Jānis bija redzējis tos, kuri izvēlējušies pārkāpšanas ceļu: „Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, sacīdami kalniem un klintīm: „Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?”” (Atkl. 6:15-17)
Grēcinieku gaida briesmīga bojāeja, tāpēc mums jāzina, kas ir grēks, lai varētu izvairīties no tā spēka. Jānis saka: „Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir baušļu pārkāpšana.” (1. Jņ. 3:4, tulk. no angļu KJV) Šeit mums ir patiesā grēka definīcija, jo „grēks ir baušļu pārkāpšana”. Cik bieži cilvēks tiek aicināts atstāt savus grēkus un nākt pie Jēzus? Taču vai vēstnesis, kurš viņu ved pie Kristus, skaidri norāda arī uz ceļu? Vai viņš skaidri ir norādījis uz faktu, ka „grēks ir bauslības pārkāpšana”, ka cilvēkam vispirms jānožēlo grēki un jāatsakās no Dieva baušļu pārkāpšanas? ..
Dievs nemainīs nevienu, pat ne vismazāko rakstu zīmīti, ne raksta galiņu no savas svētās bauslības, lai to pielāgotu cilvēka kritušajam stāvoklim, jo tas diskreditētu Dieva gudrību, kas radījusi debesu un zemes pārvaldīšanas likumu. Taču Dievs ir devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš kļūtu par cilvēka Vietnieku un Galvotāju, izciestu pārkāpēja pelnīto sodu un piedēvētu grēkus nožēlojošajai dvēselei savu pilnīgo taisnību. Kristus vainīgās cilvēces vietā kļuva par bezgrēcīgo upuri, dāvājot ļaudīm cerību, lai tos caur grēku nožēlu vestu Dieva priekšā, jo tie ir pārkāpuši Viņa svēto likumu, un caur ticību uz Vietnieku, Galvotāju un Taisnību – Kristu vestu atpakaļ pie uzticības Dievam un paklausības Viņa svētajam likumam.