Kad Pāvils runā par Svētā Gara augļiem, kas nobriest kristieša dzīvē (Gal. 5:22, 23), tad viņš pirmajā vietā liek mīlestību. To Dieva spēks vienmēr spontāni rada tajos, kurus ir sagūstījusi Dieva mīlestība. Viņa Gars mums dod resursus, no kuriem smelt un dzīvot dievišķās mīlestības apsegā.
Bieži, apzinoties savu pienākumu un vainu, mēs cenšamies mīlēt tos, kurus ir grūti mīlēt. Bet tas viss ir veltīgi. Beidzot mēs nonākam pie patiesas, bet sāpīgas atziņas, ka mums pašiem mīlēt sevi ir tikpat neiespējami kā pašiem sevi atpestīt. Pat vissirsnīgākās pūles nevar radīt tādu mīlestību. Vispirms ir vajadzīgs pavisam kaut kas cits.
Mums nevajag sākt ar cenšanos mīlēt vienam otru. Vispirms mūsu sirdīs vajadzīga Kristus mīlestība. Kad paša «es» Kristū izkūst, patiesa mīlestība izplūst no mūsu sirdīm pati.
Kāds atvieglojums! Kāda nasta, kas ir noņemta! Esmu atbrīvots no spiediena darīt kaut ko tādu, par ko zinu, ka man tas jādara, un tomēr cilvēcīgi to nespēju darīt! Tagad zinu, ka to, kas man ir vitāli nepieciešams un ko nekad pats nevaru iegūt, man ir nodrošinājis mans Pestītājs.
Ticiet man — aizraujoša, bet diemžēl pārāk bieži neievērota Jēzus evaņģēlija daļa ir tā, ka tas mīlestības neiespējamo dimensiju jums un man padara par iespējamu.
Ja raugāmies uz Jēzu, mēs skaidrāk un gaišāk saskatām Dieva raksturu. Un, redzot Dievu, mēs kļūstam līdzīgi Viņam. Labestība, citu cilvēku mīlestība kļūst par dabisku instinktu.
Tā mēs varam kļūt par pārdabiskiem mīlētājiem!