Grēciniekam nav iespējams turēt Dieva svēto, taisno un labo bauslību, bet šī nespēja ir atcelta ar Kristus taisnības piedēvēšanu grēkus nožēlojošajai un ticīgajai dvēselei. Kristus dzīvība un nāve grēcīgā cilvēka labā bija ar nolūku atjaunot grēciniekam Dieva labvēlību, piedēvējot viņam taisnību, kas varētu atbilst bauslības prasībām un būtu pieņemama Tēvam.
Sātana mērķis ir atcelt Dieva baušļus un sagrozīt glābšanas plāna patieso nozīmi. Tādēļ viņš ir izgudrojis maldus, ka Kristus upuris pie Golgātas krusta ir pienests, lai atbrīvotu cilvēku no pienākuma turēt Dieva bauslību. Viņš ir iestāstījis pasaulei melus, ka Dievs ir atcēlis savu konstitūciju, atmetis savu morāles standartu un izdzēsis savu svēto un pilnīgo likumu. Ja Viņš to būtu darījis – cik dārgi tas būtu maksājis Debesīm! Tā vietā, lai pasludinātu baušļu atcelšanu, Golgātas krusts pērkona balsī pasludina tā negrozāmību un mūžīgumu. Ja likumu būtu iespējams atcelt, bet pārvaldi pār debesīm, zemi un neskaitāmajām Dieva radītajām pasaulēm paturēt, tad Kristum nebija vajadzības mirt. Kristus nāve uz visiem laikiem apstiprināja jautājumu par Dieva baušļu spēkā esamību. Izcietis pilnu sodu par vainīgo pasauli, Jēzus kļuva par Vidutāju starp Dievu un cilvēku, atjaunojot Dieva labvēlību pret grēkus nožēlojošo dvēseli, sniedzot tai žēlastību un spēku turēt Visaugstākā bauslību. Kristus nav nācis atmest bauslību vai praviešus, bet gan tos piepildīt līdz pat pēdējam burtam. Salīdzināšana pie Golgātas krusta apstiprināja Dieva bauslību kā svētu, taisnu un patiesu ne tikai kritušās pasaules priekšā, bet arī debesu un nekritušo pasauļu priekšā. Kristus nāca paaugstināt bauslību un darīt to godājamu.