Dieva bērni nav tādi kā pasaulīgie cilvēki, jo viņu sirdī pieņemtā patiesība kļūst par līdzekli šķīstīt dvēseles, pārveidot raksturu un domāt līdzīgi Dievam. Ja cilvēks nav vienādās domās ar Dievu, pār viņu vēl aizvien valda dabiskā samaitātība.
Ja Kristus mājo sirdī, Viņš atklāsies mājās, darba vietā, tirgū un draudzē. Patiesības spēks izpaudīsies, paaugstinot un darot cēlāku prātu, mīkstinot un pakļaujot sirdi, vadot cilvēku pilnīgā saskaņā ar Dievu. Tas, kurš ir patiesības pārveidots, izstaro gaismu pasaulē. Tas, kam ir cerība uz Kristu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts. Cerība uz Kristus atnākšanu ir varena, tālejoša cerība. Tā ir cerība redzēt Ķēniņu Viņa skaistumā un būt līdzīgam Viņam.
Kad Kristus nāks, zeme drebēs Viņa priekšā, debesis satīsies kā rakstu rullis un katrs kalns un sala izkustēsies no savas vietas. „Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt. Viņš uzsauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu Savu tautu: „Sapulcējiet Manus svētos, kas upurēdami slēdza ar Mani derību!” Un debesis pauda Viņa taisnīgumu, jo Dievs pats ir tiesnesis.” (Ps. 50:3-6) Uzlūkojot Dieva lielo dienu, redzam, ka mūsu vienīgā drošība ir tapt atrastiem starp tiem, kas nošķīrušies no grēka un netaisnības. Tie, kuri turpina grēkot, tiks atrasti starp nosodītiem un pazudušiem.