Nākamajā dienā mēs runājām vēl piecas stundas par to pašu tematu — par vajadzību iepazīt Dievu kā savu Draugu. Beidzot pēc šīm astoņām stundām viņa pati lūdza Dievu, lai Viņš to pieņem, un izteica vēlēšanos iepazīt Viņu tuvāk.
Saskaņā ar to, kā parasti mēdz rīkoties šādos gadījumos, man būtu jāizvāc visi alkoholiskie dzērieni no viņas bufetes. Tad es tonakt būtu aizgājis mājās, apkrāvies ar pudelēm. Tomēr es nolēmu ļaut, lai par to rūpējas Dievs. Pārāk daudz esmu redzējis cilvēkus, kas aizmet projām cigaretes, lai pēc neilga laiciņa iegrieztos veikalā un nopirktu jaunu paciņu. Tāpēc es atstāju pudeles tur, kur tās bija.
Maz pamazām es viņai mācīju, kā katru dienu uzturēt attiecības ar Kristu. Kamēr šādi dienu no dienas viņai rādīju, kā iepazīt Dievu, viņa reiz paklupa un piedzīvoja šausmīgu krišanu — ne tāpēc, ka nebija spējīga tikt galā ar alkoholu, bet tāpēc, ka bija pievīlusi Dievu. Bet, kad Alise turpināja meklēt Dievu, brīnišķīgā veidā parādījās Viņa spēks. Alises pilnīgās nodošanās rezultātā vēlēšanās iedzert viņu atstāja pavisam.
Kā tas bija iespējams? Dievs varēja viņai palīdzēt tāpēc, ka viņa atzina savu grēku un atteicās no sevis.
Varbūt mūsu problēmas nav tik ievērojamas kā Alises grūtības, taču princips paliek tas pats. Mēs paši bez Kristus nekā nespējam darīt. Tomēr bieži mēs aizkavējam Viņa palīdzību un neļaujam Viņam pārņemt mūsu dzīvi.
Tātad kļūst redzams, ka ir divi veidi, kā cīnīties ar Dievu. Ateisma gadījumā cilvēks saka: „Es esmu pret Dievu. Es pat neesmu pārliecināts, vai Viņš ir. Es apstrīdu domu, ka Viņš rūpējas par mums un piedalās pasaules notikumos.”
Viltīgāks cīņas veids ir iesaistīšanās Viņa darbībā, cenšoties kaut ko paveikt saviem spēkiem.
Tas ir apmēram tāpat kā cīnīties ar automehāniķi. Es varu spuroties un paziņot, ka automehāniķiem neticu. Varu atteikties vest pie viņa savu automobili.
Daudz viltīgāks veids ir, ja iebraucu ar savu automobili viņa garāžā, bet, tiklīdz mehāniķis paceļ motora pārsegu, tā diktēju savus uzskatus: „Esiet uzmanīgs! Šis ir ļoti smalks dzinējs.”
Kad viņš jau sāk strādāt, es saku: „Tikai neaiztieciet ventilatora siksnu. Es to pavisam nesen mainīju. Un lieciet mierā manas jaunās aizdedzes sveces. Neķerieties ar savām netīrajām roķelēm pie karburatora, jo arī tas ir smalks mehānisms.”
Es varu tā nomocīt nabaga mehāniķi, ka viņš pēdīgi nosviež savus darbarīkus, atmet ar roku un saka: „Es atsakos. Ņemiet un labojiet pats.”
Dievs mūs var atbrīvot, vienīgi izcīnot uzvaru mūsu vietā. Un mēs nevaram saņemt Viņa palīdzību, ja neatzīstam, ka saviem spēkiem nekā nespējam darīt. Pāvils saka: „Līdz ar Kristu esmu krustā sists. Tomēr es dzīvoju.” Ko Viņš ar to vēlas teikt? Viņš ar to pasaka, ka nespēkā un nāvē viņa spēks kļūst varens, jo, kad viņš ir vājš, tad viņš ir spēcīgs Kristū. (2. Kor. 12:9, 10)
Visa Kristus vēsts būtība ir atteikšanās no sevis, tāpēc farizejiem, šiem stiprās gribas cilvēkiem, tā nepatika. „Mums būtu labāk, ja šis cilvēks nedzīvotu,” jo Viņš sagāza viņu smilšu pilis un izraka pamatus viņu šķietamajai drošībai. Bet vājie pulcējās ap Viņu, jo tiem patika uzturēties Viņa spēka tuvumā.
Šodien Evaņģēlija mestais izaicinājums ir tāds, ka mums jākļūst vājiem, lai arī cik stipri mēs būtu. Dievs gaida, kad mēs sapratīsim, ka esam grēcinieki, kas nekā nevar dot. Viņš ilgojas, lai katrs no mums nāktu pie Viņa tāds, kāds viņš ir, un atzītos: „Dievs, es to nespēju. Man izdevās paveikt daudz kā cita, tikai ne šo. Man esi vajadzīgs Tu. Es vienmēr būšu grēcinieks, taču, ja Tu vēlies manu uzvaru, tad Tev viss ir jāpadara manā vietā.”
Tikai tad Kungs var ienākt mūsu dzīvē un mūs glābt. Ja tu nekad savā dzīvē neesi pamanījis Dieva spēku, tad ir iespējams, ka tu nekad neesi īsteni izjutis savu bezpalīdzību.
Kāds ir atrisinājums? Kā lai atstāj slikto grēka cīņu un sāk labo ticības cīņu? Tā ir katra cilvēka personīgā lūgšanu dzīve. Mēs varam dzīvot saskarsmē ar Dievu, ja katru dienu pavadām laiku sarunās ar Viņu. Ja tu nepavadi šo laiku kopā ar Viņu, tad, lai arī cik labs būdams, tu esi bezspēcīgs. Kristus nevar būt tavas dzīves centrā, ja tu katru dienu nesatiecies ar Viņu.
Reiz veicu anonīmu vidusskolnieku aptauju, kurā bija tikai viens jautājums: „Ko jūs vispirms darīsit, kad būsit nokļuvuši Debesīs?”
Kad pārlasīju dažādās atbildes, dīvainā kārtā atklājās, ka tās visas atbilst vienai kategorijai: „Kad nokļūšu Debesīs, tad vēlēšos zināt, kas vēl tur ir nokļuvis”; „Es gribētu redzēt, kuru tur nebūs”; „Es būtu ļoti pārsteigts, tāpēc nezinu, ko darītu”; „Es gribētu uzsēsties mugurā lauvam”; „Es gribētu redzēt savu māju”; „Es sāktu uzdot dažādus jautājumus”. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Man pamira sirds. Taču tad es atradu atbildi, kādu biju gaidījis: „Kad nokļūšu Debesīs, es vispirms vēlēšos nomesties pie Jēzus kājām un pateikties, ka Viņš ir darījis visu, lai varu tur nokļūt.”
Ja tagad Jēzus nav tavas dzīves centrā, tad Viņš nebūtu tavas dzīves centrā arī tad, ja tu nokļūtu Debesīs.
Es savā draudzē dažu simtu locekļu starpā veicu anonīmu pārbaudi, lai uzzinātu, vai viņi mēdz pavadīt laiku, meklējot Jēzu. Es atklāju, ka no četriem cilvēkiem to dara tikai viens. Tas nozīmē, ka 75 % manas draudzes cenšas būt pietiekami labi, lai varētu tikt glābti — viņi cenšas dzīvot tikumisku dzīvi bez Dieva.
Es gribētu tevi aicināt iepazīties ar Jēzu Kristu. To es tev, mans draugs, saku it īpaši tad, ja tavs gadījums ir bezcerīgs, ja esi izmēģinājis visu un tagad jūties sarūgtināts. Tev ir iespējams kaut kas tāds, ko tu vēl neesi sapratis. Bieži vien tad, kad cilvēks atsakās no savas ticības un kļūst par ļaunu grēcinieku, viņš ir tuvu īstas padošanās stāvoklim (ja vien viņš to zinātu!), jo Dievs pieņem tos, kas padodas. Kad ar tevi ir cauri, tad tu esi vistuvāk Dievam, un tev tikai jācīnās labā ticības cīņa, meklējot Jēzu.
Lielās tēmas par taisnošanu ticībā pamatprincips un priekšnoteikums ir šāds: mēs neapspiežam grēku, bet Kristus to uzvar, ja Viņš ienāk mūsu dzīvē.
Šo lielo patiesību ar humoru aprakstījis ievērojamais Aļaskas rakstnieks Roberts Sērviss. Viņš stāsta par kādu mācītāju, kas, darbodamies kā misionārs, nonācis Aļaskā. Kādu nakti, plosoties sniegputenim, viņš apmaldījās un gandrīz aizgāja bojā. Viņu izglāba kāds galīgi samaitāts nelietis vārdā Bils, kurš smēķēja 40 cigarešu dienā. Bils misionāru aizvilka uz savu būdu, kas atradās dažas jūdzes tālāk. Vētra bija tik stipra, ka viņi vairākas dienas dzīvoja ieputināti būdiņā, kur centās saglabāt siltumu.
Tā pagāja dienas un naktis. Viņi garlaikojās. Mācītājs guva mierinājumu, lasīdams Bībeli, savukārt vienīgais, ko varēja darīt Bils, bija smēķēt. Kādu dienu beidzās žurnālu lapas, kuras viņš lietoja, lai uztītu savas cigaretes. Skatīdamies, kā mācītājs lasa Bībeli, viņam ienāca prātā lieliska ideja.
Viņš teica: „Lūdzu, iedod man dažas lapas no savas Bībeles, lai varu uztīt vēl kādu cigareti, citādi es sajukšu prātā! Es vairs nevaru izturēt!”
Mācītājs bija pārbiedēts: „Nekad!”
„Bet es taču izglābu tev dzīvību!” „Nekad!”
Bils draudēja un lūdzās, taču mācītājs nepadevās. Pagāja vēl viena diena, un tad nakts vidū Bils pamodināja mācītāju. Galējā izmisumā viņš bija sagatavojis nāvējošu strihnīna devu un gatavojās to izdzert:
„Man nekas cits neatliek. Ardievu!...”
Tad mācītājs sacīja: „Pagaidi! Man ir ideja. Es tev došu lapas no savas Bībeles, ja tu apsoli, ka pirms smēķēšanas katru lappusi izlasīsi.”
Stāsta, ka Bils esot izsmēķējis lappuses no 1. Mozus grāmatas līdz Ījaba grāmatai, bet tad noticis kas dīvains. Viņš lasījis arvien vairāk un smēķējis arvien mazāk. Beidzot viņš piekāpies: „Labi, ņem atpakaļ savu Bībeli. Man laikam pietiks. No tava papīra iznāk reti riebīgi dūmi.”
Kāds pamatprincips atkal šeit atklājas? Ja tev ir problēmas, tad nekoncentrējies uz tām, bet meklē Kristu. Es vairs necīnos slikto grēka cīņu. Tā vietā es padodos un meklēju Kristu. Dievs ir apsolījis cīnīties mūsu vietā. Viņš jau ir izcīnījis uzvaru, un, ja mēs Viņu pieņemam, tad tā pieder mums. Mūsu cīņa ir meklēt Viņu!
No kā es atsakos, kad padodos Viņam? Es atsakos no sevis un no savas neatkarības. Nav brīnums, ka cīņa ar sevi ir lielākā, kas jebkad izcīnīta! Vai tu pievienosies man, katru dienu meklējot Dievu?
Kā dēlēns tēvam atnes mašīnīti Bez riteņiem un lūdzas: „Salabo!”
Tā savus sapņus atnesu es Dievam, Jo zināju: Viņš visu atjauno!
Un tomēr uzticēt tos gluži Viņam
Es nespēju un steidzos palīgā;
Man bija jāredz, ko un kā Viņš dara,
Vai norit viss pēc mana padoma.
Bet Viņa pirksti kustējās tik laiski, Man apnika, un teicu: „Dod, es pats!”
Viņš noskuma: „Bērns, ko tu gaidi,
Ja neesi gatavs uzticēties Man?”
/ Atdzejojusi Māra Zviedre /
Dārgais Tēvs Debesīs! Tu esi spēcīgs, bet mēs — vāji, kaut arī to neapzināmies. Mēs zinām, ka nav citas cerības kā vienīgi Tevī. Piedod mums, ka uzskatījām sevi par spēcīgiem un vēlējāmies paši sevi vadīt. Lūdzam, māci katram no mums cīnīties ticības cīņu, ļaujot Tev uzvarēt mūsu vietā. Palīdzi mums iepazīt Tevi kā savu Draugu — arvien dziļāk un dziļāk, ne tikai rīt, bet katru dienu, kamēr atnāks Jēzus. Mēs lūdzam Viņa vārdā — Āmen.