Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to,
ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.
(Jāņa 17:3)
„Bet, mammu , vai man tiešām jāiet? Man nepatīk iet uz baznīcu. Es tur neko neiegūstu.” Tas bija skaists svētdienas rīts, un es nevēlējos to izniekot. Protams, māte manas iebildes neņēma vērā, un tā es negribīgi devos viņai līdzi uz baznīcu, kā to visu mūžu biju darījis katru nedēļas nogali.
Sakot, ka tur nekā negūstu, es nejokoju, un, vismaz ciktāl varēju spriest no saviem vērojumiem, arī citi tur neko neguva. Mana māte bija katoliete, un mans tēvs bija luterānis. Tēvs baznīcu apmeklēja reti, bet māte to darīja katru nedēļu; tomēr viņi abi ticēja, ka mums, bērniem, apmeklēt baznīcu ir svarīgi, tāpat viņi ticēja smagam darbam, uzticībai un augstiem morāles standartiem. Es varēju vērot, kā šīs pēdējās lietas ietekmēja viņu dzīvi pozitīvi, bet baznīcas apmeklēšana? Tas drīzāk izskatījās pēc kaut kā, ko mēs uzģērbjam un pēc tam novelkam pie baznīcas durvīm.
Kaut arī mans tēvs nebija regulārs baznīcā gājējs, viņa raksturu es pazinu. Atceros, ka reiz tēvs vasaras beigās bija uzstādījis dzīvoklī gaisa mitruma savācēju. Tas darbojās nevainojami, un līdz pavasarim mēs par to bijām jau aizmirsuši. Kādu vakaru pie vakariņu galda tēvs jautāja mātei: „Bernisa, vai mēs esam saņēmuši rēķinu par mitruma savācēju, ko nopirkām rudenī?”
Māte kādu brīdi domāja, tad atbildēja: „Nē, es domāju, ka neesam gan.”
Es tolaik biju agrīnā pusaudžu vecumā un pratu jau salikt kopā divi un divi. „Tad jau mēs esam dabūjuši mitruma savācēju par brīvu!” es iesvilpos.
Tēvs tikai paskatījās uz mani; viņa skatiens pauda vilšanos un nepatīkamu izbrīnu, it kā es būtu pateicis rupjības. Tomēr tēvs neko neteica; viņš piecēlās, piegāja pie telefona un piezvanīja kompānijai, kas bija uzstādījusi mitruma savācēju. „Šeit Henrijs Honbergers,” dzirdēju viņu sakām. „Jūs mūsu mājā uzstādījāt mitruma savācēju pagājušās vasaras beigās, un mēs vēl neesam saņēmuši rēķinu. Jā... jā. Jā, tas būtu labi.”
Viņš nolika klausuli un atgriezās pie galda. „Viņi sacīja, ka atsūtīs rēķinu jau šonedēļ. Kaut kā viņi to bija palaiduši garām. Sekretāre sacīja, ja es nebūtu piezvanījis, viņi to nekad nebūtu pamanījuši.”
Tā man bija dzīva godīguma mācību stunda, un es to aizvien atceros. Līdzīgā kārtā es redzēju arī to, ka smaga darba un uzticības principi bija neatņemama viņu dzīves sastāvdaļa. Mans tēvs un māte tiešām smagi strādāja ik dienu. Viņi nekad neko nenokavēja, un viņu dzīves ritms bija tik precīzs, ka pēc tā varētu regulēt pulksteņus. Bet baznīcas apmeklēšanai, kas bija viss, ko es sapratu ar reliģiju, savu vecāku dzīvē šādu praktisku lietojumu nesaskatīju.
Varbūt tas arī nav nekas pārsteidzošs. Manus vecākus šķīra atšķirības starp protestantismu un katolicismu. Reliģija viņu dzīvē bija un palika klusa un privāta lieta, viņi par to nekad nerunāja, kaut arī abi uzskatīja, ka bērniem uz baznīcu jāiet. Mums, vecākajiem bērniem, bija iespēja izvēlēties, uz kuru dievkalpojumu doties, bet kopumā dievkalpojumu apmeklēšana un reliģija kā tāda nebija daļa no mūsu ikdienas dzīves.
Šis praktiskā pielietojuma trūkums baznīcu man darīja par tādu apgrūtinājumu, ka, jāatzīstas, dažkārt es iespēju izvēlēties starp divām baznīcām izmantoju pēc sava prāta. Es iegāju baznīcā, paņēmu no aizmugurē stāvošā galdiņa biļetenu, izlavījos ārā un devos uz parku. Pēc kādas stundas pārrados mājās ar pierādījumu, ka esmu bijis baznīcā, un man nekad nebija jābaidās, ka kāds varētu uzdot jautājumus par dievkalpojuma saturu.
Nav tā, ka mani vecāki nebūtu centušies. Viņi mani sūtīja kristīgās skolās un rūpējās, lai es ik nedēļas ietu uz baznīcu, bet reliģija bija pārāk samākslota, pārāk formāla un pārāk apnicīga, lai mani aizsniegtu. Tā kā baznīca man bija jāapmeklē, jau agrīnā vecumā mācījos spēlēt spēli, tā sakot. Iespējams, jūs to zināt pats, un ne jau tāpēc, ka būtu bijis manas draudzes loceklis un vērojis mani. Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, iet cauri tam pašam procesam, darot to, kas no viņiem tiek sagaidīts, – ārēji izskatoties labi, bet labi zinot, ka viņu sirds ir kur citur. Viņi varbūt to nevar pat izskaidrot, bet tas vienkārši neatbilst viņu patiesajām vajadzībām; un tā viņi seko prasībām, jo tā ir „pareizi”.
Kļuvis brīvs no savu mīlošo vecāku ietekmes, es baznīcu vairs neapmeklēju. Es sekoju savām interesēm. Biju pietiekami apmeklējis baznīcu un spēlējis reliģiju. No tā tik un tā nebija nekāda labuma. Dievs man nebija reālāks kā maniem nekristiešu draugiem.
Mans tēvs bija bijis labs, morāls cilvēks ārpus organizētās reliģijas, un es neredzēju iemesla, kāpēc arī es nevarētu tāds būt. Tā nu es gāju pats savu ceļu, un Dievs gaidīja īsto brīdi, lai pievērstu manu uzmanību un piedāvātu man ko labāku.