Šis neienesīgais kalps nebija atstāts neziņā par Dieva plānu, bet viņš noteikti apņēmās spītēt Dieva nodomam, apvainodams viņu negodīgā rīcībā, ja viņš prasa atdot uzticēto mantu ar augļiem. Tieši tāpat sūdzas un kurn bagātnieku lielākais vairums, kas apliecina ticību patiesībai. Līdzīgi neuzticīgajam kalpam, viņi baidās, ka Dieva aizdotā poda augļus var aicināt nodot patiesības izplatīšanai, tāpēc viņi to ietin ieguldot zemes mantās un aprok pasaulē, padarot to tik neizkustināmu, it kā viņiem nebūtu nekā, vai gandrīz nekā, ko ieguldīt Dieva lietā. Viņi to ir aprakuši, baidīdamies, ka Dievs var pieprasīt kādu daļu no pamatkapitāla vai augļiem. Uz Kunga pieprasījumu, atnest iedoto summu, tie nāk ar nepateicīgu atvainošanos par to, ka nav Dieva aizdoto mantu izdevuši mijējiem, ieguldot to Viņa darbā, lai virzītu uz priekšu Viņa lietu.
Kas piesavinās sava Kunga mantu, pazaudē ne tikai Dieva aizdoto podu, bet arī mūžīgo dzīvību. [387] Par tādu ir teikts: “Nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā.” Uzticīgais kalps, kas iegulda savu naudu Dieva lietā, lai glābtu dvēseles, izlieto to par godu Dievam un saņems sava Kunga uzslavu: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā.” Kas būs te pieminētais mūsu Kunga prieks? Tas būs prieks redzēt izglābtās dvēseles godības valstībā. “Kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam.”
Visiem Dieva ļaudīm vajadzētu saprast, ko nozīmē, būt īstiem namturiem. Līdzība par podiem, pareizi izprasta, iznīcinās mantkārību, ko Dievs sauc par kalpošanu elkiem. Praktiska labdarība dos garīgu dzīvību tūkstošiem patiesības piekritējiem, kas skumst par savu tumsību. Tā viņus no savtīgiem, mantkārīgiem mamona pielūdzējiem pārveidos par nopietniem, uzticīgiem Kristus līdzstrādniekiem grēcinieku glābšanas darbā.
Pestīšanas plāna pamats ir upuris. Jēzus atstāja ķēnišķīgos pagalmus un tapa nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Visi, kas ir šīs pestīšanas līdzmantinieki, kas sagādāta ar tādu bezgalīgu Dieva Dēla upuri, sekos patiesā Parauga piemēram. Kristus ir galvenais stūra akmens un mums jāceļ uz šī pamata. Katram jāparāda pašaizliedzības un pašuzupurēšanās gars. Kristus dzīvē virs zemes nebija savtības, tā bija pazemošanās un upuru dzīve. Un vai cilvēkiem, kas saņem lielo pestīšanu, kuru atnest Jēzus nāca no debesīm, būtu jāatsakās sekot savam Kungam un ņemt dalību Viņa pašaizliedzībā un upurī? Kristus saka: “Es esmu vīna koks, jūs zari. Katru zaru pie manis, kas nenes augļus, Viņš noņem. Un katru zaru, kas augļus nes, Viņš šķīsta, lai tas jo vairāk augļus nestu.” Dzīvība ir sulā, kas plūst pa vīna koku. Tā baro zarus, lai tie ziedētu un nestu augļus. Vai kalps ir lielāks par savu Kungu? [388] Vai pasaules Pestītājam vajadzēja sevi aizliegt un uzupurēties mūsu dēļ, bet Kristus miesas locekļiem sevi jālutina? Mācekļa gaitās svarīgākais ir pašaizliedzība.
Tad Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: “Ja kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi pašu, uzņem savu krustu un seko man.” “Es ieminu pašaizliedzības taku. Es no jums, saviem sekotājiem, neprasu neko citu, kā tikai to, uz ko es, jūsu Kungs, jums esmu rādījis priekšzīmi savā dzīvē.”
Pasaules Pestītājs uzvarēja sātana kārdināšanas tuksnesī. Viņš uzvarēja, lai rādītu cilvēkam, ka arī viņš var uzvarēt. Nācaretes sinagogā Viņš pasludināja: “Kunga Gars ir uz manis, tāpēc Viņš mani svaidījis nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu un akliem gaismu, saistītos palaist vaļā, pasludināt Kunga žēlastības gadu.”
Lielo darbu, kura dēļ Jēzus nāca virs zemes, uzticēja Viņa sekotājiem. Kristus, kā mūsu Vadonis, atrodas pestīšanas darba priekšgalā un pavēl mums sekot Viņa piemēram. Viņš mums devis vēsti, kas jāzina visai pasaulei. Šai patiesībai jāizplatās pie visām tautām, valodām un pie visiem ļaudīm. Kristum vajadzēja cīnīties pret sātana spēku un to uzvarēt. Tas jādara arī Viņa sekotājiem. Pastāvīgi un neatlaidīgi jācīnās pret tumsas spēkiem. Un lai šo darbu sekmīgi veiktu, vajadzīgi līdzekļi. Dievs nav nodomājis sūtīt līdzekļus no debesīm, bet Viņš savu sekotāju rokās licis naudas līdzekļus kā sevišķu dāvanu, lai tos izlietotu atbalstot šo cīņu.
Viņš savus ļaudis ir pamācījis, kā sagādāt pietiekoši daudz naudas, lai pasākums pats sevi uzturētu. Dieva plāns desmitā došanas sistēmā ir skaists savā vienkāršībā un vienlīdzībā. Visi tam var uzticēties, jo tā izcelšanās ir dievišķa. Tajā savienota vienkāršība un lietderība, un tā izprašana un izpildīšana neprasa dziļu mācīšanos. Visi var just, ka viņiem ļauts darboties līdzi dārgā pestīšanas darba uz priekšu virzīšanā. Katrs vīrs, sieva un jaunietis var kļūt par Kunga mantzini un sevišķu līdzstrādnieku, kas apmierina pieprasījumus pēc naudas. [389] Apustulis saka: “Lai ikviens pie sevis noliek, kā Dievs viņu ir apgādājis.”
Ar šo sistēmu sasniedzami lieli mērķi. Ja ikviens un visi to pieņemtu, tad katrs kļūtu par rūpīgu un uzticīgu Dieva mantu glabātāju, tad netrūktu līdzekļu pēdējās brīdinājumu vēsts pasludināšanas darbam. Ja visi šo sistēmu pieņemtu, tad mantu nami būtu pilni un līdzstrādnieki nebūtu nabadzīgi. Ar katru ieguldījumu viņi ciešāk savienotos ar tagadējās patiesības lietu. Viņi būtu likuši sev labu pamatu nākamiem laikiem, lai varētu satvert mūžīgo dzīvību.
Kad neatlaidīgie, sistemātiskie strādnieki redzēs, ka viņu devība attīsta mīlestību uz Dievu un līdzcilvēkiem, un ka viņu personīgās pūles paplašina viņu derīguma apjomu, tad viņi atzīs, ka būt Kristus līdzstrādniekam ir liela svētība. Kristīgā draudze vispārīgi neatzīst Dieva prasības dot līdzekļus no saviem īpašumiem, lai atbalstītu cīņu pret morālisko tumsu, kas pārpludina pasauli. Dieva darbs nevar iet uz priekšu tā, kā tam vajadzētu, kamēr Kristus sekotāji nekļūst par aktīviem un centīgiem strādniekiem.
Katram atsevišķam draudzes loceklim jāsajūt, ka patiesība, kuru viņš apliecina, ir īstenība, un ka visiem jābūt nesavtīgiem strādniekiem. Daži bagātnieki gandrīz jūtas neapmierināti, tāpēc ka Dieva darbs izplatās un ir nepieciešami vairāk līdzekļu. Viņi saka, ka aicinājumi dot līdzekļus nekad nebeidzas. Pastāvīgi rodas kāds mērķis, kas jāatbalsta. Tādiem mums gribētos teikt, - mēs ceram, ka Dieva darbs tā izpletīsies, ka būs vēl lielākas vajadzības un vēl lielāki un spiedošāki lūgumi, lai ar savu mantu palīdzētu darbam augt.
Ja katrs pieņemtu sistemātisku došanas plānu un pilnībā to izvestu dzīvē, tad mantu namā būtu pastāvīgs krājums. Ienākumi plūstu līdzīgi spēcīgai straumei, ko pastāvīgi apgādātu pāri plūstošie devības avoti. [390] Dāvanu došana ir evaņģēliskās ticības daļa. Vai par mūsu atpirkšanu samaksātā bezgalīgi dārgā maksa neuzliek mums svinīgu pienākumu veltīt visus spēkus un naudu Kunga darbam? Mums visiem būs Kunga priekšā jānorēķinās: “Dod norēķinu par sava nama turēšanu.” Ja cilvēki atzīst par labāku atraidīt Dieva prasības, sagrābjot un savtīgi paturot sev visu, ko Viņš tiem dod, tad tagad Viņš varbūt klusēs un turpinās bieži viņus pārbaudīt, palielinot savas labvēlības pierādījumus un liekot plūst savām svētībām, un šie cilvēki var turpināt saņemt godu un palikt draudzē nenorāti, tomēr drīz Viņš sacīs: “Dod norēķinu par sava nama turēšanu.” Kristus saka: “Visu, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs man neesat darījuši.” “Jūs nepiederat paši sev, jo jūs esat dārgi atpirkti,” un jums pienākas pagodināt Dievu kā ar saviem līdzekļiem, tā arī ar savu miesu un garu, kas pieder Viņam. “Jūs esat dārgi atpirkti”, - ne “ar iznīcīgu mantu, zeltu un sudrabu, bet ar Kristus dārgām asinīm.” Viņš prasa mums uzticēto dāvanu lietā likšanu, lai palīdzētu atpestīt dvēseles. Viņš devis savas asinis un no mums prasa mūsu sudrabu. Caur Viņa nabadzību mēs esam darīti bagāti, un vai mēs atteiksimies atdot Viņam Viņa paša dāvanas?
Sava darba uzturēšanā Dievs nav atkarīgs no cilvēka. Viņš varētu tieši no debesīm sūtīt līdzekļus savam mantu namam, ja Viņa aizgādība redzētu, ka tas cilvēkam būtu labāk. Viņš arī spētu eņģeļus sūtīt, lai tie pasludinātu pasaulei patiesību bez cilvēku līdzdalības. Viņš varētu patiesību rakstīt pie debesīm un pārliecinoši izskaidrot pasaulei savas prasības. Dievs nav atkarīgs no kāda cilvēka zelta vai sudraba. Viņš saka: “Visi meža zvēri man pieder un lopu tūkstoši pakalnos.” “Ja Es būtu izsalcis, Es tev to neteiktu, jo man pieder pasaule un viņas pilnums.” Mūsu pašu labā mums nepieciešams piedalīties Dieva darba uz priekšu virzīšanā. Viņš mūs ir pagodinājis, darot mūs par saviem līdzstrādniekiem. Viņš ir paredzējis cilvēku līdzdalību darbā, lai tie varētu vingrināties devībā.
Savā gudrajā aizgādībā Dievs vienmēr noliek trūcīgos mums līdzās, lai mēs būtu liecinieki dažādiem trūkuma un ciešanu veidiem pasaulē. Tā Viņš pārbauda un dod iespēju attīstīt kristīgu raksturu. Viņš novietojis trūcīgos starp mums, lai mūsos izsauktu kristīgu līdzjūtību un mīlestību.
Grēciniekiem, kas iet bojā atzīšanas trūkuma dēļ, ir jāpaliek savā nezināšanā un tumsā, ja cilvēki viņiem nenesīs patiesības gaismu. Dievs nesūtīs eņģeļus no debesīm padarīt cilvēku darbu. Viņš visiem ir devis kādu darbu, lai tos pārbaudītu un lai tie ieraudzītu savu īsto raksturu. Trūcīgos Kristus novieto mūsu vidū kā savus pārstāvjus. Viņš saka: “Es biju izsalcis un jūs neesat mani ēdinājuši, es biju izslāpis un jūs mani neesat dzirdinājuši.” Kristus savienojas ar ciešanu apņemto cilvēci, atklādamies cietējos cilvēku bērnos. Viņu vajadzības Viņš dara par savējām un savās krūtīs nes viņu sāpes.
Postā esošās pasaules morāliskā tumsa spiedoši lūdz kristīgos vīrus un sievas nežēlot nekādas pūles, atdot savus līdzekļus un iespaidu, lai kļūtu līdzīgi Tam, kurš mūsu dēļ kļuva nabags, lai gan Viņam piederēja bezgalīgas bagātības.