Fragments no raksta laikrakstā Review and Herald 1902. gada 25. martā.
Daudzi cilvēki sevi dēvē par Dieva svētotiem, taču, kad to priekšā tiek nolikts lielais taisnības standarts, viņi kļūst ļoti satraukti un atklāj pārliecību, kas liecina, ka tie pat nezina, ko nozīmē būt svētotiem. Viņiem nav Kristus prāta, jo tie, kas ir patiesi svētoti, izrādīs godbijību un paklausību Dieva Vārdam, kad tas tiek atklāts viņu priekšā. Tie izrādīs spēcīgu vēlmi uzzināt, kas ir patiesība katrā tās mācības punktā. Sajūsma vēl neliecina par svētošanos. Apgalvojums: „Esmu glābts, esmu glābts” vēl nenorāda, ka dvēsele patiešām ir glābta un svētota.
Daudzi ļoti satraukti stāsta par savu svētošanos, tomēr tiem nav īstas izpratnes, ko tas patiesībā nozīmē, jo viņi nezina Svētos Rakstus un nav piedzīvojuši Dieva spēku. Tie sev glaimo, ka dzīvo saskaņā ar Dieva gribu, jo jūtas laimīgi. Taču, kad tie tiek pārbaudīti, tad, atverot Dieva Vārdu, lai izvērtētu viņu piedzīvojumus, tie nevēlas dzirdēt patiesību, sakot: „Es esmu svētots”; nav jēgas strīdam. Viņi nenopūlas, lai meklētu Rakstos un uzzinātu, kas ir patiesība, kā arī lai pārliecinātos, ka patiesībā ir briesmīgi pievilti. Svētošanās ir kas vairāk nekā tikai sajūsmas pilns lidojums.
Uzbudinājums nav svētošanās. Tikai pilnīga pakļaušanās Debesu Tēva gribai ir svētošanās, bet Dieva griba ir izteikta Viņa svētajā likumā. Svētošanās ir Visu Dieva baušļu turēšana. Būt paklausīgiem bērniem Dieva Vārdam – tā ir svētošanās. Mūsu vadonim ir jābūt Dieva Vārdam, nevis cilvēku viedokļiem un idejām. Lai tie, kas nav patiesi svētoti, meklē Dieva Vārdā ar pacietību, lūgšanu un pazemīgu sirdi. Lai tie atceras Jēzus lūgšanu: „Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jņ. 17:17)