«Jēzus tam sacīja: Tev būs .. mīlēt.»
Mat. 22:37
Škiet, par mīlestību ir vairāk pieņēmumu un nepareizu priekšstatu nekā par jebkuru citu parādību. Viena no brīnišķīgākajām lietām, ko Dievs jūsu un manā labā var darīt, ir parādīt, ka mīlestība nav tāda, kādu mēs to esam iedomājušies.
Ļoti daudziem mīlestība ir siltas jūtas pret kādu personu. Tiek uzskatīts, ka tad, ja mēs pret kādu cilvēku nejūtam simpātijas un mums tas nešķiet pievilcīgs, mēs šo cilvēku nemīlam.
Tā ir cilvēcīgas mīlestības definīcija. Tā ir nepareiza definīcija kristiešu mīlestībai. Kristiešu mīlestība nav tikai emocijas. Tā ir apzinīgi izvēlēta prāta attieksme, kas nodota Dievam. Tā ir noteikta Dievam pakļauta griba.
Mīlestība vienkārši ir Dieva dotā izvēles spēka izmantošana vārdos un darbos, lai sniegtu otram cilvēkam vislielāko gandarījumu. Tāda mīlestība nav atkarīga no jūtām.
Šķīsta un svēta mīlestība nav jūtas. Tā ir princips. Dieva visaugstākais bauslis nav «tev būs just mīlestību», bet «tev būs mīlēt». Kamēr vien mūsu prāts turpina darboties, mēs varam ievērot šo likumu. Mēs to darīsim, izvēloties mīlēt Dievu un līdzcilvēkus.
Daudzi cīnītāji kristieši ir ļoti norūpējušies par savām izjūtām pret Dievu. Daudzi ir pilnībā vīlušies un zaudējuši drosmi, jo viņiem šķiet, ka tie nekad nav piedzīvojuši tādu jūtu dziļumu pret Dievu, kā tas kristietim pienāktos. Viņi pastāvīgi jūtas vainīgi Dieva priekšā, jo viņu jūtu daudzums un siltums attiecībā pret Dievu ir ļoti niecīgs.
Cilvēki šajā apmulsumā zina, ka viņiem jāmīl Dievs vairāk par visu. Tomēr, lai arī kā tie censtos, viņi nespēj attīstīt pret Dievu kaut vai tādu jūtu daudzumu, kāds viņiem ir pret dažiem cilvēkiem. Ne mazums cilvēku, piedzīvojot šo šķietamo nespēju, ir tik ļoti zaudējuši drosmi, ka vispār atteikušies no kristietības. Beidzot viņi secina, ka nekad nespēs tik ļoti interesēties par Dievu, kā, viņuprāt, tiek gaidīts. Tā viņi samierinās ar savu bezcerību.
Kad pats piedzīvoju tādu apmulsuma brīdi, konstatēju, ka man ir dziļākas emocionālas jūtas pret savu sievu nekā pret Dievu. Es bieži izjutu siltākas un sirsnīgākas jūtas pret viņu nekā pret Dievu. Manām jūtām pret sievu noteikti bija lielāks emocionāls spēks nekā jūtām pret Dievu.
Tomēr es sapratu, ka, neraugoties uz šo faktu, pastāvīgi izmantošu sava prāta spēku, ik dienu savā dzīvē izvēloties likt Dievu pirmajā vietā. Biju izlēmis ierādīt Dievam augstāku vietu par sevi, savu sievu un saviem bērniem. Tad es sapratu, ka šai izvēlei ir ļoti būtiska nozīme — tā ir mīlestība uz Dievu vairāk par visu citu!
Ja kādreiz rastos nesaskaņas starp manas sievas gribu un Dieva gribu, noteikti izvēlētos likt Dieva gribu augstāk par Ketijas gribu. Tātad jūs redzat, ka mana mīlestība uz Dievu ir dziļāka, lai gan manas emocionālās jūtas pret sievu ir lielākas. Ar savas gribas izvēli un rīcību es uzskatāmi parādu, ka Dievam manā dzīvē pieder pirmā vieta.
Kaut gan Dievs, ko neesam redzējuši, dažkārt var šķist ļoti tāls un distancēts, mēs tomēr varam mīlēt Viņu vairāk par visu citu, vienkārši izvēloties to darīt, liekot Viņa gribu pirmajā vietā un pēc tam rīkojoties saskaņā ar šo prāta izvēli. Tas notiek neatkarīgi no jūtām.
Tas pats dievišķais princips attiecas uz cilvēku mīlestību arī pret tiem, pret kuriem nejūtam nekādu pieķeršanos. Mēs varam izvēlēties mīlēt viņus, pieņemot noteiktu prāta lēmumu un tad paužot šo mīlestību, droši apzinādamies, ka Dievs vēlas, lai mēs to paustu gan vārdos, gan darbos. Tas notiek neatkarīgi no jūtām.
Tas ir vienīgais iespējamais veids, kā mīlēt nemīlamos — cilvēkus, kuri emocionāli mums neko nenozīmē vai kuri mūsos izraisa pat negatīvas jūtas.
Tā Jēzus Kristus spēja pastāvēt mīlestībā uz tiem, kas Viņam spļāva vaigā, kas Viņu ar pātagu sita līdz asinīm, šiem velna apsēstajiem cilvēkiem, kas Viņu nogalināja.
Viņa vārdi un darbi skaidri sacīja šiem neliešiem:
«Jūs varat darīt ar mani visu, ko vien gribat, bet atcerieties, ka nekas, pilnīgi nekas, ko jūs darāt, neizdzēsīs manu mīlestību uz jums. Es paturu tiesības izvēlēties jūs mīlēt, runāt ar jums un darboties jūsu labā.»
Kad pienāca pēdējais kritiskais brīdis, Jēzus neizjuta kādu kvēlu jūtu uzliesmojumu, kādu dvēselisku ilgu vēlēšanos tikt šķirtam no Tēva un mirt pavisam neatsaucīgu un nevērtīgu grēcinieku labā. Tieši pretēji — Viņš lūdza Dievu, ja tas iespējams, izvairīties no šī galīgā upura.
Tika izdarīta pēdējā mokošā izvēle, nevis Jēzus izjūtu dēļ, bet drīzāk gan tāpēc, ka Viņš tik ļoti mīlēja Tēvu, ka izvēlējās darīt Viņa prātu arī šajā gadījumā. Tas nebija atkarīgs no jūtām.
Vislielākais mīlestības darbs visā Visumā, kāds jebkad ir piedzīvots, nebija pamatots uz jūtām! Šis ne ar ko nesalīdzināmais brīnums, cilvēku un eņģeļu godbijību iedvesošs, nebeidzams pārdomu priekšmets visos mūžības laikmetos, ir vienkārši gribas izvēles rezultāts. Kristus ar prātu izvēlējās likt visaugstākajā vietā sava Tēva gribu, neraugoties uz paša jūtām un vēlmēm.
Ar šo darbu, kuram nav līdzīga, Jēzus Kristus uzskatāmi uz visiem laikiem cilvēkiem parādīja, kas ir mīlestība.
Šis dievišķais piemērs aicina arī mūs izvēlēties mīlēt tos, pret kuriem mums nav nekādu jūtu, tos, kas turas mums pretī, — neatkarīgi no tā, ko viņi sacītu vai darītu pret mums, cik naidīgi viņi pret mums izturētos.
Tāda mīlestība nav cilvēcīgi aptverama. Tā ir daļa no dievišķības noslēpuma. Lai arī cik ļoti censtos, cilvēka sirdis nekad to nevar radīt. Tomēr, neskatoties uz to, Jēzus skaidri pavēlēja saviem mācekļiem: «Mīliet savus ienaidniekus.» Šī Kristus pavēle satur garantiju, ka mēs varam sekmīgi mīlēt arī tad, kad jūtam naidu. Viņš mums dos spēku pie visiem cilvēkiem darboties mīlestībā — tieši tā, kā Viņš pats darīja.
Bukers T. Vašingtons (Booker T. Washington), ievērojams afroamerikāņu izglītības darbinieks, reiz sacīja: «Es neļaušu nevienam cilvēkam sevi nogremdēt tik zemu, ka es to sāktu nīst.»
Cilvēki, kas iet sava Meistara pēdās un sekmīgi turpina mīlēt, par spīti naidam, kas vērsts pret viņiem, vienmēr būs spējīgi mīlēt, jo viņi, līdzīgi Vašingtona kungam, ir apņēmīgi izvēlējušies nedarīt neko citu. Dievs ir pagodinājis šo izvēli un devis viņiem pārcilvēcisku spēku to īstenot vārdos un darbos.
Tātad kristiešu mīlestība ir prāta rezultāts, kam ir dota virsroka pār jūtām. Tikai ar Jēzus prātu cilvēks kļūst brīvs, lai izvēlētos šo beznosacījumu, pastāvīgo mīlestību, ko nevar ierobežot nekādas emocijas.
Tad kristietis kļūst brīvs, lai vienmēr darbotos mīlestībā citu cilvēku labā, tā atbildot uz viņu ienaidu.
Kāda nenovērtējama dāvana! Lūk, tā ir mīlestība! Tā ir mīlestība vispilnīgākajā apjomā. Tā ir atbrīvota mīlestība, ko nevar satricināt nepastāvīgas jūtas!
Tā ir bagātība, kas piešķirta Dieva bērniem. Tagad un vienmēr.
Tas ir jūsu un mans mantojums, līdzdalāms mirstošajā pasaulē.