Es biju ceļojumā kaimiņu štatā. Kamēr viesojos kādā ģimenē, zvanīja telefons. Mājasmāte sacīja: „Džim, tas ir tev!”
Sveiks, Džim, tas esmu es, Vorens.”
„Voren!” es izsaucos, tūliņ atcerēdamies mūsu sarunu automašīnā. „Kā tu mani vispār šeit atradi?”
„Tas nebija viegli,” viņš atteica. Pēkšņi viņa pašpārliecinātā balss izmainījās, un Vorens turpināja: „Mums piedzima tas bērniņš, Džim.”
„Brīnišķīgi! Kas jums piedzima?” „Man bija dēls...” viņa balss aizlūza. „Kas noticis, Voren?” vaicāju.
„Džim,” viņš sacīja sāpju sažņaugtā balsī, „mans dēls piedzima ar trim caurumiem sirdī. Man ir vajadzīgs tavs Dievs, Džim. Man ir vajadzīgs tavs Dievs.”
Vorena lielā vajadzība bija aizslaucījusi viņa dusmas un bailes. Viņa stāsts sariesa asaras manās acīs, savukārt es ar prieku varēju dalīties ar Vorenu līksmajās ziņās par to, kā Dievs meklē cilvēku sirdis.
Kad pirmo reizi aicināju uz tikšanos savu nākamo sievu Salliju, viņas iespējamās atbildes bija ierobežotas: viņa varēja piekrist manam aicinājumam vai to noraidīt. Protams, piekrišana saistījās ar lielāku risku. Bet noraidījums būtu nozīmējis atteikties mūža garumā dalīties priekā ar radniecīgu sirdi. Cik tā gan būtu skumja alternatīva!
Tāpat tas ir ar mīlošo Dievu, kurš meklē vietu mūsu sirdīs. Nepastāv dučiem iespējamo atbilžu no mūsu puses. Ir tikai viena laba izvēle un viena ļoti nožēlojama alternatīva. Esmu izvēlējies atsaukties Dieva brīnišķīgajai meklēšanai, kura nebeigsies, līdz skatīšu vaigu vaigā to, kuru esmu iepazinis un iemīlējis.