Savās studijās biju nonācis pie idejas, ka, jo tuvāk pielāgosim savas dzīves tam ideālam, kādā Dievs cilvēku radījis, jo labākas mūsu dzīves kļūs. Dievs ielika Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā. Un tāpēc arī es ilgojos pēc īstas lauku dzīves.
Kad paziņa piedāvāja iespēju apmeklēt viņa lauku īpašumu, ar sajūsmu devos braucienā caur mežiem, laukiem un dārziem. Viņš pamatoti lepojās ar savu vietu, savukārt es nenocietos, nepateicis: „Ja tu kādreiz izlem šo vietu pārdot, gribētu būt pirmais, kam tu piedāvā to nopirkt.”
„Priecājos, ka tev te patīk, Džim, bet es šo vietu nekad nepārdošu.”
„Var jau būt, bet es to saku nopietni. Ja tomēr tu kādreiz pārdod, es gribētu, lai man pirmajam būtu iespēja to pirkt.”
„Džim, es nekad nepārdošu... Bet labi, ja kādreiz kas mainīsies, es tev piedāvāšu pirmajam.”
Apmēram piecus mēnešus vēlāk kādā nedēļas nogalē viņš man piezvanīja. „Džim, tu nespēsi noticēt. Man piedāvā darbu, par kuru es aizvien biju sapņojis. Vienīgā problēma, ka man jāpārceļas uz Medisonu. Tu vēlējies būt pirmais, kam piedāvāju pirkt manu īpašumu, tagad es tev to piedāvāju. Atbrauc pie manis rīt no rīta desmitos, skatīsimies, kā mēs varam vienoties. Šo vietu vēlas daudzi, un man ir jāpārceļas ātri, tāpēc tev ir jāizlemj ātri!”
Es automātiski piekritu tikties; mans gars no domas par iespēju tikt pie tāda īpašuma lidot lidoja, un tad pēkšņi tas nokrita kā akmens, jo atcerējos, ka nākamajā dienā man jābūt baznīcā. Es nevarēju kārtot komercdarījumus dienā, kuru biju veltījis pielūgsmei. Es tik ļoti vēlējos iegūt šo ideālo īpašumu. Es to vēlējos tāpēc, ka ticēju – tā ir Dieva griba manai ģimenei, bet es nekārtoju darījumus savā pielūgsmes dienā.
Es cīnījos savā prātā ar jautājumu, ko tagad iesākt. Kā Dievs var palīdzēt, ja es atsakos tikties un vienoties ar pārdevēju? Vai es varu Viņam uzticēties, pat ja man jāzaudē šis īpašums?
Nākamajā rītā nolēmu ierasties baznīcā nedaudz vēlāk. Tā kā šis cilvēks bija pret mani tik laipns, es nespēju viņam bezpersoniski atteikt pa telefonu. Ar šodienas nobriedušāko izpratni es nebūtu ielaidies nekādos darījumos savā pielūgsmes dienā, bet ar tā laika izpratni atteikšanās sagatavot pirkšanas un pārdošanas līgumu man bija milzīgs ticības solis. Es ierados pie viņa dažas minūtes pirms desmitiem. Viņš mani sagaidīja ļoti laipni, bet tad es pateicu, ka nevaru šodien apspriest pirkšanu manas reliģiskās pārliecības dēļ. „Man tiešām žēl, bet man no šī piedāvājuma jāatsakās.”
„Džim,” viņš atbildēja, „nevēlos nostāties starp tevi un tavu ticību. Ja tu nevari šodien, kad tu labprāt tiktos un vienotos par darījumu?”
Nezinu, kāpēc, kad vēlamies, lai Dievs mūsu labā paveic brīnumu, mēs esam tik šokēti, kad Viņš to tiešām izdara. Drauga labprātība atlikt darījumu mani pamatīgi pārsteidza. Es zināju, ka viņa īpašumu kāroja daudzi cilvēki. Es būtu bijis vēl vairāk pārsteigts, ja toreiz būtu zinājis to, ko uzzināju vēlāk, – visu šo laiku mans draugs bija pārliecināts, ka es nemaz nevarēšu atļauties viņa īpašumu pirkt; viņš vienkārši man piedāvāja, lai izpildītu savu pirms pieciem mēnešiem doto solījumu. Šajos apstākļos viņa rīcība bija apbrīnojami cēlsirdīga un ļoti daiļrunīgi liecināja par viņa raksturu.
Mēs norunājām tikties pirmdien, un, to gaidot, svētdienu es pavadīju visai pacilātā noskaņā. Pirmdien mēs diezgan ātri vienojāmies par darījuma detaļām, kas ietvēra arī 5000 dolāru rokasnaudu. Problēma bija tāda, ka man šīs naudas nebija, tomēr es vienalga viņam izrakstīju čeku. Tad devos mājās, piezvanīju bankas menedžerim un pastāstīju, ko biju izdarījis. „Tā nu tu redzi, Stenlij,” sava stāsta noslēgumā piebildu, „man vajadzīga tava palīdzība.”
„Protams, ka ir vajadzīga. Starp citu, viņš jau ir te. Viņš tikko iesniedza čeku vienai no kasierēm. Kasiere nupat to atnesa man un jautā, ko darīt.”
Biju panikā. Biju plānojis, ka man būs pāris dienas laika šīs lietas nokārtošanai. Ar banku man bija lieliskas darījumu attiecības. Šī banka apkalpoja visus manus darba un personiskos darījumus. Es pat biju apdrošinājis bankas prezidentu un uzskatīju viņu par draugu, tāpēc nedomāju, ka ar manu čeku būs problēmas, bet es nebiju rēķinājies, ka īpašuma pārdevējs būs tik nasks. Tad sekoja pasaulē ilgākā pauze, kuras laikā paguvu nosvīst. Visbeidzot bankas menedžeris sacīja: „Neraizējies, mēs apmaksāsim čeku.”
Šī bija viena no pirmajām reizēm manā dzīvē, kad es Dievu liku augstāk par kādu lietu, ko vēlējos iegūt. To darot, sāku saprast, ka Dievs nevēlas atņemt mums mūsu lietas, bet, ja šīs lietas ir uzurpējušas mūsu sirds troni, tās no troņa ir jāgāž. Dievs vēlējās man dot iecerēto īpašumu, bet cik gan daudz vairāk Viņš vēlējās, lai es Viņam uzticētos – personīgi un cieši. Kaut arī man bija niecīga saprašana par sekošanu Viņam, kaut arī mani centieni sekot Viņam bija visai legālistiski un doktrināri, Dievs man mācīja, ka tad, kad Viņš man ir vajadzīgs, tad, kad atrodos kritiskā situācijā, Viņš ir man līdzās.
Mēs dažkārt vilcināmies atdot savas lietas Kungam, jo mēs baidāmies par to drošību. It īpaši gadījumos, kad šie dārgumi ir ilgi loloti elki. Tomēr mums nav iemesla baidīties. Jēzus nenāca postīt, bet glābt. Viss, ko nododam Viņam, ir drošībā, un nekas nav īsti drošs, ko nenododam Viņam.