Citiem vārdiem sakot, ja tu, Pēteri, patiešām mani mīli, ja tu esi īsts mans māceklis, tad tas būs izteikts un apliecināts tikai tad, kad tu šo mīlestību atklāsi, aktīvi kalpojot cilvēku vajadzībām.»
Daudzi domā, ka mīlestība ir pareizas ticības un paklausības automātisks iznākums. Līdzīgi Pēterim, viņiem šķiet, ka viņu mīlestība nav pakļauta diskusijām. Sevišķi tas attiecas uz viņu uzticību un mīlestību uz Dievu. Viņi uzskata, ka viņu mīlestība ir nepārprotami pilnīga, tāda, kādai tai jābūt, jo viņu ticība un uzticība ir pareiza. Tāpat, kā domāja Pēteris.
Neviens cits priekšstats nevar tik labi kalpot, lai draudzi novestu Lāodikejas bezrūpīgajā pašapmierinātības stāvoklī. Neviens cits priekšstats nevar viltīgāk atturēt ļaudis no Debesu valstības kā šis.
Vieni no Jēzus pēdējiem vārdiem pirms Debesbraukšanas bija vārdi par patiesas mīlestības būtību. Šis fakts liecina par svarīgumu, kādu Viņš piešķīra patiesai mīlestībai.
Viņš grib, lai visi saprastu lielo kristietības pamatprincipu — nepieciešamību mīlestību izteikt darbībā.
Kungs daudz ko saviem mācekļiem varēja pastāstīt viņu pēdējā kopīgajā maltītē uz zemes. Viņš tiem varēja atgādināt daudzas svarīgas patiesības. Viņš tiem varēja dot vairāku pamatmācību pārskatu.
Tā vietā Viņa interesēs bija, lai mācekļi aptvertu vissvarīgāko — mīlēt tā, kā mīl Dievs. Tas attiecas arī uz mums.
Kad Jēzus Kristus atkal atnāks un vaigu vaigā redzēs savus ļaudis, Viņu interesēs, cik labi viņi ir sapratuši un cik uzticīgi izpildījuši šo svarīgo mācību, ko Viņš toreiz ezera krastā līdzdalīja saviem mācekļiem.
«Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs savā godības tronī un visas tautas tiks savestas viņa priekšā. Viņš tās šķirs, kā gans nošķir avis no āžiem, un nostādīs avis sev pa labo roku, bet āžus pa kreiso.» (Mat. 25:31-33)
Ievērojiet satriecošo atšķirību starp šīm divām pēdējām dažādajām ļaužu grupām:
«Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labi: jūs, mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas!»
«Tad viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem!» (Mat. 25:34, 41)
Protams, ļoti svarīgs jautājums ir: kas nosaka šo atšķirību? Kas nosaka, vai cilvēks saņems nesalīdzināmo mūžīgās dzīvības dāvanu vai mūžīgās nāves šausmīgo sodu? Kas ir dievišķā pēdējā sprieduma pamatā?
Vārdos, kas saprotami mazam bērnam, Dievs ir raksturojis to vienīgo cilvēka portretu, kas iegūs ieejas tiesības Viņa brīnišķīgajā valstībā.
Kāpēc tieši šie cilvēki dzirdēs priekpilnā aicinājuma vārdus: «Nāciet, iemantojiet Valstību!» Vai tāpēc, ka viņi būs ticējuši pareizajai patiesībai un paklausījuši likuma burtam?
Nē. Dieva nenovērtējamais atalgojums tiks piešķirts, pamatojoties uz to, kā cilvēks būs izturējies pret Jēzu Kristu:
«Jo es biju izsalcis, un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims, un jūs mani apraudzījāt, es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis. Tad taisnie viņam jautās: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un esam devuši ēst? Vai izslāpušu un esam devuši dzert? Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un esam apģērbuši? Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un esam nākuši pie tevis? Un Ķēniņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.» (Mat. 25:35-40)
Kāpēc?
Tāpēc, ka viņi nekad savu mīlestību nebūs pauduši darbībā. Viņi neko nebūs darījuši Dieva un citu cilvēku labā. Mīlestību, kuru viņi atzinuši un par kuru bijuši pārliecināti, ka viņiem tā ir, tie nekad nebūs izpauduši darbībā. Tāpēc tā arī nebūs viņos bijusi.
Traģiski, ka tieši šā iemesla dēļ viņi nevarēs tikt atpestīti — tāpēc ka viņi bijuši cilvēki, kas nav spējuši darīt labu, kas nav līdzdalījuši Dieva mīlestību.
Tajā brīdī šiem nekā nedarītājiem nebūs nekā, ko sacīt. Viņi redzēs savas nolaidības grēku. Viņi sapratīs, ka ir laupījuši Dievam iespēju kalpot caur viņiem. Viņi redzēs, ka nav nevienu ietekmējuši darīt labu. Viņiem būs skaidrs, ka viņi nav nevienu pieveduši pie Jēzus. Viņi sapratīs, ka viņu pašapmierinātā nekā nedarīšana Meistara darbā nav devusi nekādu atalgojumu kā vien mūžīgu zaudējumu. Neraugoties uz to, ka viņi pretendējuši saukties par Kristus sekotājiem, viņi mirs kopā ar ļaunajiem.
Tā ir traģiska tās grupas aina, kura, līdzīgi Pēterim, domāja, ka mīl. Tie ir cilvēki, kuri vienmēr uzskatījuši, ka mīlestība ir patmīlīgas jūtas, un kuri nekad nav pacentušies saprast, ka mīlestība ir rīcība to labā, kuriem ir kāda vajadzība.
Visbrīnišķīgākajā patiesas mīlestības atklāsmē, kādu Visums jebkad ir redzējis, Dievs ir neapstrīdami un skaidri licis saprast, ka mīlestības būtība ir aktīva darbība.