«Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.»
Rom. 5:8
Tam vajadzēja izvērsties par interesantu pasākumu. Uz Dienvidkaliforniju prakses darbā pieredzējušu inspektoru vadībā no baznīcu institūcijām tika nosūtīti garīdznieki. Citi strādāja psihiatriskajās slimnīcās, citi vīriešu vai sieviešu cietumos, citi, tostarp arī es, praktizēja vispārējā slimnīcā.
Tā kā visi šajā programmā iesaistītie bija vai nu garīdznieki, vai teoloģijas studenti, es pieņēmu, ka būs diezgan konservatīvu ļaužu grupa. Pēc pirmās mūsu sanāksmes varu sacīt, ka mans pieņēmums bija pareizs. Visi bija glīti ģērbušies. Daudziem bija melni vai tumši pelēki uzvalki. Kaklasaites bija neuzkrītošas. Kurpes nospodrinātas. Grupa izskatījās tieši tāda, kādiem, pēc manām domām, vajadzēja izskatīties profesionāliem sludinātājiem un pēdējā kursa studentiem.
Bija tikai viens izņēmums — Pols.
Kad viņš ienāca telpā, ieplētu acis. Viņš man šķita kā tikko ieradies no roka festivāla. Viņa mati bija līdz pleciem. Uzvalka vietā viņam bija zaļas slikti gludinātas velveta bikses un vecs T krekls ar sarkanām un baltām svītrām.
Pirmajā brīdī iedomājos, ka viņš ir kādas iestādes iemītnieks un garīdznieks viņu ir paņēmis līdzi, lai mums parādītu kādu parauginterviju vai ko tamlīdzīgu. Iedomājieties, cik biju pārsteigts, kad pienāca viņa kārta iepazīstināt ar sevi. Viņš piecēlās kājās un mums pastāstīja, ka ir teoloģijas students praktikants. Lai šis puisis drīz būtu diplomēts sludinātājs vai garīdznieks?! Nu nē! Manī kaut kas notika. Aizvainojums pieņēmās spēkā. Ko gan šis nekauņa iedomājas, kas viņš bija? Ierasties tik svarīgā pasākumā kā šis! Tas bija apvainojums. Turklāt, kā gan viņš tādā frizūrā vispār varēs apmeklēt pacientus slimnīcā? Jutos saniknots.
Šis savādais tips man ļoti nepatika. Es gribēju, lai viņš vai nu mūs atstāj, vai arī izmaina savu izskatu un līdzinās mums pārējiem.
Tobrīd biju pārliecināts, ka Pols nekad nevar kļūt par manu draugu. Mans naidīgums pret viņu bija pārāk stiprs. Baidos, ka tas mani aizkavēja mīlēt viņu vismaz kā cilvēku. Tas arī noteikti man atņēma jebkuru iespēju liecināt viņam par dziļāku, daudz pilnīgāku Dieva plānu viņa dzīvei.
Saprotiet, viņš pārāk atšķīrās no manis. Viņš neatbilda maniem pieņēmumiem. Man nepatika viņa izskats. Tāpēc man nepatika arī viņš pats. Es negribēju viņu pieņemt tādu, kāds viņš bija.
Laikam nekad savu attieksmi nebūtu mainījis, ja reiz, atgriežoties no brokastīm, nebūtu gājis cauri vestibilam kopā ar Polu. Mēs iepazināmies un sākām runāties. Es vismaz spēju būt godīgs pret viņu.
Es viņam atklāju, ka viņa izskats man nešķiet visai pieņemams, un izteicu skaļu izbrīnu par to, ka tas netraucē viņam saskarsmē ar pacientiem.
Dažās nākamajās minūtēs daudz uzzināju par Polu. Viņš bija atklāts, draudzīgs un brīvi runāja par sevi. Viņš paskaidroja, ka viņam ir ļoti maz naudas un, lai iegūtu izglītību, viņam jāstrādā. Viņa pašreizējais darbs bija kādā muzikālā grupā, kura vakaros spēlēja Losandželosas rajonā. Tāpēc viņam vajadzēja tādu frizūru. Viņa vienīgais labais uzvalks tika glabāts iziešanai uz skatuves.
Kad viņš runāja par darbu slimnīcā, jutu, ka viņam bija īstas rūpes par cilvēkiem un dziļa vēlēšanās tiem palīdzēt.
Šajā piedzīvojumu līdzdalīšanā es sajutu, ka Pols man kļūst tuvs. Kad mūsu saruna beidzās, arī manas dusmas un aizvainojums bija izgaisis. Mēs šķīrāmies kā labi draugi. Man tomēr vēl aizvien nepatika viņa mati, kā arī viņa nekoptais izskats. Bet man patika Pols, un es sāku viņu saprast un pieņemt.
Tad mani sāka vajāt kāda doma. Ja nu mēs nebūtu runājuši? Ja Polam nebūtu bijis pacietības, lai izskaidrotu man savus dzīves apstākļus? Vai es būtu turpinājis viņu nīst? Cik reižu jau tā esmu izdarījis ar kādu citu? Vai es bieži «norakstu» cilvēkus, ja viņi neizskatās tādi, kā man gribētos? Vai varbūt tāpēc, ka viņu uzskati atšķiras no maniem uzskatiem? Varbūt viņu idejas man nepatīk? Vai ieradumi, kādus neatzīstu? Vai manas attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem Dievs grib viņiem atklāt savu mīlestību, nav bieži manu negatīvo jūtu, attieksmes, līdzjūtības trūkuma un neizpratnes ierobežotas?
Mans piedzīvojums ar Polu todien varbūt vairāk nekā jebkas cits palīdzēja man skaidri saprast, ka patiesa mīlestība ir beznosacījumu mīlestība. Beznosacījumu mīlestība ir pietiekami liela un pietiekami dziļa, lai pieņemtu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, vienkārši tāpēc, ka viņi ir cilvēki. Ļoti žēl, ka tā notiek reti, pat draudzē. Mūsu cilvēcīgā mīlestība ir tik ļoti nosacīta. Tipiski ir tas, ka, pirms mēs kādu cilvēku mīlam, viņam ir jāatbilst mūsu noteiktām prasībām.
Diemžēl vidusmēra cilvēks jau no dzimšanas ir tā ieprogrammēts, ka spēj mīlēt tikai nosacīti. Tā mēs augam ar izjūtu, ka mums mīlestība ir jānopelna. Mums tā ir jānopelna ar labu uzvedību, ar piekāpšanos citas personas vajadzību priekšā, dodot citiem to, ko tie vēlas, vai vienkārši ar patīkamu ārieni un smalkām manierēm. Tas, protams, veido visai ierobežotas attiecības.
Tā kā mūsos ir dziļi iesakņojies priekšstats, ka mums, lai mūs mīlētu, ir «jābūt pa prātam» saviem vecākiem, rotaļu biedriem un citiem cilvēkiem, tad arī mēs gaidām, lai arī citi mums «būtu pa prātam», ja viņi vēlas iegūt mūsu mīlestību.
Šīs dziļi iesakņojušās attieksmes dēļ cilvēcīgi nav iespējams mīlēt tos, kas mums nepiekrīt, kas tic citādi, kas darbojas citādi, nekā mēs gribam, lai viņi ticētu un darbotos.
Tāpēc ka visiem cilvēkiem ir vajadzība ne tikai būt mīlētiem, bet arī mīlēt, šis apstāklis ir par iemeslu mūsu neprātīgajām pūlēm manipulēt ar cilvēkiem. Mēs cenšamies viņus izmainīt, izveidot cilvēkus tādus, kādus tos vēlamies redzēt, lai viņus varētu mīlēt. Tā mēs visur redzam ļaudis, kas cenšas viens otru izmainīt, ietekmēt un kontrolēt.
Diemžēl tas arī bieži ir zemapziņas motīvs tā sauktajai «liecināšanai». Mēs jūtam aicinājumu iet un pārvērst pasauli — mainīt cilvēkus tā, lai mēs viņus varētu mīlēt un lai Dievs viņus varētu mīlēt, un, ja nu viņi tiešām pietiekami pārvērstos, tad «izglābt» viņus.
Ja mēs — jūs un es — darām kaut ko tādu, tad esam vainīgi pie dievišķā rakstura patvarīgas sagrozīšanas. Mēs cenšamies cilvēkiem attēlot, ka Dieva mīlestība, tāpat kā mūsu mīlestība, ir nosacīta.
Labā vēsts ir tā, ka tā nav!
Mēs varam domāt, ka tai ir nosacījumi. Šis nopietni kļūdainais priekšstats mums varbūt ir izveidojies jau kopš agriem bērnības gadiem. Kad mēs izdarījām kaut ko sevišķi nevēlamu, māte sacīja: «Ak, tu nejaukais puika! Vai tad tu nezini, ka Jēzus tevi nevar mīlēt, ja tu tā uzvedies?» Cilvēki ar šādu priekšstatu nespēj ne aptvert, ne piedzīvot Dieva beznosacījumu mīlestības dziļumu.
Tomēr gadu gaitā šādu cilvēku ietekme atstāj mūsos nospiedumu. Tā acīmredzot mēs nonākam pie nepareiza un bīstama pieņēmuma, ka cilvēkiem ir jāveic kāda noteikta sagatavošanās, lai saņemtu Dieva mīlestību!
Tā nav vēsts, ko Debesu Tēvs mums devis, lai mēs to izplatītu! Dievs nevienu no mums nav aicinājis cilvēku pārveidošanas darbā. Viņš tikai lūdz un pavēl, lai mēs tos mīlētu tādus, kādi viņi ir. Kā to dara Viņš.
Savā zemes kalpošanas laikā Jēzus Kristus nekad necentās kādu ietekmēt. Viņa vēsts nebija: «Izmainieties, lai Tēvs jūs varētu mīlēt!» vai «Izmainieties, lai Tēvs jūs varētu izglābt!» Cilvēki Kristus brīnišķīgās dzīves iespaidā nenožēloja grēkus un neatgriezās, lai Viņš tos varētu mīlēt. Viņi nožēloja un atstāja savus grēkus un sāka mainīties tāpēc, ka Kristus viņus mīlēja. Bagātīgi! Bez nosacījumiem!
Kristus mīlestība uz cilvēkiem bija tik pilnīga, tik īsta, tik spontāna, ka Viņš vienmēr spēja pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi bija, — ar visiem viņu grēkiem.
Jēzum bija patiess iemesls ierobežot savu kalpošanu — kalpot tikai sabiedrības «jaukajiem» cilvēkiem, proti, tiem, kurus svētīja un atzina, tiem, kas ģērbās labi un bieži mazgājās un kuru reputācija bija tikpat tīra kā viņu āriene.
Viņš varēja viegli atrast lielisku aizbildinājumu, lai nebiedrotos ar tādu personu kā Marija Magdalēna. Turklāt Viņš taču varēja apsvērt, kāpēc Viņam riskēt ar savu reputāciju, ar savu labo iespaidu, brāļojoties ar staiguli. Tas varēja arī negatīvi ietekmēt Viņa rakstura skaidrību. Tas varētu kavēt Viņa kalpošanu kādam, kurš ir vairāk vērts. Kāpēc Viņam jāizšķērdē savs laiks sabiedrības padibeņu labā, kad Viņam atlikuši tikai daži īsi mēneši, lai pabeigtu savu svarīgo darbu uz zemes?
Vai tad Viņam viegli nevarēja prātā ienākt, ka daudz piemērotāk būtu pie Marijas aizsūtīt kādu māsu? Viņš varēja dot mājienu Tempļa vadībai. Viņiem bija paredzēti paņēmieni, kā rūpēties par tādiem skandaloziem ļaudīm. Varbūt vajadzēja informēt sabiedrības veselības aizsardzības nodaļu?
Par laimi viņai un mums, Pestītājs nav ierobežojis savu mīlestību. Tā bija tikpat pieejama dzērājam, zaglim vai prostitūtai kā jebkuram citam. Tā bija Dieva mīlestība, kas nepazīst šķēršļus. Mīlestība, kas nevis notiesā, bet pieņem. Mīlestība, kas nevis norāj un atmet, bet paceļ un dziedina.
Kad Jēzus šo darbīgo un žēlastības pilno zemes dzīvi bija pabeidzis, tā tika atdota visapbrīnojamākā beznosacījumu mīlestības atklāsmē, kādu Visums nekad nav redzējis un neredzēs.
«Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.» (Rom. 5:8)
Šajā Dieva mīlētgribas un piedotgribas gaismā uz mums — tādiem, kādi esam savā nožēlojamā grēcīguma un samaitātības stāvoklī, — ir pilnīgi nepieņemami, ka mēs varētu gaidīt, lai citi veic pārmaiņas un uzlabojumus, pirms mēs viņus varam atzīt par pietiekami vērtīgiem savai nīkulīgajai cilvēcīgajai mīlestībai.
Tas ir vēl daudz nožēlojamāk nekā parādu piedzinēja kaunpilnā rīcība Jēzus sniegtajā līdzībā.
Nepareizās vadības dēļ šis cilvēks savas zemes pārvaldniecībai bija radījis vairāk nekā 6 miljonu dolāru lielu parādu. Žēlsirdīgais ķēniņš atlaida šo parādu, kas tiktu personīgi no viņa piedzīts. Viņš dzēsa parādsaistības, tā glābjot parādnieku, viņa sievu un bērnus no pārdošanas verdzībā vairāksolīšanā.