Kādā vēlā pēcpusdienā kristiešu misionārs un budistu mūks aukstumā ceļoja pa Tibetas kalniem. Tā kā bija zināms, ka nevienam pēc tumsas iestāšanās uz kalnu takas nav izdevies palikt dzīvam, viņi izmisīgi centās sasniegt klosteri, kas atradās vēl kādu gabalu tālāk. Vīri steidzās, cik ātri vien varēja, sacenzdamies ar sauli, bet, kad krēsla jau sāka tuvoties, tie aiz kraujas sadzirdēja vaidus.
Viņi paskatījās lejup un ieraudzīja cilvēku, kas bija nokritis uz zemāk esošajiem akmeņiem. Ievainojumu dēļ cietušais pat nevarēja pakustēties, un bija skaidrs, ka viņš nokļuvis lielā nelaimē.
Mūks domīgi noskatījās uz ievainoto cilvēku un teica: „Manā reliģijā to sauc par karmu. Tas nozīmē, ka šis vīrs kāda iemesla dēļ ir ticis sadauzīts. Liktenis acīmredzot viņam ir lēmis mirt šeit, taču mans mērķis ir vēl priekšā.
Man jāsteidzas uz klosteri, kamēr vēl nav tumšs.” Kristiešu misionārs atbildēja: „Šī nabaga bezpalīdzīgā dvēsele ir mans brālis. Es nevaru ļaut viņam šeit nomirt. Man jānokāpj un jācenšas viņam palīdzēt, vienalga, kas ar mani notiks.”
Kad mūks jau turpināja ceļu uz klosteri, misionārs nogriezās lejup pa klinšaino krauju. Beidzot sasniedzis vietu, kur gulēja ievainotais vīrs, viņš novilka savas virsdrēbes un ietina tajās šo cilvēku, uzcēla to uz pleciem un ar lielām pūlēm atkal nonāca uz ceļa.
Kad viņš ieraudzīja gaismu, kas atspīdēja no klostera, sāka jau satumst. Bet, steigdamies uz patvēruma vietu, viņš paklupa pār kaut ko uz takas. Paraudzījies tuvāk, viņš pārliecinājās, ka tas ir mūka nedzīvais ķermenis, kurš tumsā un aukstumā bija nokritis uz ceļa.
Šis notikums gan izklausās pārāk melodramatisks, tāpēc es svārstījos, vai to maz stāstīt. Ja notikušais būtu kaut tikai līdzība, tomēr tas ataino patiesību, ka, glābjot kādu citu, mēs izglābjam sevi.
Filip. 2:12 teikts, ka mums jārūpējas par savu pestīšanu. Šī vieta bieži tiek pārprasta un nepareizi lietota, tādā veidā degradējot kristietību līdz darbu sistēmai. Tomēr Jēzus mums māca, ka daži darbi ir ietverti pestīšanas plānā: „Kas man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” (Marka 8:34, 35)
Lai mums būtu īsta pieredze ar Kristu, ir jādara divas lietas. Pirmā — katru dienu kopā ar Jēzu jāiet pie krusta, lai padotos un ļautu Viņam mūs pārņemt. Tajā ietilpst ikdienas lūgšanu dzīve, kurā mēs katras dienas sākumā veltām īpašu laiku, lai vienatnē, pētot Dieva Vārdu un lūdzot, personīgi iepazītos ar Jēzu. Un, ja no visas sirds Dievu meklēsim, mēs Viņu atradīsim (Jer. 29:13)
Otra lieta, kas jādara, lai mēs paliktu un pieaugtu šajās attiecībās, ir cits kontaktēšanās veids: iesaistīšanās Evaņģēlija darbā, liecinot par Kristu un kalpojot. Un, ja Filip. 2:12 attiecas uz misijas darbu, tad arī nav grūti saprast, kur rodas „bailes un drebēšana”! Tomēr atcerieties, ka „Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc sava labā prāta”.
Tā cilvēks, kas, strādādams citu labā, cenšas iepazīties ar Dievu, to darot, izglābj pats sevi. Tomēr bieži gadās, ka mēs pārprotam kristieša liecības nolūku un motīvus. Draudze vienmēr ir atzinusi liecības svarīgumu, bet mēs, lai panāktu vēlamos rezultātus, bieži vien paļaujamies uz cilvēcisku pieeju. Patiesai motivācijai liecināt nu jau ir bijuši visu veidu aizstājēji.
Viena no metodēm, ko lietojam, ir kādas ļaužu grupas iesaistīšana sacensībā ar citu. Mēs ķeramies pie mehāniskiem trikiem — „sākuma pamudinājumiem” un godalgām. Un tad piešķiram žetonus, nozīmītes, lentes un apliecības, visādi apbalvojot un izsakot atzinību, lai katru ieinteresētu darbā.
Esmu dzirdējis par vienu no šādiem draudzēs lietotajiem stimuliem. Tā bija planšete ar divām spuldžu rindām, katru savā pusē. Centrā ierakstīja attiecīgās pieaugušo Bībeles klases nosaukumu. Ja visi klases locekļi katru dienu pētīja Bībeli, tad vienu no šīm spuldzēm drīkstēja ieslēgt. Ja viņi izpildīja nedēļā paredzēto ziedojumu plānu misijai, tad, savukārt, varēja ieslēgt otru spuldzi. Ja kādā nedēļā izdevās sasniegt abus mērķus, tad aiz spuldzēm drīkstēja piestiprināt foliju, lai tās mirdzētu.
Kādu nedēļu visi klases locekļi, izņemot vienu cilvēku, izpildīja savus uzdevumus. Cilvēki bija ļoti vīlušies par šo vienu, kura pietrūka. Nākamajā nedēļā viņš vienu dienu nebija pētījis Bībeli, tāpēc atkal šīs spuldzes nevarēja ieslēgt. Pārējo klasesbiedru pārmetumi gandrīz izstūma viņu no draudzes.
Par nelaimi, šādi konflikti notiek ļoti bieži. Citi man ir stāstījuši par līdzīgām šī paņēmiena variācijām. Kādā vietā gaismas sākumā tika ieslēgtas, bet tad, ja uzdevumus neizpildīja, tās izslēdza!
Ja mums jāķeras pie šādiem izdomātiem līdzekļiem, lai panāktu, ka cilvēki lasa Bībeli, ziedo misijai vai stāsta citiem par savu ticību, tad mēs ar to parādām, ka mūsu pašu kristīgajā dzīvē kaut kā trūkst. Mēs atzīstam, ka nepazīstam Jēzu kā kristietības un pestīšanas pamatu. Ja mēs Viņu pazītu kā savu draugu, tad mūs nebūtu jāpie spiež lasīt Bībeli un liecināt.
Vēl kāds cits motīvs, ko mēdzam atgādināt, lai stimulētu darbu, ir nākotnē gaidāmā atmaksa. Mēs raizējamies, vai tikai esam pietiekami daudz strādājuši, lai nopelnītu zvaigznes savos kroņos. Vai nu apzināti, vai neapzināti mēs ļoti pievēršam uzmanību tam, cik daudz esam padarījuši, tā pastāvīgi rēķinādami balvas, ko ceram saņemt par savu darbu. Interesanti, ka šajās lamatās bija iekritusi arī Israēla tauta. Hozeja viņus raksturo kā „tukšu vīnkoku”, kas „nes augļus sev”. (Hoz. 10:1 — angļu. tulk., KJV.) Kas tā ir par traģēdiju, ja mūsu darba galvenais motīvs ir „es”!
1904. gadā kāda kristiešu autore ir uzrakstījusi šādus inspirētus vārdus: „Dievs ir labs. Viņš ir žēlsirdīgs un laipns. Viņš pazīst visus savus bērnus. Viņš arī zina, ko mēs katrs darām. Viņš pat zina, cik liela balva katram no mums pienāktos. Vai tu nenoliktu malā savu nopelnu un apsūdzību sarakstu, lai ļautu Dievam pašam darīt savu darbu? Godības vainags tev tiks dots tad, ja tu pievērsīsi uzmanību darbam, ko Dievs tev ir uzticējis.” (Christian Service („Kristīgā kalpošana”), 368. lpp.)
Bet kāds var jautāt: „Kas tad ir mūsu darbs?”
Pēdējos gados teologi debatē par šādu jautājumu: „Kas cilvēkam jāzina, lai viņš tiktu pestīts?” („Īpašā atklāsme” un „vispārējā atklāsme” ir teoloģiski termini. Par vispārējo atklāsmi sauc apstākļus, kas liecina par to, ka Dievs ir (piem., sakārtotība dabā un arī tas, ka cilvēks nespēj noliegt Dieva esamību). Īpašā atklāsme atklāj Dieva raksturu un nodomus. Par īpašo atklāsmi uzskata Bībeli. Tulk. piez.) Viena daļa apgalvo, ka katram, kas tiks izglābts, noteikti jābūt saņēmušam Dieva īpašo atklāsmi [1], dzirdot Evaņģēlija sludināšanu. Bez tā neviens nevarot tikt glābts, turklāt par pazudušajiem mēs esot atbildīgi. Citi uzskata, ka pietiek ar vispārējo atklāsmi [2]. Cilvēki tikšot glābti atkarībā no tā, kā viņi izturas pret šo gaismu, lai arī cik niecīga tā būtu. Tie varot tikt glābti pat tad, ja nekad nebūs dzirdējuši par Evaņģēliju. Neviens no šiem uzskatiem nav bez problēmām.
Ja katrs tiek glābts atkarībā no tā, vai viņš pieņem vai nepieņem gaismu, kas viņam tiek dota, tad kāpēc kristietim vispār jāliecina? Tas paver ceļu lielai bezrūpībai, pasīvai „šūpuļkrēsla” reliģijai, kad mēs ērti varam sēdēt mājās un nodarbināt prātus ar lielām teoloģiskām un filozofiskām problēmām.
Savukārt tiem, kas tic „īpašajai atklāsmei”, ir problēma panākt cilvēku dzimstību. Kaut arī mums ir lieli panākumi pasaules misijas darbā, zemeslodes iedzīvotāju skaits aug ātrāk, nekā spējam izplatīt Evaņģēliju. „Īpašās atklāsmes” piekritēji cenšas apelēt pie tā, ka „jāpalīdz tiem, kas ir ārpusē”. No mums sagaida, ka iesim pie kaimiņiem un dosimies uz misijas laukiem viņu vajadzību dēļ. Parasti došanas un stāstīšanas galvenais motīvs ir pienākuma apziņa. Daži ar ietekmīgu daiļrunību izraisa mūsos vainas apziņu, ka neesam darījuši vairāk. Tie saka, ka katru gadu, kad esam bezdarbībā sēdējuši baznīcas solos, miljoniem dvēseļu ir pazudušas mūžībai tikai tāpēc, ka nav dzirdējušas Evaņģēliju. Pārbiedēti līdz nāvei, mēs pēcpusdienā izejam no baznīcas. Mēs sākam staigāt no durvīm uz durvīm, zvanīdami un klusībā cerēdami, ka neviens neatvērs. Vai tev tā ir gadījies?
Savas kalpošanas pirmajā gadā es domāju, ka cilvēki tiks glābti vai ies pazušanā atkarībā no manas rīcības. Es noorganizēju Bībeles stundas. Tās apmeklēja gandrīz visi mani kaimiņi. Bet tad vienu vakaru man zuda spēja novērtēt situāciju un es uzdevu kādu strīdīgu doktrināru jautājumu, pirms viņi tam bija gatavi. Nākamajā nedēļā daži no viņiem man piezvanīja un teica: „Mums šonedēļ būs viesības, tāpēc nevarēsim satikties.” Nedēļu vēlāk viņi piezvanīja un teica: „Mēs nebūsim mājās. Mums jāizbrauc.” Vēl pēc nedēļas tie teica: „Labāk pārtrauksim šīs kopīgās Bībeles studijas.”
Mana reakcija bija: „Ak, šausmas! Visi mūsu grupas dalībnieki tagad aizies pazušanā manu kļūdu dēļ.” Tonakt es gulēju nomodā un raudzījos griestos, pārdzīvodams par šiem cilvēkiem. Vienīgais veids, kā varēju nomierināties, bija nolemt: „Turpmāk ziedošu vairāk naudas evaņģelizācijai radio un televīzijā. Lai speciālisti liecina manā vietā.”
Tad kāds izteica ideju, kas, šķiet, atrisināja manu problēmu: „Es labāk gribētu kādu dienu redzēt svētrunu nekā to dzirdēt. Pat tad, ja jūs savam tuvākajam iedosit maizes klaipu, ar to pietiks. Kristietim jābūt tikai patīkamam, labam un laipnam. Dalīšanās ticībā ir otrajā vietā; pirmajā ir izturēšanās pret citiem.”
Kādu vakaru es dzirdēju, kā grupa mediķu pārrunāja šo „kluso, bet spēcīgo” liecināšanas veidu. No tevis prasa tikai labi un tīri strādāt, griezumos izveidot labas šuves. Veids, kā liecināt par Kristu, ir būt labam speciālistam savā profesijā. Kad tie vēl turpināja apspriest šo jautājumu, kāds ārsts iemetās starpā: „Cik tālu Evaņģēlijs būtu izplatījies apustuļa Pāvila dienās, ja viņa vienīgā liecība būtu tā, ka viņš veidotu labas šuves, gatavodams teltis?”