilvēku pestīšanu. [392] Morāles likums pavēl ievērot Sabatu, un tā ievērošana nebija, izņemot vienīgi gadījums, kad šo likumu pārkāpa un ļaudis cieta sodu, kā likuma pārkāpšanas sekas. Arī desmitā došanas sistēma nav bijusi nasta tiem, kas to neatmeta. Šo sistēmu, kas bija saistoša Dieva tautai, Dievs nav atcēlis, ne arī samazinājis tās prasības. Tagad tā nav zaudējusi savu spēku, bet tā vēl pilnīgāk un plašāk jāizved dzīvē, tāpat kā vēl pilnīgāk šajā kristīgajā laikmetā jāapgaismo pestīšanas ceļš, kas iegūstams vienīgi Kristū.
Bauslības mācītājam Jēzus sacīja, ka mūžīgās dzīvības iegūšanas nosacījums ir bauslības sevišķo prasību izdzīvošana savā dzīvē, kas prasa no viņa mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku un savu tuvāko kā sevi pašu. Kad ar Kristus nāvi mitējās simboliskie upuri, tad sākotnējie likumi, kas bija iegravēti akmens galdiņos, palika negrozīti, uzstādot cilvēkiem savas prasības visos laikmetos. Kristīgajā laikmetā cilvēka pienākumi nav samazināti, bet gan vēl tiešāk norādīti un vienkāršāk izteikti.
Evaņģēlija izplatīšana un paplašināšanās pēc Kristus nāves prasīja vēl lielāku atbalstu un tas dāvanu došanas likumu darīja vēl spiedošāku, vēl vajadzīgāku, nekā jūdu pārvaldes laikā. Tagad Dievs prasa nevis mazākas, bet vēl lielākas dāvanas kā jebkad citā laikmetā. Kristus ir atstājis pamatlikumu, ka dāvanām un upuriem jābūt proporcionāliem dotajai gaismai un svētībām. Viņš sacīja: “Kuram daudz ir dots, no tā arī daudz prasīs.”
Kristīgā laikmeta svētībām atbilstoši bija arī pirmo mācekļu mīlestības un labdarības darbi. Kad Kristus atstāja mācekļus un pacēlās debesīs, pār mācekļiem izlējās Svētais Gars un vadīja tos uz pašaizliedzību un pašuzupurēšanos, lai glābtu citus. Nabadzīgajiem Jeruzalemes svētajiem atrodoties bēdās, Pāvils rakstīja pagānu ticīgajiem par labdarības darbiem un sacīja: “Bet kā jūs visās lietās esat pieņēmušies, ticībā, mācībā un atzīšanā, un visā savā čaklumā un savā mīlestībā uz mums, tā pieņematies arī šinī labdarībā.” (2. Kor. 8:7) [393] Šeit labdarība ir pielīdzināta ticībai, mīlestībai un kristīgam čaklumam. Kas domā, ka viņi var būt labi kristieši, aizverot ausis un sirdis pret Dieva aicinājumiem uz devību, tie sevi briesmīgi piekrāpj. Tie bieži apliecina lielu mīlestību uz patiesību, un, cik tālu tas attiecas uz vārdiem, ir ieinteresēti redzēt patiesības izplatīšanos, bet neko nedara, lai tā ietu uz priekšu. Tādu cilvēku ticība ir mirusi, tā nav darīta pilnīga darbos. Kungs nekad nepieļaus tādu kļūdu, ka kādu atgrieztu dvēseli atstās mantkārības varā.
Desmitā sistēma sniedzas atpakaļ vēl pirms Mozus dienām, pat jau sākot ar Ādama dienām, kad vēl nebija Mozus noteiktās kārtības. Dievs no cilvēkiem prasīja dāvanas reliģiskiem nolūkiem. Pakļaujoties Dieva prasībām, tiem upuru došanā bija jāparāda, ka tie ciena un vērtē Dieva žēlastību un Viņa piešķirtās svētības. Tas turpinājās visās nākošajās paaudzēs un to pildīja arī Ābrahāms, dodams desmito Melhisedekam, kas bija Visaugstākā Dieva priesteris. Tas pats pamatlikums pastāvēja Ījaba dienās. Jēkabs kā trimdinieks un nabaga ceļinieks, atrodoties Bētelē, vientuļš un atstāts, ar akmeni pagalvī nolikās nakts dusai un tur deva Kungam savu solījumu: “No visa, ko Tu man dosi, es Tev došu desmito tiesu.” Dievs nespiež cilvēku uz došanu; visam jābūt dotam labprātīgi. Viņš nevēlas piepildīt savu mantu namu ar nelabprātīgiem upuriem.
Uzliekot atbildības, kam jāizpaužas darbos, kas kavētu attīstīties savtībai un stiprinātu mīlestību uz Dievu un cilvēkiem, Kungs vēlējās cilvēku vadīt ciešā savienībā ar sevi un izraisīt viņā līdzjūtību un mīlestību uz līdzcilvēkiem. Sistemātiskās labdarības un devības plānu Dievs ir nozīmējis cilvēka labā, kuram ir tieksme būt savtīgam un aizvērt savu sirdi augstsirdīgās devības darbiem. Dievs prasa, lai dāvanas dotu noteiktos laikos, tā došana kļūtu par ieradumu, un labdarību izjustu par kristīgu pienākumu. Sirdij, kas atvērusies labdarībai, dodot dāvanu, nav jādod laiks kļūt savtīgai un aukstai. Dāvanu straumei jāplūst pastāvīgi, tādā veidā uzturot atvērtus labdarības ceļus. [394]
Dieva norādījums ir noteikts attiecībā uz summu, - vienu desmito daļu no ienākuma. Cilvēka sirdsapziņa un saprāts var brīvi noteikt desmitā lielumu. Un lai gan ir dota brīvība sirdsapziņai, tad tomēr ir likts visiem pietiekoši noteikts plāns. Kungs neprasa piespiešanu.
Mozus izskaidrojumā Dieva aicina cilvēkus dot desmito tiesu no visas savas peļņas. Viņš tiem ir uzticējis šīs dzīves vērtības, podus, kas jāizlieto, jāpapildina un jāatdod atpakaļ Viņam. Viņš pieprasa desmito un tā būtu vismazākā daļa, kas cilvēkam būtu jāatdod atpakaļ. Viņš saka: “Es jums dodu deviņas desmitdaļas un prasu vienu desmito, - tā pieder Man.” Ja cilvēki aiztur desmito, tad viņi aplaupa Dievu. Blakus desmitai daļai no ienākumiem vēl prasīja grēku upurus, salīdzināšanas upuri un pateicības upuri, kā pielikumu peļņas desmitai daļai.
Viss, kas tiek atrauts no ienākumu desmitās tiesas, kas pieder Dievam, debesu grāmatās tiek ierakstīts kā Viņa aplaupīšana. Tādi cilvēki piekrāpj savu Radītāju. Ja atklāj šo nolaidības grēku, tad nepietiek, ka šie cilvēki maina savu rīcību un sāk rīkoties pēc pareiziem pamatlikumiem, bet neuzticīgā rīcība arī jānožēlo un jālūdz Dievs piedot, pretējā gadījumā netiek izlaboti debesu sarakstos ievestie skaitļi par viņiem uzticētā īpašuma piesavināšanos, ko vajadzēja atdot Aizdevējam atpakaļ.
“Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: kā mēs tevi apkrāpjam? – ar desmito un ar cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Nesiet pilnu desmito mantu namā, lai barība ir manā namā un pārbaudiet jel mani tā, saka Kungs, vai Es jums neatvēršu debess logus un jums nesošu svētības pār pārim.” Šeit dots apsolījums, ka ja visu desmito nonesīs mantu namā, tad pār paklausīgajiem izliesies Dieva svētības.
“Un jūsu dēļ es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus, un lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaot. [395] Un visas tautas jūs teiks laimīgus, jo jūs būsiet jauka zeme, saka Kungs Cebaot.” Ja visi, kas atzīst patiesību, paceltos līdz Dieva prasībām desmitā došanā, kuru Dievs nosauc par savu, tad mantu namā būtu līdzekļu papilnam, lai turpinātu lielo cilvēku pestīšanas darbu.
Dievs cilvēkam dod deviņas desmitdaļas, bet vienu desmito daļu Viņš prasa svētiem nolūkiem, tāpat kā Viņš devis cilvēkam sešas dienas viņa paša darbiem, bet septīto dienu paturējis un atšķīris sev. Jo līdzīgi Sabatam, arī ienākumu desmitā daļa ir svēta; Dievs to ir paturējis sev. Savu darbu virs zemes Viņš grib darīt ar cilvēkiem uzticētās mantas peļņu.
No saviem ļaudīm senatnē Dievs ik gadus prasīja trīsreizēju sapulcēšanos “Trīs reizes gadskārtā visiem taviem vīriešiem jārādās Kunga, tava Dieva priekšā, tajā vietā, ko Viņš izredzēs, neraudzētas maizes svētkos, nedēļu svētkos un lieveņu svētkos; bet tiem nebūs tukšā rādīties Kunga priekšā, ikvienam ar savas rokas dāvanu, pēc tās svētības, ko Kungs, tavs Dievs tev devis.” Ne mazāk par vienu trešdaļu iznāca veltīt svētiem reliģiskiem nolūkiem.
Katrā laikmetā, kad Dieva ļaudis priecīgi un labprātīgi sekoja sistemātiskās labdarības plānam, pienesot dāvanas un upurus, tie arī redzēja piepildāmies noteikto apsolījumu, ka tieši proporcionāli paklausībai Dieva prasībām, veiksme pavada visus viņu darbus. Atzīstot Dieva prasības, pildot tās un godājot Kungu ar savu mantu, viņu šķūņi bagātīgi pildījās. Bet aplaupot Dievu desmitā un upuros, viņiem bija jāatzīst, ka tie ir aplaupījuši ne tikai Dievu, bet arī paši sevi, jo Dieva svētības samazinājās par tik, par cik viņi atrāva savus upurus Dievam. [396]
Daži to grib izskaidrot kā vienu no bargākiem likumiem, kas jūdiem bija doti. Bet labprātīgām sirdīm, kas mīlēja Dievu, tā nebija nasta. Tikai tad, kad atturēšanās dot nostiprināja savtīgumu, cilvēki zaudēja izpratni par mūžības vērtībām un zemes lietas sāka vērtēt augstāk par dvēselēm. Dieva tautai Izraēlim šinīs pēdējās dienās ir vēl spiedošākas vajadzības, nekā senajam Izraēlim. Liels un svarīgs darbs jāpaveic ļoti īsā laikā. Dievs nekad nav teicis, ka ar desmitās daļas sistēmu Dieva ļaudīm nevajadzētu rēķināties; tur pretī Viņš ir teicis, ka darba noslēguma laikā upuru garam jāpaplašinās un jāpadziļinās.
Sistemātiska labdarība nav jāpadara par sistemātisku piespiešanu. Tikai labprātīgi upuri Dievam ir pieņemami. Patiesa kristīga labdarība nāk no patiesas mīlestības avotiem. Mīlestība uz Kristu nevar pastāvēt bez atbilstošas mīlestības uz tiem, kurus atpestīt Viņš nāca pasaulē. Mīlestībai uz Kristu jābūt valdošajam pamatlikumam, kas pārvalda visa izjūtas un vada visus spēkus. Tai jāatmodina visas maigās jūtas un pašuzupurēšanās, uz kādu vien var būt spējīga cilvēka sirds. Ja tā būs, tad nevajadzēs teikt sirdi aizkustinošus lūgumus, kas salauztu savtīgumu un atmodinātu cilvēkos snaudošo līdzjūtību un vēlēšanos nest labdarības upurus dārgās patiesības labā.
Jēzus mūs ir atpircis ar bezgalīgu upuri. Visas mūsu spējas un viss mūsu iespaids tiešām pieder mūsu Glābējam. Ar visu to jākalpo Viņam. To darot mēs pierādām savu pateicību par Kristus dārgajām asinīm, ar ko mēs esam atpirkti no grēku verdzības. Mūsu Pestītājs vienmēr darbojas mūsu labā. Viņš ir uzkāpis augstībā un aizlūdz par mums, ko atpircis ar savām asinīm. Viņš Tēva priekšā atsaucas uz savām asinīm pie krusta. Viņš paceļ savas caururbtās rokas un aizlūdz par draudzi, lai to pasargātu no krišanas kārdināšanās.