«Godājiet visus.»
1.Pēt. 2:17
Džeimss Bišops (James Bishop) savā grāmatā The Spirit of Christ in Human Relationships (Kristus Gars cilvēku attiecībās) apraksta kādu negadījumu, kas viņam atstāstīts 1937. gadā Madrasā, Indijā.
«Kanons Goldsmits (Canon Goldsmith) bija ļoti nodevies un īpaši mīlēts anglikāņu draudzes misionārs pilsētā. Kādu dienu viņš savam indiešu kalpam uzticēja noteiktu naudas summu pārtikas produktu iegādei. Bet tā vietā, lai nopirktu un atnestu produktus, kalps ar visu naudu pazuda. Kanons Goldsmits bija ļoti satraucies. Vairākas dienas viņš meklēja savu kalpu. Beidzot, kalpu atradis, misionārs piegāja pie tā un dziļā pazemībā sacīja: «Man ļoti žēl, ka esmu tev par darbu maksājis tik mazu algu, ka tu biji spiests darīt kaut ko tādu. Atgriezies un turpini darbu, un es tev maksāšu vairāk.» Kalps bijis bezgala pārsteigts par šādu mīlestības un uzticības izrādīšanu. Viņš atgriezās, dziļi nožēloja izdarīto un kļuva par Kanona Goldsmita uzticīgu kalpu, draugu un brāli uz visu mūžu.»
Cik gan ātri mēs būtu «norakstījuši» šo zaglīgo kalpu. Visticamāk, mēs par viņu būtu ziņojuši policijai. Viņa notveršana un sodīšana sagādātu mums gandarījumu. Mēs pat būtu pasūdzējušies saviem līdzcilvēkiem par «šādiem ļaudīm», kuriem nekad nevar uzticēties.
Veids, kā Kanons Goldsmits izturējās pret savu grēcīgo kalpu, bija cilvēcīgi neparasts. Tas bija pārcilvēciski! Tā ir mūsu dabiska vēlme redzēt tos, kas mums nodarījuši pāri, sagūstītus un sodītus. Vēlēšanās dot viņiem otru iespēju, vēlreiz parādīt uzticēšanos mums parasti ir pilnīgi sveša. Apbrīnojamā veidā reiz jau Dievs atklāja mūsu nepiedodošās un neuzticīgās cilvēka dabas netaisnīgumu: «Es neļaušos dusmu kvēlei, es neiznīdēšu Efraimu vēlreiz, jo es esmu Dievs un ne cilvēks.» (Hoz. 11:9)
Mums jāatzīst, ka tikai Dieva Gars, darbojoties cilvēkā, var radīt tādas attiecības un pamudināt uz tādu līdzjūtīgu rīcību kā šajā piemērā ar Kanonu Goldsmitu. Tikai Dieva mīlestība jūsos un manī var radīt uzticēšanos tiem, kas reiz jau mūs ir pievīluši un var mūs atkal pievilt.
Jēzus Kristus bija cilvēks, kurš visvairāk uzticējās. Un Jēzus Kristus tika arī visvairāk pievilts. Tomēr tas nemazināja Viņa uzticēšanos cilvēkiem. Viņa dzīve mums atklāj, ka nesalīdzināmi labāk ir uzticēties cilvēkiem un būt pieviltiem, nekā pievilt pašiem sevi cilvēcīgo attiecību dziļumos, neuzticoties cilvēkiem.
Jēzus uzticējās Sīmanim, kaitinošajam, straujajam, lielīgajam zvejniekam. Viņš uzticējās pat Caķejam, ļaunajam, viltīgajam, melīgajam muitniekam. Un arī Marijai — prostitūtai.
Šī uzticēšanās bija izšķirošs pagrieziens šo cilvēku dzīvēs. Tā kļuva par viņu pestīšanas slieksni.
Kristus riskēja, uzticoties viņiem. Viņš par savu uzticēšanos ļoti dārgi samaksāja, tas padarīja viņu viegli ievainojamu. Viņa uzticēšanās aizsniedza arī Jūdu, kaut gan Viņš zināja, ka tas Viņu nodos! Viņš uzticēja Jūdam savu naudu. Viņš uzticēja Jūdam savu reputāciju. Jēzus uzticēja Jūdam pat savu dzīvību. Visos gadījumos Jūda Viņa uzticību nodeva. Kaut gan Jēzus to jau iepriekš zināja, Viņš tomēr uzticējās Jūdam.
Arī mēs, kas daudzkārt esam izrādījušies uzticības necienīgi, esam atpestīti caur Viņa uzticēšanos! Nepelnīti uzticējies mums.
Uzticēšanās ir kristīgās mīlestības svarīgākā sastāvdaļa. Faktiski mīlestība bez tās nemaz nepastāv.
«Mīlestība ir ticības akts,» rakstījis Ērihs Fromms (Erich Fromm), «un, kam ir vāja ticība, tam ir arī vāja mīlestība.»
Mīlestība darbojas uzticoties. Uzticēšanās nav nekas cits, kā parādīt saviem līdzcilvēkiem, ka viņi ir mūsu uzticības vērti. Uzticēšanās atklāj vērtību vai potenciālo vērtību, kādu mēs saskatām citos. Bez uzticēšanās mēs citu labā neko nevaram izdarīt.
Kristiešu «Labās vēsts» lielā daļa ir vēsts, ka cilvēki ir ļoti vērtīgi. Cilvēcīga būtne, vienalga, lai kas arī tā būtu, ir nenovērtējami dārga. Dievs tik augstu vērtē ikvienu personu, ka Viņš būtu sūtījis savu Dēlu nomirt tikai par vienu cilvēku — vienalga, par kuru no visu cilvēku vidus, kas jebkad ir dzīvojuši!
Pretēji tam, cik bezjūtīgi mēs varam būt! Mēs smagi bradājam pa cilvēka jūtu smalkajām stīgām tā, it kā tās nemaz nepastāvētu. Mēs izsakām nelaipnus vārdus ātri stingstošajām cilvēku būtnēm, kurām izmisīgi vajadzīga mūsu līdzjūtība un saprašana. Mēs pavirši noraidām citu cilvēku idejas un priekšlikumus, kas varbūt tiem nozīmē visu, un šie cilvēki ir mums uzticējušies, tos līdzdalot. Mēs ļoti maz vai varbūt pat nemaz neaizdomājamies, cik drausmīgi ir izpostīt otra cilvēka dārgos sapņus. Mēs tos sagraujam lietpratīgi, gandrīz bez pūlēm. Mēs, gūdami apmierinājumu un prieku, saplosām un sakropļojam citas cilvēcīgas būtnes, kas Dieva radītas Dieva līdzībā un kuras Dievs novērtē un ciena.
Cik nevērīgi mēs esam viens pret otru! Ja tikai mēs savus «es» pazemotu Dieva priekšā un parādītu laipnību, pieklājību un līdzjūtību saviem līdzcilvēkiem, tad redzētu simts atgriešanos pie Dieva tur, kur tagad redzam tikai vienu.
Kopā ar Jēzu mums jāskatās uz ikvienu personu mūsu dzīvē kā uz vienreizēju, sevišķu un nenovērtējami dārgu. Mums jāsaprot, ka katrs cilvēks ir pelnījis mūsu vislabāko attieksmi.
Dievs savu vislabāko piedāvā ikvienam, neskatoties ne uz ko. Viņam katrs cilvēks ir sevišķa, neizsakāma vērtība.
Kādu dienu Bībeles skolas skolotāja saviem mazākajiem audzēkņiem jautāja: «Kāpēc Dievs mūs visus ir tik ļoti mīlējis?» Iestājās domīgs klusums. Tad ierunājās kāda maza meitenīte: «Tāpēc, ka mēs katrs Viņam esam viens vienīgais.»
Apzināties to, ka Dievs būtu sūtījis savu Dēlu mirt viena paša grēcinieka dēļ, nozīmē saprast kaut ko no tās vērtības, ko Dievs piešķir ikvienam no mums.
Ja tikai mēs spētu aptvert milzīgo cilvēka vērtību! Ja tikai mēs spētu saskatīt katru cilvēku tādu, kāds viņš patiesībā arī ir, — kā nenovērtējami dārgu tāpēc, ka Dievs to ir radījis pēc savas līdzības, un tāpēc, ka Viņš to ir atpircis, samaksājot sava Dēla Jēzus Kristus upura cenu!
Kurš var noteikt vienas cilvēka dvēseles vērtību? Padomājiet par Getzemenes dārzu, kur Kristus cieta garas ciešanu stundas un pārcilvēcīgas mocības ikviena mūsu dēļ. Padomājiet par mūsu Glābēju pie krusta. Padomājiet par Viņa izmisīgo kliedzienu: «Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!» (Marka 15:34) Padomājiet par Viņa asiņojošo galvu, Viņa caurdurtajiem sāniem, Viņa ievainotajām kājām. Kristus riskēja ar visu. Lai atpestītu mūs, cilvēkus, Viņš riskēja ar pašām Debesīm. Zinot, ka Kristus būtu miris tikai viena paša grēcinieka dēļ, jūs varat sākt aprēķināt vienas dvēseles patieso vērtību.
Ņemot vērā šo vērtību, mums ir jāuzticas. Tikai ar uzticēšanos varam rādīt citiem cilvēkiem, kāda vērtība vai potenciālā vērtība ir viņiem. Mēs varam atklāt cilvēkiem tikai tik lielu viņu vērtības mēru, kāds ir mūsu uzticēšanās mērs.
Mūsu uzticēšanās cilvēkiem rāda viņam skaidrāk par visu citu: «Tu esi ievērojams. Tev ir vērtība. Es vērtēju tevi pēc tā, kāds tu esi, un pēc tā, kāds tu vari kļūt.» Bībele pavēl: «Godājiet visus.» (1. Pēt. 2:17) To var izdarīt, tikai uzticoties visiem cilvēkiem. Ne ar ko citu cilvēku vairāk nevar pagodināt kā ar mūsu nemainīgo
uzticēšanos.
Paļāvīgi cerēt nozīmē uzticēties. Mums jābūt reāliem attiecībā uz cilvēkiem, bet, neskatoties uz to, cik daudz kļūdu viņi ir izdarījuši, mēs viņiem tomēr varam izteikt «pārliecinošu cerību», ka viņi ir spējīgi uz kaut ko labāku. Mēs varam aktīvi rādīt cilvēkiem to, kādu vērtību viņos saredzam, uzticoties tiem. Mūsu uzticēšanās var cilvēkus iedvesmot un motivēt kļūt par tādiem, kādi viņi vēl nav.
Psihologs Bonaro Overstrīts (Bonaro Overstreet) ir sacījis: «Mēs esam ne tikai sava brāļa sargi. Neskaitāmi daudzās lielās un mazās lietās mēs esam sava brāļa veidotāji.» Uzticēšanās ir instruments, ko Dievs mums dod, lai mēs liktu cilvēkiem pieaugt Viņa līdzībā, lai viņi saskatītu savas iespējas veidoties kā radītiem un atpirktiem Dieva dēliem un meitām.
Ar vērtību, kādu piešķiram citiem cilvēkiem, ar mūsu attieksmi pret viņiem mēs spējam veidot viņus vai nu labākus, vai sliktākus. Padomājiet, par ko kļuva zaglīgais kalps, pateicoties Kanona Goldsmita spējai uzticēties! Ralfs Valdo Emersons (Ralph Waldo Emerson) reiz rakstījis: «Uzticieties cilvēkiem, un viņi būs uzticīgi jums. Izturieties pret viņiem labi, un viņi sevi parādīs kā labus cilvēkus.»
Katram indivīdam ir noteiktas īpašības, noteiktas rakstura un personības iezīmes un noteiktas spējas, kuras var uzplaukt, ja cilvēks tiek iedrošināts un ja uz viņu paļaujas. Jēzus vienmēr saskatīja cilvēkos labo. Viņš nekad nekavējās pie cilvēku vājībām. Jēzus vienmēr centās labo izcelt virspusē. Tā Viņš mums atklāja visaizkustinošāko mīlestības kalpošanu.
Mīlestība vienmēr uzticas un vienmēr pārtulko citu cilvēku rīcību un motīvus vislabvēlīgākajā veidā.
«Šī mīlestība, par kuru es runāšu,» sacīja apustulis Pāvils, «pati meklē, kā būt konstruktīva.» (1. Kor. 13:4; tulk. no angļu val.)
Arābijas Lorenss bija pazīstams ar savu spēju nodibināt labas attiecības ar arābiem. Ne visiem ārzemniekiem tas izdevās. Kad reiz viņam jautāja, kā viņš to spēj, Lorenss atbildēja: «Es pret ikvienu arābu izturos tāpat kā pret angli.»
Mums jāsaskata labais citos cilvēkos. Mums tas no viņiem jāgaida. Mums jāizturas pret viņiem tā, kā viņus vērtētu Dievs. Tā ir atslēga, kas atver viņu paļāvības un uzticības durvis pret mums. Tā ir atslēga arī evaņgēlija vēsts atvēršanai viņiem. Cik reti citos tiek saskatīts tikai labais! Cik ierasti ir ieraudzīt tikai slikto!
Vai atceraties vecākā brāļa reakciju līdzībā par pazudušo dēlu? Kad tēvs, prieka pārpilns par pazudušā dēla atgriešanos, rīkoja sevišķu mielastu, vecākajam dēlam nebija nekādas saistības ar to. Raksti saka: «Tad viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā.» (Lūkas 15:28) Viņa attieksme uzkrītoši skaidri parādīja, ka tad, ja viņš būtu bijis tēva vietā, viņš būtu noraidījis pazudušā dēla atgriešanos. Viņš bija tik noraidošs, ka pat savu brāli nesauca par «brāli», bet vēsi uz to norādīja, sakot tēvam —