[381] Kristus draudzes uzdevums ir glābt bojā ejošos grēciniekus. Tas nozīmē, atklāt Dieva mīlestību uz cilvēkiem un šīs mīlestības spēkā mantot viņus Kristum. Šī laika patiesība jānes zemes tumšajos stūros un šim darbam jāiesākas mājās. Kristus sekotāji nedrīkst dzīvot savtīgi, bet, pildītiem ar Kristus Garu, tiem jāstrādā, kā Kristus strādāja.
Tagadējai neticībai un vienaldzībai ir noteikti iemesli. Pasaules mīlestība un dzīves rūpes šķir dvēseli no Dieva. Dzīvības ūdenim ir jābūt mūsos un no mums iztekot, tam jāieplūst mūžīgā dzīvē. Ko saņemam no Dieva, tas mums jādod tālāk. Ja kristietis priecājas par dzīvības gaismu, tad viņš vairāk centīsies patiesību atklāt arī citiem. Viņa dzīve būs pūļu un upuru dzīve, lai citiem darītu labu, un tad nedzirdēs sūdzības par prieka trūkumu.
Eņģeļi vienmēr strādā, lai citus darītu laimīgus. Tas ir viņu prieks. Savtīgas sirdis uzskata kalpošanu nožēlojamiem, zemas kārtas un slikta rakstura cilvēkiem par pazemojošu darbu, bet to dara skaidrie, bezgrēcīgie eņģeļi debesu pagalmos. Kristus pašuzupurējošās mīlestības gars piepilda visas debesis un ir pašas svētlaimes būtība.
Kas neizjūt sevišķu prieku, cenšoties būt par svētību citiem, strādājot, pat uzupurējoties citu labā, tajos nemājo Kristus un debesu gars, jo tiem nav nekā kopēja ar debesu eņģeļu darbu un viņi nespēj dalīties tajā svētlaimē, kas eņģeļiem sagādā sevišķu prieku. Kristus sacīja: “Līksmība debesīs būs lielāka par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus un atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kuriem nožēlošana un atgriešanās nav vajadzīga.” Ja eņģeļu prieks ir redzēt grēcinieku atgriežamies, vai tad arī ar Kristus asinīm izglābto grēcinieku prieks nebūs redzēt atgriežamies un pievēršamies Kristum tos, kuru labā viņi ir kalpojuši kā darba rīki? [382] Strādājot saskaņā ar Kristu un svētajiem eņģeļiem, mēs piedzīvosim prieku, ko nevar iegūt ārpus šī darba.
Kristus krustā ietvertā pamatdoma visiem ticīgajiem uzliek smagu pienākumu: aizliegt sevi, līdzdalīt gaismu citiem un dot no saviem līdzekļiem gaismas izplatīšanai. Kas būs savienoti ar Debesīm, tie arī strādās kopā ar eņģeļiem.
Pasaules cilvēku vadošā tieksme ir iegūt no šīs dzīves iznīcīgajām lietām visu viņiem iespējamo. Savtīga mīlestība uz peļņu ir viņu dzīves vadošais pamatlikums. Tomēr skaidrākais, pilnīgākais prieks nav atrodams bagātībā, nedz arī tur, kur nododas mantkārībai, bet gan tur, kur valda pieticība un kur valdošais pamatlikums ir pašuzupurīgā mīlestība. Tūkstošiem ir tādu, kas savu dzīvi pavada sevis lutināšanā un kuru sirdis tomēr pildītas ar kurnēšanu. Tie ir savtīguma un neapmierinātības upuri, jo veltīgi pūlēties rast sev mieru apmierinot savas iegribas. Bet viņu sejas liecina, ka laimes nav, un aiz viņiem ir tuksnesis, jo viņu ceļš nav bijis auglīgs labiem darbiem.
Tieši tik, cik Kristus mīlestība piepilda mūsu sirdi un pārvalda mūsu dzīvi, par tik arī iegūsim uzvaru pār mantkārību, savtīgumu un mīlestību uz ērtībām, un mūsu prieks būs darīt Kristus prātu, par kura kalpiem mēs saucamies. Mūsu laime tad būs atbilstoša nesavtīgajiem darbiem, uz kuriem mūs spiedusi Kristus mīlestība.
Pestīšanas plānā dievišķā gudrība ir ielikusi darbības un pretdarbības likumu, padarot labdarības darbu visos tā nozarojumos divkārt svētīgu. Kas dod trūkumcietējiem, tas sagādā svētības citiem un vēl lielākā mērā pats sev.
Dievs būtu varējis izglābt grēciniekus bez cilvēku palīdzības, bet Viņš zina, ka bez līdzdalības lielajā darbā, kas attīsta pašaizliedzību un iemāca labdarību, cilvēks nevar būt laimīgs.
Lai cilvēkam nezustu labdarības svētības, mūsu Pestītājs deva tam kļūt par savu līdzstrādnieku. Ar apstākļiem, kas izraisa cilvēkā līdzjūtību, Viņš dāvā tam vislabākās iespējas devības gara attīstībai un uztur viņā ieradumu dot, lai palīdzētu nabadzīgiem un virzītu uz priekšu Viņa darbu. [383] Viņš sūta nabadzīgos kā savus pārstāvjus bojā ejošā pasaulē. Lai apmierinātu viņu vajadzības, mums jādod līdzekļi, jāizplata iespaids, jāpasludina patiesība, bez kuras tie pazudīs. Uzmanīgi vērojot šos saucienus pēc palīdzības un atbildot uz tiem ar labdarību, mēs līdzināsimies Viņam, kurš mūsu dēļ kļuva nabags. Dodot mēs svētījam citus un tādā veidā sakrājam patiesas bagātības.
Draudzē ļoti trūkst kristīgās labdarības gara. Kam ir bijušas vislielākās iespējas atbalstīt Dieva darba uz priekšu iešanu, ir darījuši pavisam maz. Daļai cilvēku Dieva žēlastība dāvājusi patiesības atziņu, lai tie spētu atšķirt tās bezgalīgo vērtību salīdzinājumā ar zemes bagātībām. Uz viņiem Jēzus teicis vārdus: “Seko man.” Tos Viņš pārbauda ar ielūgumu uz Viņa sagatavoto vakariņu mielastu. Viņš vēro tos, lai redzētu, kādu raksturu tie attīstīs, vai viņi savas savtīgās intereses vērtēs augstāk par mūžīgajām vērtībām. Daudzu šo dārgo brāļu nostāja tagad atgādina atvainošanos, kas minēta līdzībā: “Bet Viņš uz to sacīja: viens cilvēks lielu mielastu taisīja un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: Nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps, pārnācis, to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: Izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kropļus, aklus un tizlus.”
Šī līdzība pareizi attēlo daudzu ticīgo stāvokli, kas saka, ka tic tagadējai patiesībai. [384] Kungs viņiem ir sūtījis ielūgumu nākt uz mielastu, kuru Viņš tiem sagatavojis, dārgi pats par to maksādams; tomēr pasaulīgās intereses tiem liekas svarīgākas par debesu bagātībām. Viņi ir ielūgti piedalīties darbā, kam mūžīga vērtība, bet viņu lauki, viņu lopi un viņu mājas tiem liekas daudz svarīgākas nekā paklausība Debesu ielūgumam, un tas nomāc visa debešķīgā pievilcīgumu; ar šīm zemes lietām viņi atvaino nepaklausību Debesu pavēlei: “Nāciet, jo visas lietas sagatavotas.” Šie brāļi akli seko līdzībā attēloto ļaužu paraugam. Tie skatās uz saviem pasaulīgajiem īpašumiem un saka: “Nē, Kungs, es tev nevaru sekot, lūdzu aizbildini mani.”
Tieši tās svētības, kuras Dievs viņiem devis, lai tos pārbaudītu un redzētu, vai viņi atdos Dievam, kas Dievam pieder, tie izlieto kā aizbildinājumu savai nespējai paklausīt patiesības prasībām. Tie savās rokās satvēruši zemes bagātības un saka: “Man jārūpējas par šīm lietām, es nedrīkstu atstāt novārtā šīs zemes lietas, šīs ir manas lietas.” Tā šo vīru sirdis ir kļuvušas tik nejūtīgas, kā nomīdīts lielceļš. Viņi savas sirds durvis aizver debesu vēstnesim, kas saka: “Nāciet, jo visas lietas sataisītas”, - un atver tās plaši pasaulīgām nastām un veikalnieciskām rūpēm, kamēr Jēzus klauvē velti.
Viņu sirdis ir tā aizaugušas ar ērkšķiem un šīs dzīves rūpēm, ka debesu lietām tur neatliek vietas. Jēzus aicina nogurušos un grūtsirdīgos, apsolot tiem mieru. Viņš aicina tos izmainīt savtības un mantkārības žņaudzošo jūgu, kas tos dara par mamona vergiem, pret Viņa jūgu, kas ir ērts un pret Viņa nastu, kas ir viegla. Viņš saka: “Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” Viņš vēlas, lai tie noliktu pasaulīgo rūpju un sarežģījumu smago nastu un uzņemtu Viņa jūgu, kas ir pašaizliedzība un uzupurēšanās priekš citiem. [385] Šī nasta izrādīsies viegla. Kas atsakās pieņemt Kristus piedāvāto atvieglojumu un turpina nest mokošo savtīguma jūgu, līdz pēdējam pārpūlot savu dvēseli paša apmierināšanai vajadzīgās naudas sakrāšanā, tie nav baudījuši mieru, kas atrodams, nesot Kristus jūgu un paceļot pašaizliedzību un nesavtīgas labdarības nastu, kuru viņu labā ir nesis Kristus.
Kad mīlestība uz pasauli pārņem sirdi un kļūst par valdošo kaislību, tad Dieva pielūgšanai vairs neatliek vietas, jo dvēseles cēlākie spēki atdodas mamonam par vergiem un nespēj aptvert un paturēt domas par Dievu un debesīm. No atmiņas izgaist Dievs, prāts, nodarbināts tikai ar naudas krāšanas domām, pārstāj attīstīties.
Savtīguma un pasaules mīlestības dēļ šo vīru izpratne par pēdējo dienu darba svarīgumu arvien samazinās. Viņi nav mācījušies kalpošanu Dievam uzskatīt par savu pienākumu. Viņiem nav piedzīvojumu šajā virzienā. Viņu īpašumi ir aizņēmuši visas viņu domas un aptumšojuši pestīšanas plāna lielo nozīmi. Piepildot un paplašinot savus pasaulīgos plānus, viņi neredz nekādas vajadzības Dieva darba paplašināšanai. Savus līdzekļus viņi iegulda laicīgās, bet ne mūžīgās lietās. Viņu sirdis kāro iegūt arvien vairāk un vairāk mantas. Dievs viņus darījis par savu likumu glabātājiem, lai viņi liktu saņemtai gaismai spīdēt uz citiem. Bet laicīgās rūpes un raizes tā ir aizņēmušas viņu prātus, ka tiem nemaz nav laika, lai ar savu iespaidu svētītu citus, lai sarunātos ar kaimiņiem, lai ar viņiem un par viņiem lūgtu un vadītu tos pie patiesības atzīšanas.
Šie ļaudis ir atbildīgi par to labo, ko tie būtu varējuši padarīt, bet nav darījuši, tur pretī lūguši sevi atvainot pasaulīgo rūpju un nastu dēļ, kas aizņēmušas viņu prātus un viņu intereses. Ar viņu personīgām pūlēm un dievbijīgo iespaidu varētu izglābt dvēseles, par kurām Kristus mira. Dārgas dvēseles iet bojā gaismas trūkuma dēļ. Bet vērtīgā gaisma tiek apslēpta zem pūra un neapgaismo tos, kas atrodas namā.
Ikviens cilvēks ir Dieva nama pārvaldnieks. Katram Kungs ir uzticējis savus līdzekļus, bet cilvēks uzskata šo mantu par savu. [386] Kristus saka: “Turi tos, līdz Es nāku.” Nāks laiks, kad Kristus atprasīs savu īpašumu ar augļiem. Viņš sacīs uz katru savu nama pārvaldnieku: “Dod norēķinu par savu namturību.” Kas sava Kunga naudu būs ietinis drēbē un apslēpis zemē, bet nebūs to devis pavairot, vai arī būs to izšķērdējis nevajadzīgās lietās un nebūs ļāvis tai nest augļus, ieguldot to Viņa darbā, tie nesaņems no Kunga atzinību, bet gan noteiktu nosodījumu. Līdzībā kalps, kas neko nebija nopelnījis, atnes Dievam atpakaļ savu naudas gabalu un saka: “Kungs, es zināju tevi esam bargu cilvēku, ka tu pļauj, kur tu neesi sējis un krāji, kur tu neesi kaisījis. Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē, redzi, še ir kas tev pieder.” Kungs pieskaņojās viņa vārdiem: “Tu ļaunais un kūtrais kalps, ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis un krāju, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja manu naudu dot mijējiem, un pārnācis es būtu atdabūjis ar augļiem, kas man pieder.”