«Bet jums .. es saku: mīliet savus ienaidniekus. .. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns?»
Lūkas 6:27, 32
Divi psihiatri, kuru pieņemšanas telpas atradās vienā ēkā, no rītiem bieži brauca vienā liftā. Tas, kuram pirmajam bija jāizkāpj, izkāpjot vienmēr pagriezās un iespļāva savam kolēģim sejā. Otrs izvilka savu kabatlakatiņu un pirms izkāpšanas nākamajā stāvā noslaucīja seju un uzvalku.
Kādu laiku, diendienā to vērojot, lifta strādnieka ziņkāre beidzot sasniedza augstāko robežu. Kādu rītu, kad pirmais psihiatrs bija izkāpis, strādnieks sacīja otrajam: «Dakter, es to nekādi nesaprotu. Sakiet man, kāpēc jūsu kolēģis katru rītu spļauj uz jums?»
«Ak, es nezinu,» atbildēja psihiatrs, «tā ir viņa
problēma.»
Mūsdienu sabiedrībai ir ļoti populāri samierināties. Vismaz virspusēja iecietība pret cita uzskatiem, pārliecību un uzvedību kļūst aizvien izplatītāka. Tomēr šis stāsts par diviem psihiatriem vienkārši ilustrē to, ka ir nepietiekami samierināties tikai samierināšanās dēļ. Iecietīga attieksme pret cilvēkiem ir nepieciešama, tomēr ar to vien nepietiek.
Iedomājieties mūsu nožēlojamo stāvokli, ja Dievs būtu tikai samierinājies ar mums kā grēciniekiem un nebūtu neko darījis, lai uzlabotu mūsu situāciju.
Tādēļ mūsu iecietīgajam psihiatram vajadzēja nevis tikai vienaldzīgi paciest sava kolēģa neparasto uzvedību, bet viņam vajadzēja arī parūpēties par šo cilvēku, pacensties viņam palīdzēt.
Jā, viņš diezgan sekmīgi samierinājās ar nemīlamo. Bet viņš neko nedarīja, lai kalpotu viņa labā un palīdzētu viņam.
Kristiešiem ir līdzīgas grūtības.
Būt iecietīgam pret to, kas mūs kaitina, vai pret to, kurš mums nav pievilcīgs, ir viena lieta. Mēs secinām, ka viņiem ir problēmas. Mums jācenšas samierināties ar viņu trūkumiem.
Bet kopā ar viņiem aktīvi iesaistīties viņu problēmu risināšanā, mīlot un rūpējoties, cenšoties vadīt viņus uz svētumu fiziski un garīgi — lūk, tas ir pavisam kas cits! Tas prasa kaut ko vairāk. Daudz vairāk. Un tas tiek ļoti reti darīts.
Mūs parasti saista tikai pievilcīgi un jauki cilvēki. Tie, kas patīkami smaržo, eleganti uzvedas, kuru valoda un manieres ir smalkas, kuri labi ģērbjas, kuru mati ir rūpīgi apgriezti un kuru mute nesmako.
Mēs tiecamies pēc viņu sabiedrības. Mums patīk viņus pēc dievkalpojuma ielūgt pusdienās. Tas ir
«mūsu» cilvēku tips. Mums ir daudz kas kopējs ar viņiem. Viņi domā līdzīgi mums. Viņi mums patīk.
Vecie, neglītie, garlaicīgie, nospiestie, intelektuāli mazvērtīgākie tiek pamesti. Tiek pamesti arī tie, kurus mēs uzskatām par amorāliem un visādi citādi nevēlamiem. Tos mēs pametam vienus gan draudzes dievkalpojumos, gan sabiedriskajā dzīvē.
O, mēs viegli apgūstam smalkas manieres. Mēs atzīstam to eksistenci. Negribīgs rokasspiediens. Satraucošs, žēlīgā tonī izteikts jautājums par veselību. Neīsta interese par to, kas mums tiek stāstīts. Tajā pašā brīdī mēs diezgan skaidri liekam saprast, ka vēlamies, lai šie cilvēki ievērotu distanci un zinātu savu vietu. Mājdzīvniekam mājās klājas tāpat vai nedaudz labāk.
Dažu cilvēku atstumšanu uzskatām par pilnīgi pamatotu, piemēram, ļaunu vai kritiski noskaņotu cilvēku. To, kuri vienmēr izraisa spriedzi un neapmierinātību, jo no viņiem plūst negatīvisms. To, kas vienmēr ar vārdiem ievaino citus. To, kas ir pretīgi ar savu lielo runāšanu. To, kas mums liek justies neērti, jo ir mazrunīgi.
Rupji. Vīzdegunīgi. Pārāk iedomīgi.
Mēs attaisnojam šo nepatīkamo un nemīlamo dvēseļu atstumšanu. Bet vai nevaram ne tikai būt iecietīgi un samierināties ar šiem cilvēkiem, bet arī mīlēt viņus un kalpot viņiem?
Citas personas mūsu mīlestības saņemšanai ir daudzsološākas. Tie, kuri mums vienmēr ir mīlami un ir mūsu mīlestības cienīgi. Tie, par kuriem domājam, ka varam vienmēr uzticēties un paļauties, kuri ir mūsu mīlestības cienīgi. Kā, piemēram, mūsu sievas, mūsu vīri, mūsu bērni, mūsu labākie draugi vai mūsu sludinātāji. Kāda būtu mūsu reakcija, ja pēkšņi arī šie cilvēki mūsu acīs kļūtu nemīlami? Vai tas izraisītu mūsu mīlestības zudumu, ja viņi kāda iemesla dēļ vairs nebūtu parastās patīkamās personības?
Viņš bija viens no vislaipnākajiem, vistaktiskākajiem cilvēkiem, kādu es jebkad esmu saticis. Šo sludinātāju cienīja katrs, kas viņu pazina. Pusmūža gados, bet vēl aizvien šķietami neierobežotas enerģijas un entuziasma pārpilns, viņš atstāja nobriedušas autoritātes un spēcīga rakstura iespaidu. Tas viss tika vadīts pareizā gultnē draudzes darbā un kalpošanā cilvēkiem. Viņš bija saprotošs. Neatceros, ka viņam kādreiz nebūtu izdevies saskarsmē ar citiem saglabāt mieru un pašsavaldīšanos. Izņemot vienu gadījumu.
Uz vienu nedēļu tiku uzaicināts par palīgu draudzes jauniešu nometnē. Nometne izrādījās grūts pārbaudījums. Laiks bija slikts. Visu laiku lija lietus un pūta vējš. Tas izjauca mūsu plānus, un daudzas nodarbības svaigā gaisā bija jāatceļ.
Teltis bija mitras. Kļuva aizvien aukstāks. Nometnes dalībnieki sāka žēloties. Bēdu ieleja. Nometnes slēgšanas dienā visi nelabvēlīgie apstākļi sasniedza kulmināciju. Kad nometnes direktors, sludinātājs, steidzīgi centās organizēt visus nepieciešamos darbus, lai sagatavotos aizbraukšanai, smagas vēja brāzmas sajaucās ar nemitīgām lietusgāzēm.
Daži jaunieši šajā drausmīgajā rītā izvēlējās labāk palikt siltumā un sausumā nekā pildīt savus nometnes pienākumus. Pat daži pieaugušie parādīja izteiktu vēlmi veikt darbus telts iekšpusē vai ugunskura tuvumā.
Direktora uzmundrinājums ietekmēja tikai dažus. Mums bija norunāts nometnes slēgšanas laiks. Atbildīgais sludinātājs iztēlojās nepatīkamos sarežģījumus, kas varētu rasties, ja nometne netiks slēgta līdz laikam, kad ieradīsies jauniešu vecāki, lai dotos mājās. Viņš skraidīja šurpu turpu un pats padarīja lielāko darbu daļu, veltīgi saukdams pēc palīdzības. Pilnīgi izmircis, nosalis un nožēlojamā izskatā viņš turpināja darbu. Manuprāt, es pietiekami apzinīgi darīju savu darbu lietusgāzē.
Gadījās, ka direktors gāja man garām tieši brīdī, kad steidzos pabeigt darbu. Viņš tūlīt ievēroja, ka kaut ko daru ne tā, kā viņš bija ieplānojis. Viņš bija domājis, ka var uz mani paļauties, bet nu pēkšņi viņam šķita, ka arī es viņam nepaklausu. Neesmu pārliecināts par to, kas viņu mudināja, bet tobrīd sludinātājs kļuva īpaši
«cilvēcīgs». Viņa parasti patīkamā sejas izteiksme pauda cietsirdību. Viņa acīs gailēja niknums.
Viss viņa ķermenis dusmās trīcēja. Viņš pielēca man klāt un asā, nesavaldīgā tonī izteica dzēlīgu rājienu. Tad viņš ātri pagriezās un aizgāja.
Necentos kaut ko iebilst vai attaisnoties. Varbūt tikai tāpēc, ka man netika dota tāda iespēja. Varbūt tāpēc, ka biju ļoti pārsteigts. Es tikko biju piedzīvojis kaut ko savādu. Biju piedzīvojis, kā vienmēr mīlamais pēkšņi kļūst nemīlams.
Nekad agrāk šis cilvēks man nebija devis ne mazāko iemeslu nepatikai pret viņu, nedz arī izraisījis citādas jūtas kā tikai vissiltāko pieķeršanos. Manas mīlestības un cieņas koeficients pret viņu vienmēr bija ļoti augsts.
Tagad man bija dots pamatots iemesls viņu nemīlēt.
Lieki būtu paskaidrot, ka līdz vakaram, kad viss bija nokārtots, sludinātājs atkal kā vienmēr bija pacietīgs un patīkams. Kaut gan viņš mutiski neatvainojās, viņa attieksme un izturēšanās liecināja, ka viņš notikušo nožēlo.
Laika gaitā mūsu dzīvē var notikt tā, ka pat vismīļākos cilvēkus kādā brīdī kļūst grūti mīlēt. Viņi vienā mirklī var zaudēt pastāvīgo savienību ar Jēzu. Viņu vecajai būtībai izdodas pacelt galvu un padižoties.
Mums ir svarīgi tas, kāda ir mūsu mīlestība šādos brīžos. Vai mūsu līdzcilvēku uzvedība izraisīs mūsos līdzīgu atbildi? Vai reaģēsim negatīvi tikai tāpēc, ka ir radies «iemesls»? Vai mūsu tuvākie var pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas izdzēstu mūsu mīlestību?
Ir sacīts, ka visgrūtākais darbs pasaulē ir mīlēt cilvēkus. Tā ir patiesība, jo tas vienmēr nozīmē mīlēt grēciniekus — visi tādi ir. Tas nozīmē mīlēt samaitātos, patmīlīgos, nodevīgos, lepnos, dusmīgos, nepateicīgos, kašķīgos, jo tāds ir kritušo cilvēku raksturs. Pārāk bieži šīs rakstura īpašības arī atklājas; pat tajos cilvēkos, no kuriem mēs gaidām un prasām kaut ko labāku.
Mums godīgi jāatzīst, ka mēs, jūs un es, neesam spējīgi mīlēt tādus grēciniekus. Tā ir slikta ziņa, ja tāda ir jūsu sieva vai vīrs vai par tādiem kļūst jūsu bērni, vai jūsu sludinātājs, vai kāds blakus biroja darbinieks, vai vecā kundze no kaimiņu dzīvokļa.
Ar spēju mīlēt tikai nosacīti esam pilnīgi nespējīgi mīlēt absolūti nepilnīgas dvēseles. Viņi noteikti pievils mūsu cerības atrast kaut ko tādu, kas būtu mūsu cilvēcīgās mīlestības cienīgs.
Tā kā visi mūsu mirstīgie līdzcilvēki, tostarp tie, kurus apprecam, kurus dzemdējam vai kurus dzirdam savās baznīcās, ir nepilnīgas dabas cilvēki, mūsos pašos nevar būt nemainīga un pastāvīga mīlestība uz tiem. Vismaz kas attiecas uz mums pašiem.
Tomēr kristietis nevar ilgi lasīt savu Bībeli, neatklājis, ka tā mūs aicina būt kaut kam vairāk nekā tikai pašiem, vairāk nekā tikai cilvēkiem. Tā nemitīgi aicina mūs uz augstāku, svētāku dzīvesveidu. Tā skaidri saka, ka Jēzus Kristus vēlas ienākt mūsos un paveikt ko pārdabisku.
Bez kādas aizbildināšanās Raksti mums paziņo, ka mēs patiesībā nemaz neesam izdarījuši neko vērtīgu, ja varam mīlēt tikai mīlamos. «Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl.» (Lūkas 6:32)
Dieva Vārds mums norāda uz neierobežotu, nesamazinātu, nemainīgu mīlestību, ko Debesu Tēvs grib ielikt mūsos pāri mūsu dabiskajām tieksmēm. Tā ir fenomenāla, cilvēcīgi neaptverama mīlestība. Tā rada iespēju mīlēt arī tos, kurus laiku pa laikam un pat pastāvīgi ir grūti mīlēt.
Brīnišķīgi, ka šī unikālā īpašība tiek piešķirta vienkārši kā dāvana. Tā ir rezultāts personīgai mūs glābjošai savienībai ar Jēzu.
Pašaizliedzīga mīlestība ir vislielākā dāvana, kādu var sniegt Dievs. Šī mīlestība nav kāda impulsa rezultāts. Tā ir dievišķīga. Tā ir pastāvīgs spēks. Tie, kas nepieņem Jēzu, nevar tādu mīlestību ne radīt, ne attīstīt. Vienīgi tie, kas sevi pakļauj Jēzus mīlestības varai, var to parādīt arī citiem.