«Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu.»
Lūkas 6:26
Ja jūsu dzīve ir rāma un ērta, ja visas jūsu attiecības ar citiem cilvēkiem ir samērā gludas un nejūtat, ka jums ir ienaidnieki, tad varbūt jūs vēl nemaz neesat īsts kristietis!
Daži indivīdi lepojas ar to, ka prot būt draudzīgi ar visiem. Bieži vien viņi uzskata, ka tā ir spēcīga norāde uz viņu veiksmīgu garīgo pieredzi. Viņiem vissvarīgākais ir iegūt un paturēt tik daudzu cilvēku atzinību un labvēlību, cik vien iespējams. Viņi pieņem, ka kristietis ir tas, kurš patīk visiem.
Taču Bībele augstāk par draugu iegūšanu un cilvēku ietekmēšanu vērtē Dieva gribas pildīšanu. Tai jābūt pirmajā vietā.
Jēzus sacīja, ka Viņa «ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis». Tas bija pats svarīgākais it visā, ko Viņš darīja un sacīja. Viņš dzīvoja tam. Meistars apzinājās, ka šāda politika bieži vien var nonākt konfliktā ar to, ko cilvēki varētu no Viņa gribēt. Viņš jau agri savus sekotājus brīdināja, ka ikviens, kurš izvēlēsies paaugstināt Dieva gribu savā dzīvē pāri visam citam un pāri jebkurai personai tā, kā Viņš to darīja, var sagaidīt, ka pasaule viņu pārpratīs. Bez izvairīšanās vai atvainošanās Viņš tiem sacīja: «Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; [..] bet zobenu! Es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti [..]; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki.» (Mat. 10:34-36)
Nepatīkami vārdi. Satraucoši vārdi. Daudzi nespēj tos pieņemt burtiski. Viņi tos izskaidro kā simbolus vai paslēpj zem nomierinošām banālām frāzēm. Reti kuram patīk būt naidā ar citiem, kur nu vēl ar paša ģimeni. Lielākā daļa baznīcā gājēju kristietību uzskata par aizsegu, lai tikai neradītu tādus sarežģījumus.
Gadu gaitā ir izdots neskaitāmi daudz mazu bukletu, kur minēti daudzi Dieva apsolījumi. Neskaitāmas nomierinošas svētrunas tiek izteiktas par skaistajiem un iepriecinošajiem Jēzus dotajiem apsolījumiem. Savādi, ka to vidū tik bieži tiek ignorēts kāds apsolījums, kuru Meistars ir īpaši uzsvēris: kļūstot par Viņa sekotāju, sarežģījumi attiecībās ar citiem cilvēkiem būs pilnīgi dabisks rezultāts.
Ja domājat, ka tāpēc, ka esat kristietis un cenšaties kalpot Dievam, pret jums labi izturēsies, cienīs, novērtēs un atzīs, jūs kļūdāties.
«Jēzus saviem mācekļiem apsolīja trīs lietas,» saka kāds vaļsirdīgs rakstnieks. «Viņi būs pilnīgi brīvi no bailēm, ļoti laimīgi un tiks vajāti.»
Kristus gāja apkārt, darot labu un tikai labu. Viņš bija pilnīgs laipnībā, līdzjūtībā un mīlestībā savās attiecībās ar visiem. Tomēr Viņš nonāca vairāk grūtībās un konfliktos nekā jebkurš cilvēks pirms un pēc Viņa. Jēzus — Miera Ķēniņš — bija visu satraukuma centrs.
Pat agrīnajos gados viens no Jēzus pirmajiem piedzīvojumiem bija sāpīgais pārpratums — «nesaskaņas» ar savu tēvu un māti. Darot Dieva norādīto darbu, kuram Viņš bija sūtīts, Debesu Tēva prāts tūlīt nonāca konfliktā ar zemes vecāku plāniem attiecībā uz Viņu un radīja nesaprašanos starp viņiem. Jēzus bija spiests norāt savus vecākus, kas tik jūtīgam kā Viņam nebija viegli izdarāms.
Neviens nekad nav ticis vairāk pārprasts kā Jēzus Kristus. Neviens nekad nav parādīts nelabvēlīgākā gaismā. Nevienam nekad nav vairāk darīts pāri.
Tas šķiet neaptverami, kā dzīve, kurā vispilnīgāk atklājas mīlestība, var izraisīt tādu novēršanos, nicinājumu un pat naidu. Bet tā tas bija. Tā tas bija ar Jēzu, un ir pilnīgi skaidrs, ka mēs tagad sākam saprast, ka atbilstoši pakāpei, kādā centīsimies dzīvē īstenot Dieva mīlestības misiju šajā pasaulē, arī piedzīvosim to pašu.
Cauri gadsimtiem skan šie patiesie vārdi: «Ja pasaule jūs nīst, tad ziniet — mani tā ir ienīdusi jau pims jums. [..] Atcerieties vārdus, ko es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja tie vajājuši mani, tie vajās arī jūs.» (Jāņa 15:18, 20)
Mīlēt nav viegli. Tas kaut ko maksā. Ja par to neko nemaksājat, jūs patiesībā arī nemaz nemīlat.
Bībelē teikts: «Visi, kas grib dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, tiks vajāti.» (2. Tim. 3:12) Ja pieņemat Bībeli tieši tā, kā tajā rakstīts, tad arī saprotat, ko tas nozīmē. Ja nepiedzīvojat vajāšanu vai pārbaudījumu, tad ļoti iespējams, ka patiesībā jūs nemaz nedzīvojat kā kristietis! Ja jūsu dzīve ir ērta un mierīga un ja gandrīz no visiem cilvēkiem saņemat tikai atzinību, labu vērtējumu un aplausus, tad pavisam nopietni kaut kas ar jūsu garīgo dzīvi nav kārtībā. Jūs varbūt pat atrodaties briesmās pazaudēt mūžīgo dzīvību. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka jūs neuzdrošināties dzīvē īstenot Dieva mīlestību tās vispilnīgākajā nozīmē.
Nav nekāds brīnums, ka Jēzus sacīja: «Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs.» Tālāk Viņš deva svarīgu brīdinājumu: «Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu.» (Lūkas 6:22, 26)
Pretestības trūkums ir pārliecinoša pazīme, ka neesam uzdrošinājušies darīt kaut ko nozīmīgu Dieva labā. Draudze var iegūt gandrīz vispārēju labvēlību tāpēc, ka sabiedrisko attiecību speciālisti redz, ka tā saņem tikai labas atsauksmes. Cilvēku uzslavai par draudzes cilvēcīgajiem darbiem un tās institūtu plašo vērienu nav jārada mūsos apmierinātības sajūta, it kā mēs patiešām pilnā mērā darītu Dieva gribu. Nekļūsim pašapmierināti un nesauksim: «Vai patiesi! Vai tas nav brīnišķīgi, kā Kungs mūs svētī!» Drīzāk gan plašas popularitātes un vispāratzīšanas jūsmai ir jārosina mūsos sevis pārvērtēšana.
Kāpēc gan vajāšanu ugunis, kas kādreiz dega tik lielām liesmām, tagad šķiet pavisam apdzisušas? Vai varētu būt tā, ka draudze ir pielāgojusies pasaulīgajam standartam un tāpēc neizraisa nekādu pretestību? Vai varētu būt, ka populārā reliģija nav tā, kas raksturīga pirmatnējai kristiešu draudzei? Vai varētu būt, ka kompromiss ar grēku ir notrulinājis Kristus «zobenu»? Vai attieksme pret lielajām Bībeles patiesībām nav kļuvusi vieglprātīga, vai mūsu paaudzē vispār ir saglabājusies reta, bet patiesa un dzīva dievbijība? Vai varētu būt tā, ka tas ir kristietības acīmredzamās popularitātes iemesls? Vai varētu būt, ka agrīnās kristīgās draudzes ticības un spēka atjaunošana atkal uzkurinātu vajāšanu ugunis?
Lai saprastu konflikta iespējamību kristietībā, mums jāņem vērā tās patiesais revolucionārais spēks. Kaut gan daudzi labprātāk ignorētu šādu spēcīgu izteicienu, tomēr īstā kristietība faktiski ir ļoti radikāla!
Kristietība izmanto cilvēces pieņemtos dabiskos vērtības mērus un apgriež tos pilnīgi otrādi. Tā kā ar zobenu pāršķeļ viņa intereses, viņa motīvus, viņa mērķus, viņa cerības un viņa sapņus — visu, kas viņam ir būtiski svarīgs kā personībai, un nostāda to nesaskaņā ar viņa kaimiņiem un pat savu ģimeni.
Kristietis ieķīlā savu augstāko uzticību Debesu valstībā, kamēr citi cilvēki to nodod šai zemes dzīvei. Jēzum ir visaugstākā vara kritieša dzīvē, kamēr jebkura cita cilvēka dzīvē paša «es» aizstāv savas tiesības un slavina sevi — un nav svarīgi, cik morālai, pareizai un humānai reliģijai viņš pieder.
Kristietis skatās uz pasauli ar citādām acīm — caur koriģējošām lēcām. Kristus māceklim pat viņa automašīna nepieder viņam, nedz viņa golfa klubs, nedz viņa rokas vai vēders. Nekristietim tas šķiet absurdi.
Kristietis ir līdzjūtīgs pasaulē, kas uzskata līdzjūtību par vājuma pazīmi. Kristietis ir godīgs pasaulē, kur dienu no dienas aizvien vairāk tiek dziļi ieprogrammēts negodīgums. Kristietis ir šķīsts pasaulē, kas ar prieku vāļājas savas izvirtības gultās.
Kristietis, atrodoties tādu ļaužu ielenkumā, kas ir pilnīgi nodevušies savām personīgajām interesēm, savu dzīvi velta citiem.
Laikā, kad vispārpieņemtā sabiedrības morāle deklarē, ka nepastāv nekāda morāla pārliecība un absolūta patiesība, bet viss ir relatīvs, kristietis turpina ticēt noteiktiem uzskatiem par patiesību un maldiem, tumsu un gaismu, par to, kas ir morāls un amorāls.
Kristietis joprojām uzskata, ka «grēks» nav novecojis jēdziens, bet vēl aizvien ir cilvēces galvenā problēma. Kristietim nav vajadzīga pasaules atzinība, un viņš ir gatavs pat atdot savu dzīvību, ja viņam ir jāizvēlas starp kompromisu vai sirds pārliecību. Paklausība Dieva likumam un Viņa gribas pildīšana kristietim kļūst svarīgāka par viņa paša dzīvību. Ne viņa stūrgalvības dēļ. Ne tāpēc, ka kristietis uzskatītu, ka viņam visos jautājumos ir taisnība un jebkuram citam cilvēkam ne. Tas ir tikai tāpēc, ka kristietis mīl savu Dievu.
Kristīgie mocekļi pagātnē nenomira par patiesību, savu uzskatu pārliecību, pieņemtiem standartiem, ticību un draudzi. Viņi nomira par Personu.
Viņi uzdrīkstējās mirt, jo uzdrīkstējās mīlēt Dievu.
Nelokāmi un vairāk par visu.
Ikviens, kurš tik ļoti mīl Dievu, patiesībā ir svešinieks šajā pasaulē. Ja cilvēks neatkāpjas no šāda revolucionāra viedokļa, tad neatkarīgi no tā, cik pretēja viņa dabai un ilgām ir šī konflikta situācija, viņš tiks izmests no tās kā tai neatbilstošs.
«Šajā bēgļu pasaulē,» saka T. S. Eliots, «tas, kurš iet pretējā virzienā, tiks atstumts.»
Ikviens, kurš nedzīvo saskaņā ar populāro filozofiju, uzskatu sistēmu un tradīcijām, ir nolemts ciešanām.
«Dievs mani nevada,» rakstīja Mārtiņš Luters,
«Viņš mani dzen uz priekšu. Viņš mani nes. Es neesmu sava ceļa noteicējs. Es ļoti vēlētos dzīvot mierā, bet esmu iemests satraukuma un apvērsuma pašā centrā.»
Ja aizstāvēsit Dieva godu un turēsities pie patiesības, lai tas maksātu, ko maksādams, jūs nonāksit grūtībās. Tā tas bija ar Jēzu. Ja piekāpsities un neuzdrošināsities nosodīt ļaunumu, ja zem spiediena klusēsit, kad jūsu ietekme būs vajadzīga, lai aizstāvētu taisnību pret netaisnību, jums izdosies izvairīties no daudzām grūtībām. Bet par to jūs samaksāsit šausmīgu cenu, varbūt vislielāko — savu dvēseli.
Liega letarģija, kas savus ikrus izlaiž vieglas dzīves gruntī, daudzus cilvēkus attur no satriecošās, pārsteidzošās patiesības pieņemšanas. Tomēr lielā cīņa visā pasaulē tikai pieņemas spēkā. Viņu ērtais, mierīgais dzīvesveids bieži vien noliedz šo faktu, ka pasaulē tieši tagad ļaunā un labā spēki ir nostājušies visasākajās cīņas pozīcijās par varu uz zemes.