«Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi.»
Jāņa 8:36
Cilvēka gars ir Kunga gaismeklis. Taču tam jābūt brīvam, atbrīvotam no patmīlības cietuma, no baiļu un pakļautības važām, pirms Dievs to var lietot citu cilvēku dzīves sasildīšanai.
Tikai tas, kuru neietekmē citu cilvēku viedoklis un uzskati un kurš ir brīvs, lai visās situācijās varētu pilnīgi un godīgi būt «pats», var ar savu dzīvi parādīt Dieva mīlestību tās vispilnīgākajā nozīmē. Tikai kristietis var būt mīlestības speciālists, jo tikai kristietis var pareizi mīlēt sevi pašu.
Saprotiet, mīlestība uz citiem, pārdabiskā mīlestība, ko Dievs iedēsta mūsos, ir tā veidota, ka tā var iesākties tikai uz dziļas, pareizas sevis mīlēšanas pamata. Ja tas izklausās savādi, atcerieties, kā Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Viņš bez jebkādiem iebildumiem uzsvēra šo būtisko, bet slikti pieņemto dziļās mīlestības principu.
Kristus zināja, ka Viņa mācekļu Dieva mīlestības īstenošanas spēja pasaulē tiks viltīgi aizkavēta. Tas notiks ne tik daudz to cilvēku nemīlēšanas dēļ, kurus viņiem ir pavēlēts mīlēt, bet gan drīzāk drošības problēmas dēļ. Tas ir drošības trūkums viņu dzīvē, kurš radies nepareizas sevis mīlēšanas izpratnes dēļ.
Jēzus zināja, ka cilvēkiem, kuri ir nedroši, nav ne papildu gribasspēka, ne arī emocionāla spēka, lai mīlētu citus. Vitalitāte, ar kuru Dievs vēlas mūs savienot ar citiem mīlestības kalpošanā, tik ātri un viegli apsīkst personīgo baiļu, izirušu cerību, vainas apziņas un nemiera dēļ.
Sevis mīlēšana un iekšējā drošība ir svarīgs pamats, kas ļauj mīlēt citus. Ja cilvēks ir nedrošs pats par sevi, ja viņam kaut kas nepatīk sevī un viņš pat ienīst sevi, tad viņš nevar mīlēt citus.
Meistars sevis mīlēšanu uzskata par tik svarīgu, ka Viņš to atzīst par nepieciešamu paklausības priekšnoteikumu. Kristietim ir pavēlēts mīlēt citus uz tā paša pamata, uz kura viņš mīl sevi. Tādējādi pavēle mīlēt sevi kristietim ir neizbēgama.
Diemžēl, neraugoties uz skaidri aptveramu šīs mīlestības nozīmi, daudzi jūtas pavisam izbijušies un ārkārtīgi satriekti par sevis mīlēšanas domu. Viņi jūtas vainīgi, domājot par tās ieviešanu un attīstīšanu savā dzīvē. Patiesībā viņi nekad nav piedzīvojuši to kā vitālu pozitīvu spēku, kā Jēzus to paredzēja. Tas krasi sakropļo viņu spēju darboties kā mīlestības izplatītājiem.
Dr. Roberts H. Felikss (Robert H. Felix), bijušais Nacionālā garīgās veselības institūta direktors Vašingtonā, sniedzis vienu no vienkāršākajām sevis mīlēšanas definīcijām: «Sevis mīlēšana ir cieņas, piederības, vērtības un pašpietiekamības izjūta, — un tajā pašā laikā arī veselīga pazemības izjūta.»
Jēzus acīmredzot uzskatīja to par tik parastu lietu, tik dabisku kristietim, ka pat neparūpējās par tās definēšanu. Viņš to vienkārši paredzēja visiem, kas tic, ka viņi pieder Jēzum.
Viņš zina, ka tā ir viena no visjaukākajām dāvanām, kas dāvāta kristiešiem. Viņš zina, ka to bez maksas var saņemt ikviens, kurš patiesi izvēlas Kristu par savu Kungu, Glābēju un Draugu. Tāpēc arī tikai kristietis var būt mīlestības speciālists, jo tikai kristietis var pareizi mīlēt sevi. Dievs kristietim ir devis šo atbrīvojošo spēju, tāpat kā Viņš tam ir devis spēju mīlēt citus cilvēkus. Abas ir Svētā Gara dāvanas.
Arī nekristietis var nojaust sevis mīlēšanas svarīgumu. Ikviens domājošs cilvēks, kuram ir kādas zināšanas psiholoģijā, var saskatīt tās milzīgo klīnisko nozīmi, jo atkārtoti un atkārtoti tiek pierādīts, ka sevis nemīlēšana ir viens no būtiskākajiem garīgo slimību iemesliem.
«Ja cilvēki slēptā pašnicināšanas sloga vietā izvēlētos veselīgu sevis mīlēšanu,» saka Dr. Aleksanders Reīds Martins (Alexander Reid Martin), Payne Whitney psihiatriskās klīnikas vadītājs Ņujorkā, «mūsu psihiatru darba nasta būtu vismaz uz pusi mazāka.»
Liela daļa no «Labās vēsts» — daļa, kuru kristieši diemžēl nepasludina tā, kā vajadzētu, — ir tā, ka Dievam ir nenovērtējami dārga sevis paša mīlēšanas dāvana ikvienam ar vainas apziņu nomocītam, pašnoniecinātam un nedrošam grēciniekam.
Kāpēc mēs tik ļoti vilcināmies stāstīt viņiem, kur tā atrodas?
Vai Jēzum nav nekā, ko sacīt par vieglāku jūgu un nastu?
Vai Viņš neko nav sagādājis tām nemierīgajām dvēselēm, kuru dzīve bieži tiek atzīmēta kā veltīga un bezcerīga? Izmisums par to, kas viņi ir, un par to, kas viņi nav. Izmisums par to, ko viņi gribētu paveikt, bet nespēj. Izmisums par dziļo vajadzību izstarot mīlestību, ko Dievs iedēstījis viņu būtībā, bet ko viņi nespēj līdzdalīt tikai tāpēc, ka viņos nav sevis mīlēšanas placdarma, no kura dot mīlestību citiem. Pavisam jauna mīlestības dimensija gaida tos, bet tie nekad to nesasniedz tikai tāpēc, ka nekad nav pazinuši vienīgo patieso īstas sevis mīlēšanas Avotu.
Kad mēs, kristieši, minam sevis mīlēšanu, ja vispār to kādreiz darām, tas notiek ļoti klusinātā, atvainojošā veidā. Mēs parasti šo tematu neaplūkojam un pievēršamies tādiem nevainīgiem jautājumiem, kuri «ir veselīgāki un svarīgāki», kaut kam, par ko mums ir ērtāk runāt, piemēram, par Dieva mīlestību vai citu cilvēku mīlestību, vai par paklausību bauslības likumiem.
Izvairīties no bībeliskā jēdziena par sevis paša mīlēšanu nozīmē atņemt cilvēkiem to, kas viņiem nepieciešams, lai spētu mīlēt citus. Dažiem cilvēkiem šis jēdziens var būt vissvarīgākais, ko kristietība tiem var sniegt, jo tas viņiem ir visvajadzīgākais.
Nekristietis, kaut gan spēj nojaust sevis mīlēšanas svarīgumu, nevar to sasniegt tādā pakāpē kā kristietis. Viņš to nevar, tāpat kā nespēj mīlēt nemīlamo vai nopelnīt sev pestīšanu; tas ir pilnīgi neiespējami.
Jēzus paredzēja, ka pasaule brīnīsies par Viņa sekotāju izrādītās mīlestības intensitāti. «Viņi pazīs mūs, kristiešus, mūsu mīlestības dēļ,» saka evaņģēlija dziesma. Tas ir tāpēc, ka kristiešiem ir Dieva dots sevis mīlēšanas pamats, no kura viņi spēj projicēt savu un Dieva mīlestību citu cilvēku dzīvēs. Ja nepieņemat šo sevis mīlēšanas dāvanu, jūs nevarat pārstāvēt kristietību, jo ar savu dzīvi sakāt: «Viņi pazīst mūs kā kristiešus mūsu ētikas dēļ» vai «Viņi pazīst mūs mūsu doktrīnu skaidrības dēļ.»
Patiesībā viņi jūs nepazīst.
Kristietis pirmo reizi aptver sevis mīlēšanas būtību tad, kad sāk saprast Dieva bezgalīgo beznosacījumu mīlestību pret sevi. Tikai Dieva visus ietverošā, nelokāmā, absolūti pieņemošā mīlestības uguns iededz īstu sevis mīlēšanu cilvēkā. Šīs debešķīgās uguns kvēle visvairāk plūst no Golgatas kalna.
Kad cilvēks sāk saprast, ka Dievs viņu mīl tik ļoti un ir mīlējis, kamēr viņš vēl bija grēcinieks, kad viņš dzird Jēzus Kristus balsi, kas viņu uzrunā no krusta un maigi sauc «mīļais», tad cilvēks ierauga sevi jaunā gaismā. Viņš gūst jaunu savas vērtības apziņu. Viņš ierauga novērtējumu, kādu Dievs viņam piešķir.
Cilvēces vēsturē nekas cits nav tik spilgti parādījis cilvēka vērtību kā Jēzus Kristus nāve par katru cilvēku. Sākot ticēt un saprast šī Upura lielumu un spēku, cilvēks iegūst tādu piedzīvojumu, kas vienīgais var radīt viņā nepieciešamo pamatu veselīgai sevis mīlēšanai.
Vienkārši sakot, zinu, ka varu mīlēt sevi, jo Jēzus Kristus mani mīl un sauc mani par savu mīļoto. Faktiski, kad redzu sevi šādā gaismā, man nekas cits neatliek kā mīlēt sevi! Galu galā — kas tad es esmu, ja drīkstu nicināt to, ko Dievs tik ļoti mīl, ka deva savu vienīgo Dēlu, lai tas par mani mirtu?
Zinu arī to, ka Debesu Tēvs mani mīl tāpēc, ka Viņš ir mīlestība. Ne jau tāpēc, ka esmu sevišķi labs vai sevišķi pelnījis Viņa mīlestību. Viņš mani mīl tieši tādu, kāds es esmu, — ar visu manu vājo raksturu, ar visiem grēkiem. Šī apziņa arī atbrīvo mani, lai es spētu mīlēt sevi tādā pašā veidā. Tagad, apzinoties, ka neesmu pilnīgs, tomēr varu sevi mīlēt. Man nav sevi jānicina savu grēku dēļ. Man nav jāizjūt nepatika pret sevi savu kļūdu dēļ. Dievs tā nedara. Kāpēc man tā būtu jādara? Galu galā Viņš ir pilnīgs un Viņam ir tiesības — ja kāds noraugās uz mani no augšas manu nepilnību dēļ.
Tomēr Viņš tā nedara. Viņš to neatbalsta, bet vēlas atbalstīt un pieņemt mani tādu, kāds es esmu.
Tā kā esmu nepilnīgs, tāpat kā parādnieks līdzībā, man ir vēl mazāk tiesību noraudzīties uz kādu no augšas tā nepilnību dēļ, tostarp arī pašam uz sevi.
Apkopojot teikto, Dievs tik ļoti vēlējies man piedot milzīgu parādu, ka, ņemot vērā to, ko Viņš manis labā ir darījis, man nav nekādu tiesību sev nepiedot! To darīt nozīmētu darboties pret Dievu.
Ļaudis bieži vien nonāk līdz ārprātam, jo nespēj sev kaut ko piedot. Daudzus cilvēkus šodien fiziski, intelektuāli un garīgi posta vainas apziņa. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri zaudējuši drosmi, kuri cietuši sakāvi, kuri pastāvīgi izjūt nepatiku pret sevi vai to, ko izdarījuši. Viņu dzīve jau tagad ir elle, jo tie nespēj piedot paši sev. Cik izmisīgi viņiem ir vajadzīga labā vēsts, ka viņiem nav jānes vainas apziņas nasta! Dievs jau ir par to parūpējies! Viņš jau ir piedevis viņiem. Kad Dievs kādam piedod, tad tam patiešām ir piedots. Viss, kas viņiem tagad jādara — ir jāmīl pašiem sevi tā, kā Dievs viņus mīl. Pilnīgi, neierobežoti, nešaubīgi. Jēzus atpirka šo privilēģiju pie krusta un uzdāvināja viņiem. Viņš vēl aizvien to dod kā brīvu dāvanu tiem, kas uzdrošinās ticēt Viņam un tam, ko Viņš dara.
«Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem.» (Jāņa 1:12)
Jūs taču varat mīlēt Dieva bērnu, vai ne? Tad jūs varat mīlēt arī sevi, jo arī jūs esat viens no viņiem!
Būt pareizās attiecībās ar Dievu un būt taisnotam ticībā ir iekšējās drošības stiprākais pamats, lielākais pašcieņas un sevis mīlēšanas avots.