«Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi.» (Jāņa 8:36)
Mans cīņu biedrs, kristieti! Tāpēc, ka Dievs jums visu jau ir piedevis, tagad esat brīvs, lai varētu mīlēt pats sevi!
Tikai tā jūs kļūsit patiesi brīvs, lai mīlētu citus. Jūs esat atbrīvots, lai mīlētu! Jūs tagad varat iesaistīties cilvēku mīlestības kalpošanas darbā, kas ir pārcilvēcisks kaut vai tāpēc, ka tagad jums ir īsts pamats mīlestībai. Tagad varat iepazīstināt cilvēkus ar Dievu un Viņa mīlestību, jo esat brīvs, lai būtu pats Jēzū Kristū.
Cilvēkam, kam Dievs ir piedevis visu, vairs nav jāpūlas «iespaidot» citus. Viņš ir brīvs, lai koncentrētos uz viņu mīlēšanu! Viņam nav jācīnās, lai citi cilvēki viņu atzītu. Viņam nav jāsatraucas, kā paveikt ko tādu, ar ko varētu iegūt sabiedrības atzinību. Viņš vairs nav ieinteresēts meklēt cilvēku atbalstu vai mierinājumu. Viņš ir atbrīvots no šādiem atkarības un nedrošības tīkliem, lai kalpotu citiem.
Tomēr, ja cilvēks pilnībā nepieņem un nenovērtē šo Dieva sniegto sevis mīlēšanas dāvanu, viņš nav spējīgs paklausīt Kunga pavēlei iet un līdzdalīt tālāk to, ko pats ir saņēmis. Viņa liecībai nebūs spēka. Viņš visādā ziņā saskarsmē ar citiem gan emocionāli, gan garīgi būs nedrošs un nepārliecinošs. Viņš centīsies atpalikt. Viņš kavēsies izveidot attiecības ar citiem cilvēkiem, jo aizvien vēl baidīsies, ka var tikt atraidīts. Atraidīšana vienmēr ir mokoši sāpīga tiem, kuriem ir zema pašcieņa.
Rakstot par to, kāpēc cilvēki bieži baidās pat runāt viens ar otru vai kāpēc viņiem ir tik grūti uzticēties otram, Ardisa Vitmena (Ardis Whitman) ir sacījusi: «Galvenais iemesls ir mūsu bailes. Pavērojiet divus klusējošus cilvēkus, kas sēž blakus lidmašīnā vai vilcienā. Viņi abi baidās sākt sarunu.»
Viņa citē rabīnu Jozua Lībmani (Joshua Liebman), kurš teicis: «Mēs baidāmies, ka pret mums izturēsies nievājoši un noraidoši un ka mūs atmaskos.» (Christian Herald, 1968. gada decembris)
Ikvienam cilvēkam, kas ir drošs Jēzus Kristus mīlestībā, nav jāatļauj savām bailēm no cilvēkiem un bailēm tikt atraidītam aizkavēt Dieva doto pienākumu liecināt, līdzdalīt un mīlēt. Viņam nav jāizšķērdē enerģija, cenšoties apslēpt savas nepilnības un pretendējot būt par tādu cilvēku, kāds viņš nav, lai iegūtu citu cilvēku atzinību. Tā vietā viņš ir pilnīgi brīvs, lai būtu tāds, kāds viņš ir — godīgs, bez maskas vai aizsega un mazākās izlikšanās. Tikai tāds cilvēks var būt tīrs Dieva mīlestības un žēlastības kanāls!
Par tādu atvieglojuma un brīvības sajūtu nekristietis nevar pat sapņot. Būt pilnīgi brīvam no baiļu un nedrošības tīkliem viņam nav iespējams. Viņš var mēģināt veikt dažāda veida prāta vingrinājumus, lai pārliecinātu sevi, ka ir brīvs un neatkarīgs, viņš pat var sākt ticēt, ka to ir sasniedzis. Bet viņš to nav sasniedzis. Daži sofisti mūsdienās ar dziļu psiholoģisku pašiedvesmu attīsta tādu apziņas pakāpi, kurā it kā ir atbrīvojušies no atkarības un nedrošības. Viņi steidzas dižoties ar savu pašpietiekamību. Patiesība ir tāda, ka viņi vienas bailes un atkarību ir vienkārši nomainījuši pret citām, kas varbūt nav tik acīmredzamas. Vismaz ne pašiem redzamas. Tikai Jēzus atbrīvo cilvēku būt pašam — tādam,
kādu radījis Viņš. Bez Kristus cilvēks tāds nav un nevar būt.
Vai jums ir kāda nojauta, ko nozīmē būt spējīgam skatīties acīs jebkuram cilvēkam un sacīt: «Pilnīgais Dievs debesīs mīl mani tik ļoti, ka Viņš ir pieņēmis mani tādu, kāds es esmu. Tādēļ man ir tiesības gaidīt, ka tu, kas līdzdali ar mani šo cilvēcīgo nepilnību, arī pieņemsi mani tādu, kāds es esmu.»
Cilvēks, kas ir taisnots ticībā, nav nevienam pakļauts! Viņam nav ne uz ko jāpretendē. Viņam nav vajadzīga nekāda aizstāvība.
«Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Kā tad viņš, kas savu paša dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? — Dievs tos attaisno.» (Rom. 8:31-33)
Tātad mums, kristiešiem, nav nekāda iemesla no kāda baidīties vai justies kāda nomāktam. Tā ir labā vēsts! Un vēl labāka vēsts ir tā, ka šī apziņa mūs atbrīvo, lai mēs mīlētu ikvienu!
«Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes.» (1. Jāņa 4:18)
Smagā baiļu un nedrošības nasta pastāv pasaulē tāpēc, ka šeit ir tik maz mīlestības. Tā nav Dieva vaina, ka pasaulē ir tik maz mīlestības. Viņš ir mīlestība, un Viņš vēlas piepildīt visu pasauli ar savu mīlošo klātbūtni. Tā ir jūsu un mana vaina, ka mēs nepieprasām vairāk Dieva mīlestības paši sev, lai mums būtu, ko līdzdalīt citiem.
Mums tas jāatzīst. Mūsu bailes no cilvēkiem pārāk bieži ir izveidojušas barjeru, kas mūs kavējusi viņus mīlēt.
Cik nevajadzīgi! Cik dīvaini, ka mums, kas pretendējam uz to, ka esam atraduši Dieva labvēlību un ka Viņš mūs ir pieņēmis par saviem dēliem un meitām, vēl jābaidās no cilvēkiem. Mums vairāk ir vajadzīga stiprā, drošā Jēkaba ticība, kurš visu nakti cīnījās ar Dievu, kamēr ieguva pārliecību, ka viņa grēki ir piedoti un ka viņam ir piešķirtas svētības. Jēkabs cīņā ar Dievu uzvarēja. Tas viņam deva pārliecību, ka viņš uzvarēs arī cīņā ar cilvēkiem. Viņš vairs nebaidījās no sava brāļa dusmām. Kungs kļuva par viņa Aizsargu.
Dievs vēlas jūs pārliecināt, ka arī jūs varat uzvarēt cilvēkus, neizmantojot tos un neapvainojot, bet mīlot viņus. Noraidīt šo pārliecību, šo apsolījumu, šo dāvanu nozīmē padoties baiļu un nepilnvērtības izjūtai. Tas tevi attur brīvi mīlēt cilvēkus.
«Ne no kā cita tā nebaidos, kā no izbiedētiem cilvēkiem,» rakstīja Roberts Frosts (Robert Frost).
Ikviens, kas jūtas pakļauts un mazvērtīgs, nevar izveidot labas attiecības ar citiem. Mums, kristiešiem, tā ir nopietna problēma, jo mūsu primārais uzdevums šajā pasaulē ir atklāt un līdzdalīt Dieva mīlestību un patiesību citiem cilvēkiem caur cilvēciskām attiecībām.
Cik laimīgi mēs esam, kad Debesu Tēvs sagādā drošību nedrošajiem un bezbailību bailīgajiem. Viņš pats dod spēku mierīgi panest to, ko citi saka, domā par mums vai ko nodara mums. «Uz Dievu es paļaujos. Es nebaidos, ko cilvēks var man padarīt?» (Psalmi 56:12)
«No dzelošas mēles būsi paslēpts un nebaidīsies, kad nāks posts, par postu un badu tu smiesies, no zemes zvēriem tu nebīsies.» (Ījaba 5:21, 22) Kas to var izdarīt, tas ir drošībā! Dievs saka, ka arī jūs to varat!
Kāpēc? Tāpēc, ka esat taisnots ticībā. Neviens un nekāda lieta nevar jūs aizskart. Jūs esat uzvarējis ar Dievu Debesīs. Jums tagad nav jābaidās ne no viena cilvēka un ne no kādiem apstākļiem. Jūs esat atbrīvots, lai mīlētu.
Nav nevienas vēl brīvākas personas kā tā, kas ir iemācījusies mīlēt. Pat vienas šādas dzīves iespaids ir bezgalīgs. Tādas dzīves cēlējspēkam uz labu nav robežu. Kāds vīrs reiz raksturoja sev pazīstamu sievieti šādiem vārdiem: «Viņa ikvienam cilvēkam nāca pretī ar atplestām rokām. Šķita, it kā viņa sacītu: kā es tev uzticos! Es jūtos tik labi tavā tuvumā! Pēc tikšanās ar viņu šķita, ka iespējams izdarīt pilnīgi visu.»
Labi pazīstamā kristiešu autore Judžīnija Praisa (Eugenia Price) kādā no savām grāmatām raksta par kādas savas draudzenes iespaidu uz viņas dzīvi. Šī draudzene acīmredzot ir bijusi sevis mīlēšanas, pašpārliecības un Dieva mīlestības drošībā.
«Laimīgā kārtā visus manus kristīgās dzīves gadus man bija vecāka draudzene, kas ar savu mīlestību palīdzēja man kļūt brīvai. Viņas mīlestība man sniedza pastāvīgu palīdzību, kādu man vajadzēja, lai es pati uzdrošinātos saņemt mīlestību no Dieva. Viņa nekad nešaubījās un nekad netiesāja, vienmēr humora pilna un mīlēja mani. Par to man nekad nav bijušas šaubas. Zināju, ka viņa mani nekad netiesās, bet, lai pārliecinātu, vedīs tieši pie Dieva. Viņas mīlestība rosināja manu prātu, kad tas bija vajadzīgs, — viņa mani iekšēji satrauca un pastāvīgi mudināja mani vairāk un vairāk iepazīt Dievu, meklējot brīvību Viņā.» (Make Love Your Aim, Zondervan, 1967., 40. lpp.)
Judžīnija Praisa ir pietiekami laimīga jau tāpēc vien, ka viņai bija draudzene, kura palīdzēja viņai iepazīt Dievu personīgi.
Cik ļoti Debesu Tēvs ilgojas pēc tādiem cilvēkiem, kas darītu to pašu. Viņš zina, ka daudzi Viņa pazudušie bērni nevar piedzīvot Viņa mīlestību šķirti no citiem cilvēkiem.
Viņš gaida, kad mēs tos sāksim mīlēt tā, kā mīlam paši sevi.