«Es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas es žēloju tevi.»
Jer. 31:3
Kādu rītu mans draugs, slimnīcas kapelāns, iegāja palātā pie nesen slimnīcā uzņemtas sievietes. Šī piecdesmitgadīgā, korpulentā, iesirmā kundze izskatījās ne tikai slima, bet arī ļoti izmisusi un kā prātu zaudējusi.
Piegājis pie viņas gultas, viņš mēģināja ļoti laipni iepazīstināt ar sevi.
Pirms viņš paspēja to izdarīt, sieviete izsaucās:
«Es negribu redzēt nevienu sprediķotāju. Man ir pašai sava ticība. Man patīk savs ticības veids, un es negribu, ka man stāstītu kaut ko citu. Es negribu, ka jūs mani šeit slimnīcā apmeklējat. Lūdzu, atstājiet mani vienu.»
Kapelāns mierīgi pagriezās, lai dotos prom, bet tad apstājās un laipni sacīja: «Es šeit nenācu, lai jums sprediķotu. Esmu atnācis tikai tāpēc, ka jūs mīlu.»
Pārsteigtā paciente kādu brīdi apmulsusi klusēja. Tad viņa atguvās un smaidot sacīja: «Labi, nāciet iekšā un apsēdieties. Man tagad ir diezgan daudz laika, lai parunātos.»
Pacientes ilgstošās uzturēšanās laikā slimnīcā mans draugs ik dienu iegāja viņu apraudzīt, jo viņa tā vēlējās. Starp viņiem izveidojās īsta draudzība un patiesas, sirsnīgas attiecības. Vēlāk viņš stāstīja, ka tieši ar šo pacienti slimnīcā varējis risināt nozīmīgas garīgas sarunas.
Psiholoģijā ir pārliecinoši noskaidrots, ka ikviena cilvēka vislielākā un vissvarīgākā vajadzība ir tikt mīlētam un pieņemtam. Viss pārējais cilvēka dzīvē ir atkarīgs no tā, vai šī vajadzība ir vai nav piepildīta un cik pilnīgi tā ir piepildīta.
Šīs dziļās alkas pēc līdzjūtības un sadraudzības Dievs pats ir iedēstījis visu cilvēku sirdīs. Patiesībā tā ir Debesu Tēva vislielākā dāvana saviem bērniem. Tā ir īstenība pat visstiprākajam un visneatkarīgākajam cilvēkam.
Kristus savu ciešanu un pārbaudījumu stundā Getzemenē ilgojās pēc savu mācekļu līdzjūtības. Viņš ilgojās pēc kāda, kas būtu blakus, kas rūpētos un saprastu. Cik traģiski, ka tur nebija neviena.
Drošsirdīgais un neatkarīgais apustulis Pāvils bieži vien savā grūtajā un vientuļajā Dieva darbā ilgojās pēc cilvēcīgas sadraudzības un līdzjūtības.
Dziļās alkas būt mīlētiem Dievs ir ielicis mūsos ar noteiktu mērķi. Tas ir placdarms, no kura Debesu Tēvs iekļūst mūsu dzīvē.
Ikviens cilvēks, kurš savā dzīvē sastopas ar Dievu, to panāk, meklējot mīlestības vajadzības piepildījumu. Tieši tādā veidā Debesu Tēvs visus cilvēkus saista pie sevis.
Šeit arī kristiešiem jākoncentrē visas pūles, lai savu līdzcilvēku sirdīs celtu Dieva valstību. Ikviens cilvēks, kurš tiks izglābts, tiks izglābts, pateicoties tieši mīlestībai. Un tas sākas ar Dievu. «Es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas es žēloju tevi.» (Jer. 31:3)
Tikai mīlestība nojauc barjeras. Vienīgi mīlestība atver cilvēku sirds durvis patiesībai, jo tā kalpo viņu vislielākajai vajadzībai. Mīlestībai ikviens cilvēks, līdzīgi minētajai sievietei slimnīcā, var atrast pietiekami daudz laika.
Kādā pazīstamā dziesmā ir labi sacīts: «Tas, kas pasaulei tagad vajadzīgs, ir mīlestība, maiga mīlestība. Tā ir vienīgā lieta, kā pasaulē ļoti trūkst.»
Dievam ir pietiekami daudz mīlestības, lai pasaulē pilnībā likvidētu mīlestības trūkumu. Viņš arī tagad to var izdalīt bagātīgā mērā. Pastāv tikai viena problēma.
Mīlestība nav īsta — tai nav nekādas vērtības, kamēr tā netiek izpausta. Vienīgi Dievam zināma iemesla dēļ Viņš mīlestības izteikšanā sevi ir darījis atkarīgu no saviem ļaudīm. Viņš ieliek šo savu nenovērtējamo dārgumu nīcīgos zemes traukos. Viņš ir izvēlējies cilvēcīgas būtnes, lai nosūtītu savas svētības pasaulei. Viņš ir izlēmis, ka Viņa godības gaisma mirdz caur tiem, tā klīdinot grēka tumsu. Dievs vēlas, lai cilvēki uzmeklētu grēciniekus un nabadzības nomāktos, vērstos pret tiem mīlestībā un vadītu tos pie Viņa.
Dievs izmanto cilvēku kā līdzekli, lai pasaulei darītu zināmu savas mīlestības siltumu. «Kunga gaismeklis — cilvēka gars.» (Sakāmvārdi 20:27)
Cik briesmīgi, ka Dieva ļaudis lielākoties neizpilda sev dievišķi piešķirto unikālo lomu. Viņi ir nožēlojami neveiksminieki Dieva mīlestības izpaušanā. Patmīlība un aukstums ir gandrīz nodzēsuši mīlestības uguni. Daudzi, kuri uzskata sevi par kristiešiem, ir aizmirsuši, ka Dievs vēlas, lai viņi pārstāvētu Kristu.
Ko nozīmē pārstāvēt Kristu? Tas nenozīmē neko citu, kā izteikt Dieva mīlestību tā, kā to darīja Jēzus. Mīlestība visus cilvēkus saistīja pie Viņa. Mīlestības pilna sejas izteiksme, Viņa rakstura skaistums, atklāts skatienā un balss tonī, saistīja pie Viņa ikvienu, kurš nebija nocietinājies neticībā.
Dieva mīlestības pārpilnība bija Kristus iemīļotākais temats. Viņš par to runāja, Viņš to īstenoja dzīvē, Viņš tas bija. Šis brīnišķīgais ieskats Dieva personības dziļākajā būtībā bija Kristus īpašā dāvana cilvēkam. Kristus nāca atklāt pasaulei dzīvo patiesību par to, cik ļoti Debesu Tēvs ilgojas izpildīt cilvēku vislielāko vajadzību pēc mīlestības.
Tā ir paša vērtīgākā atziņa par Dievu. Šī mīlestības pieredze ar Dievu ir arī Viņa ļaužu lielākais ieguvums. Un Pestītājs dedzīgi vēlas, lai Viņa sekotāji to atklātu pasaulei.
Ikvienam kristietim ir jābūt mīlestības izplatītājam!
Kaut kur un kaut kā šī Debesu Tēva mums sniegtā dievišķā atklāsme ir gandrīz pazaudēta. Mēs mēdzam izcelt mazāk svarīgo.
Vislielāko grēku ir arī visvieglāk izdarīt. Tas ir visviltīgākais. To ir visgrūtāk pazīt. Sabiedrība ļoti ātri soda slepkavu par viņa noziegumu. Laulības parkāpējs savā sirdī zina, ka ir nelietis. Pieredzējis zaglis parasti zina, ka viņa rīcība nav ētiska un pareiza. Bet tas, kas pārkāpj mīlestības likumu, bieži vien savā bezjūtīgajā sirdī dzird tikai klusu un vārgu sirdsapziņas balsi. Un šo maigo balsi var viegli apklusināt. Uz visiem laikiem.
Tas tā notiek, jo cilvēcīgas tieksmes, kas pastāvīgi skubina dzīvot tikai sev, cietsirdība un bezjūtīgums mūsos aug tik strauji kā apslēpts vēzis. Mēs kļūstam vienaldzīgi un nocietinājušies pret citu cilvēku vajadzībām, gandrīz neapzinoties, kā tas ir noticis.
Piemēram, ārsts var tā pierast pie sava ikdienas darba un kļūt tik bezjūtīgs un racionāls, ka vairs nenodarbojas ar pacientu ārstēšanu, bet tikai sniedz profesionālu pirmo palīdzību stīvas muguras, gremošanas trakta čūlu novēršanai un saliek kopā salauztus kaulus.
Viņš nespēj just līdzi cilvēkiem. Bet tajā pašā laikā deviņām desmitdaļām ļaužu, kas nāk pie viņa ar bailēm, šausmām un izmisumu, ir daudz lielāka vajadzība nekā ārstēšana ar tabletēm un skalpeli.
Arī sludinātāji nav imūni pret vislielāko grēku. Sludinātājs, pildot «draudzes darba programmu», var viena gada laikā pilnībā nolietot folksvāgenu. Viņš var labi sabalansēt draudzes budžetu, noorganizēt komitejas, runāt pareizas svētrunas pie mirušo izvadīšanas, bet pilnībā ignorēt dzīvos cilvēkus savā ganāmpulkā: cilvēkus viņu patiesajās vajadzībās, cilvēkus, kuriem ir vajadzīgs kāds, vismaz mācītājs, kas patiešām rūpētos, — persona, kas patiešām censtos saprast. Viņiem ir vajadzīgs kāds, kurš gribētu ar viņiem runāt par lietām, kas tiešām ir svarīgas viņu dzīvē, kurš lūgtu kopā ar viņiem un par viņiem — vairāk, nekā to prasa pienākums, vairāk nekā tikai gadskārtējā divdesmit minūšu apmeklējumā.
Draudzes ganam var viegli rasties iekšēja sajūta, ka viņš nevar būt sekmīgs sludinātājs, ja vien kādu dienu nevar «izaugt» līdz «milzu draudzei». Tradicionālais filozofiskais domu gājiens viņam iesaka labāk nokāpt no katedras un darīt kādu administratīvu darbu. Tur viņš atbilstoši vispārējam uzskatam varēs mierīgi un patiesi kalpot Kungam.
Kaut gan šādi amati ir nepieciešami draudzes darbā un kādam šī vieta ir jāieņem, tomēr arī tā ir patiesība, ka šādas iestādes ļoti ātri var pārvērsties par vietu, kas nerisina cilvēku sirds patiesās vajadzības.
Runājot par šo pieaugošo vienaldzību pret citiem cilvēkiem, Dr. Deivids Dafijs (David Duffie) savā grāmatā Psychology and the Christian Religion (Psiholoģija un kristīgā reliģija) raksta: «Dažkārt ārsts izrāda lielāku interesi zinātniskas diagnozes noteikšanā nekā patiesas palīdzības sniegšanā cilvēkam. Tā viņš kļūst par «labu» zinātnieku, bet sliktu ārstu. Ar līdzīgu kārdinājumu sastopas arī garīdznieks. Viņš var tik fanātiski aizrauties ar skaidru doktrīnu, ka aizmirst paust savu mīlestību atsevišķām dvēselēm, tā kļūstot par «labu» teologu, bet sliktu sludinātāju.» (13. lpp.)
Neviens nekādā amatā vai attiecībās nav imūns pret šo tendenci neuztraukties par citiem cilvēkiem. Taču mūsu mīlestības trūkums un mūsu necilvēcība vienam pret otru ir mūsu vislielākais grēks.
Vārds «necilvēcība» parasti raisa domas par kādu bezpalīdzīgu upuri, kas tiek sasaistīts un spīdzināts. Tas mūsu acu priekšā rāda skrūvspīles, dzelzs stabus un citus moku rīkus. Tas atgādina par barbariskām darbībām, ko veica, piemēram, senie mongoļi.
Viņiem bija šausminoša tradīcija piesiet zirgus pie katras rokas un kājas tam cilvēkam, kuru viņi gribēja sodīt. Četri spēcīgi dzīvnieki, raujoties katrs uz savu pusi, saplosīja nelaimīgo cietēju četros gabalos.
Vienmēr esmu uzskatījis spīdzināšanu par visīstāko cietsirdību, par piemēru «cilvēka necilvēcībai pret cilvēku». Es ilgi nesapratu, ka šī apsūdzība attiecas tieši uz mani, ka mans vislielākais grēks bija mana necilvēcība pret maniem līdzcilvēkiem.
Turklāt nekad arī nebiju domājis, ka esmu cilvēks, kuram prieku sagādā citu mocīšana. Neuzskatīju sevi par cietsirdīgu. Tas neskāra manu sirdsapziņu, jo biju pārliecināts, ka nekad nevaru būt vainojams šādā apsūdzībā.
Tikai tad, kad pilnībā sāku saprast, ka kristietība patiesībā nav nekas vairāk un mazāk par to, ko Kristus bija skaidri sacījis: mīlestība uz Dievu un cilvēkiem, kalpojot viņu vajadzībām, es sāku saprast, kas ir mans vislielākais grēks.
Ja kristietība ir vismaigāko jūtu izrādīšana vienam pret otru, tad kristietības pretstats ir šādas mīlestības trūkums.
No šīs perspektīvas raugoties, ieraudzīju savas mīlestības trūkumu. Es saskatīju, cik bieži neesmu rūpējies par citiem, bet gan tikai par sevi. Sapratu, ka gandrīz pilnīgi staigāju tikai «pats savu ceļu». Atklāju, ka saskaņā ar Bībeles ziņojumu dzīvoju dziļā grēcīgā patmīlībā. Tajā pašā laikā es, protams, rūpīgi ievēroju visus Dieva baušļus un dzīvoju «labu» un «morālu» dzīvi.
Biju nonācis pie atziņas, ka tas, ko darīju, nebija nekas slikts. Traģiski bija tas, ka nedarīju to, ko man vajadzēja darīt, ka nebiju pret citiem tāds, kādam man vajadzēja būt.
Beidzot, iepazinies ar sevi, varēju tikai izsaukties:
«Debesu Tēvs, piedod manu necilvēcību pret saviem līdzcilvēkiem!»