«Paļaujies uz Kungu un dari labu.»
Psalmi 37:3
Jēzus Kristus atklāja vienu no visjaukākajiem ieskatiem mīlestības būtībā, kādu dienu cenšoties palīdzēt kādam likuma zinātājam. Viņš bija cilvēks, kurš, līdzīgi daudziem citiem, spēja atrast vislabākos vārdus, lai runātu par mīlestības nozīmi, bet viņam pašam nebija ne mazākā priekšstata, kā mīlēt.
Kaut gan tobrīd likuma zinātājs Jēzus paskaidrojumus noraidīja, šis stāsts cauri gadsimtiem ir kļuvis par labāko piemēru, kas rāda, kā Dievs definē patiesu mīlestību.
Aprakstītais notikums ir atstāstīts Kotona Peča (Cotton Patch) versijā.
«Kādu dienu Bībeles pieaugušo skolas skolotājs nāca un pārbaudīja Viņu ar šādu jautājumu: «Doktor, kas cilvēkam jādara, lai tas tiktu izglābts?»
Jēzus atbildēja: «Kā ir Bībelē rakstīts? Kā tu to saproti?»
Skolotājs sacīja: «Mīli savu Dievu no visas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu fizisko spēku, un ar visu savu prātu mīli savu tuvāko kā sevi pašu.»
«Tas ir pareizi,» sacīja Jēzus. «Dari to, un tu būsi glābts.»
Bet svētdienas skolas skolotājs, gribēdams attaisnoties, jautāja: «Un... un... un... kurš tieši ir mans tuvākais?»
Tad Jēzus viņam stāstīja šādu notikumu: «Kāds cilvēks bija ceļā no Atlantas uz Olbani, un laupītāji viņam uzbruka. Kad tie viņam bija atņēmuši naudas maku un jauno uzvalku, tie viņu piekāva un aizbrauca viņa mašīnā, atstājuši viņu bezsamaņā lielceļa malā.
Gadījās, ka drīz vien pa to pašu lielceļu brauca baltādains sludinātājs. Kad viņš ieraudzīja cietušo, viņš uzspieda uz gāzes pedāļa un lielā ātrumā aiztraucās garām.
Īsi pēc tam pa ceļu brauca evaņģēlisko dziesmu ansambļa vadītājs, arī baltādains. Kad viņš ieraudzīja, kas noticis, arī viņš palielināja ātrumu.
Tad cietušajam tuvojās kāds melnādainais. Kad viņš nonāca līdz nelaimīgajam, redzētais aizkustināja viņu līdz asarām. Viņš apstājās un pārsēja viņa brūces, cik labi vien prata, ar ūdeni no savas krūkas nomazgāja asinis un pēc tam noguldīja uz savas mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Iebraucis Olbani, viņš to aizveda uz slimnīcu un sacīja medmāsai: «Parūpējieties labi par šo baltādaino cilvēku, ko atradu lielceļa malā. Pašlaik man ir tikai divi dolāri, bet jūs izrakstiet rēķinu, un, ja viņš pats to nevarēs nomaksāt, tad es to izdarīšu algas dienā.»
Tagad padomā. Ja tu būtu cietušā vīra vietā, kuru no trim — balto sludinātāju, balto evaņģēlisko dziesmu ansambļa vadītāju vai vienkāršo melnādaino — tu uzskatītu par savu tuvāko?
Bībeles skolotājs sacīja: «Nu, protams, to melnādaino... Labi, es domāju, es gribēju teikt — to, kurš pret mani bija laipns.»
Jēzus sacīja: «Nu labi, tad ej un sāc dzīvot tāpat!»»
(Kotona Peča Lūkas un Apustuļu darbu versija)
Bībele atklāj Dieva mīlestību pret cilvēkiem darbībā. Tās sarakstītāji jūt godbijību vareno mīlestības darbu priekšā. «Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni.» (1. Jāņa 3:1)
«Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.» (Rom. 5:8)
«Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.» (Jāņa 15:13)
Kristus zināja, ka Dieva mīlestību Viņš vislabāk var atklāt aktīvas darbības veidā. Par sevi Viņš sacīja:
«Jo tāpat arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.» (Mat. 20:28)
Kāds cits ziņojums par Viņu: «Viņš gāja un darīja labus darbus un dziedināja visus velna kalpinātos.» (Ap. d. 10:38)
Uz šādu dzīvesveidu Dievs aicina savus sekotājus arī šodien. Viņš grib, lai mēs mīlētu aktīvi! Bet cik bieži mēs pazaudējam šo dievišķo atklāsmi.
Džordžs Smolls (George Small) raksta: «Es lasīju kādā grāmatā par cilvēku, vārdā Kristus, kurš gāja un darīja labu. Tas man ir par grūtu, tāpēc es samierinos tikai ar apkārt iešanu.»
Jēzus Kristus darīja labu vienīgi tā iemesla dēļ, ka Viņš bija labs. Uz tādu mīlestību, uz tādu labdarību Viņš aicina arī mūs. Pārāk bieži mūsu labdarība ir kāda apslēpta motīva ierosināta. Mēs darām labu tam, kas bijis jauks pret mums. Mēs darām labu kādam citam, jo zinām, ka tā jādara, citādi mēs jutīsimies vainīgi.
Vēl ļaunāk, ja mēs darām labu kādam, lai pakļautu viņu, lai viņš mums būtu pateicību parādā un tad mēs viņu varētu piespiest darīt to, ko gribam, vai arī kļūt par tādu, kādu mēs gribam viņu redzēt.
Ja mēs mīlēsim tā, kā Kristus mīlēja, mēs nekad nedarīsim labu citiem ar nolūku iegūt kādu atmaksu vai citādu labumu. Tā ir šodienas materiālisma un komerciālisma radikālā filozofija.
Žurnālā Review and Herald Dr. Sake Kubo (Sakae Kubo) raksta: «Viņš [Jēzus] necentās sadraudzēties ar cilvēkiem, lai tie nāktu uz baznīcu. Viņš nedziedināja un nedarīja labu cilvēkiem, lai tie pievienotos Viņa kustībai. Daudzi, protams, tika pārliecināti, jo viņus saistīja Pestītāja bagātīgā, pāriplūstošā mīlestība. Bet viņu atsaukšanās nebija noteicošais faktors Kristus labdarībai.»
Stāsts par žēlsirdīgo samarieti mūs māca, kā darīt labu. Viņš neskatījās apkārt, lai pārliecinātos, vai tur ir fotogrāfi un laikrakstu korespondenti. Viņš arī nepārbaudīja, vai no cietušā cilvēka neiznāks labs viņa draudzes loceklis. Viņš arī neaprēķināja, ka savas labdarības dēļ kļūs par slaveno žēlsirdīgo samarieti. Nē, viņš vienkārši redzēja cilvēku, kuram bija vajadzīga viņa palīdzība, un palīdzēja tam savas labās sirds dēļ. Tā bija labdarība vienīgi labdarības dēļ, bez kādiem apslēptiem motīviem.» (Review and Herald, 1967. gada 20. jūlijs)
Jēzus bija mīlestība darbībā.
Kristieša mīlestība ir mīlestība darbībā.
Kīts Millers (Keith Miller) sniedz šādu vienkāršu, bet tiešu definīciju: «Kristieša mīlestība ir vienkārša darbība, kuru Dievs vēlas veikt citu cilvēku labklājības un svētošanas labā, lai palīdzētu izpildīt Dieva gribu attiecībā uz šo cilvēku. Un es to izpildu Kristus interesēs mīlot, nevis tikai jūtot, ka to vajadzētu darīt.» (A Second Touch, 86)
Mīlestība dara labu cilvēkiem tāpēc, ka viņi ir cilvēki. Tāpēc, ka viņiem ir vajadzība. Nedomājot par to, kā viņi mums atmaksās. Neatkarīgi pat no tā, ko mēs pret viņiem jūtam. Tas nozīmē mīlēt tā, kā Kristus mīlēja. Tā ir Dieva mīlestība. Tā ir visa kristietības būtība. Nav brīnums, ka Bībelē teikts: «Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās.» (Jēk. 1:27)
Pirms tūkstošiem gadu dziesminieks deva padomu: «Paļaujies uz Kungu un dari labu.» (Psalmi 37:3) Protams, uzticība, paļāvība un ticība pati par sevi ir veltīga. Pārāk bieži uzsvars tiek likts uz ticību bez darbiem. Arī tagad daudziem, tāpat kā rakstu mācītājam, ir jāsaprot, ka spēja skaidri formulēt pareizu teoloģisku patiesību un pasludināt pravietiskus apsolījumus nekad nevar aizstāt mīlestības izpausmi darbībā.
Jēzus vienreizēji pārliecinošā veidā šo vēsti pasludināja Pēterim (sk. Jāņa 21:15-17). Kad mācekļi bija baudījuši sava Meistara sagatavoto ēdienu (arī tā bija mīlestība darbībā praktiskas vajadzības apmierināšanai), Kristus pārtrauca mierpilno klusumu ar pārsteidzošu jautājumu. Skatoties tieši acīs bijušajam zvejniekam Pēterim, Kristus sacīja: «Vai tu mīli mani?»
Māceklis bija satriekts, ka viņa Kungs varēja uzdot tādu jautājumu. Vai tad viņš ar savu nostāju nebija skaidri parādījis, kam viņš pieder un cik viņš ir lojāls? Vai tad Jēzus nezināja, cik stipri Pēteris Viņam ticēja?
Pēteris bija dziļi satriekts un aizvainots. Viņš nekavējoties ieņēma aizsardzības pozīciju. Cik iespējams ātri viņš atbildēja: «Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.»
Veids, kā Pēteris atbildēja, rāda, ka māceklim šķita, ka Kristus viņam uzdod netaisnu un pat muļķīgu jautājumu. Galu galā, vai tas nebija viņš, Pēteris, ko Jēzus bija dāsni uzslavējis par viņa precīzo atbildi gadījumā, kad Meistars bija jautājis saviem sekotājiem par savu īsto personību?
Toreiz Pēteris bija demonstrējis savu nelokāmo ticību Jēzum, paziņojot, ka Viņš ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls.
Tagad šķita, ka Kungs met šaubu ēnu uz Pētera ticības patiesumu. Kā tas varēja būt?
Ja jūs vai es toreiz būtu bijuši Kunga vietā, tad mēs, bez šaubām, būtu atbildējuši uz Pētera aizvainoto atbildi ar parasto, pārliecinošo frāzi: «Es tevi arī mīlu.» Tālāk mēs būtu gājuši savu ceļu un atstājuši visu tā, kā bijis. Katrā ziņā mēs negribētu aizvainot cilvēka jūtas. Mēs būtu rīkojušies tā, kā darām, kad mūsu mazie bērniņi nāk pie mums, sacīdami: «Es tevi mīlu, tēt.» Parasti vislabākā atbilde, kādu varam izdomāt, pacēluši galvu no laikraksta, ir cukursaldā frāze: «Tētis tevi arī mīl.»
Bet, ja Kristus toreiz tik banālā veidā būtu pieņēmis Pētera mīlestības izpausmi, Pēterim būtu laupīts dziļš, garīgs un pamācošs piedzīvojums. Tas pats attiecas arī uz mums.
Pēteris būtu aizgājis līdzīgi daudziem citiem, nekad nesaprazdams, ko patiesi nozīmē mīlestība.
Bez šaubām, Jēzus zināja, ka Pēterim ir stipra ticība Viņam. Viņš zināja, ka cilvēcīgajā veidā māceklis Viņu mīlēja. Kungs tajā dienā pārbaudīja sava mācekļa lojalitāti, par ko Pēteris pirmajā brīdī uztraucās.
Formālas atbildes vietā Jēzus vienkāršā trīs vārdu teikumā gan Pēterim, gan arī citiem ap ugunskuru krastmalā, gan arī mums šodien pasacīja daudz dziļāk un vairāk par to, kas patiesībā ir mīlestība — vairāk, nekā jebkad kāds ir spējis pateikt. Maigi, bet noteikti Pestītājs pavēlēja: «Gani manas avis!»
«Pēteri,» Viņš sacīja, «es tev šodien gribu iemācīt kaut ko ļoti svarīgu. Ja tu tici, ja mīli, tad dari kaut ko ar šo mīlestību. Saproti, Pēteri, mīlestība nav tikai jaukas emocijas. Mīlestība nav kaut kas, ko tu jūti pret kādu, kas tev patīk. Mīlestība ir tas, ko tu dari.