Esmu dzirdējis, ka kristieši saka: „Kas manā kristīgajā dzīvē ir nepareizs? Kad mēģinu katru dienu pavadīt laiku, lai iepazītos ar Jēzu, tad mana atlikusī dienas daļa ir šausmīga! Es atklāju, ka man ir vairāk problēmu, daru vairāk grēku nekā jebkad agrāk, kad vēl nebiju kristietis. Kāpēc tas man nepalīdz? Varbūt neesmu īsti atgriezies?”
Vai tas neizklausās pēc kaut kā jau pazīstama? Vai ir pierādījies tavā dzīvē? Bieži vien, kad cilvēks nodod savu dzīvi Kristum, viņam rodas iespaids, ka tagad reizi par visām reizēm tiks atrisinātas visas viņa problēmas. Varbūt viņš ir dzirdējis, kāda ir citu pieredze, un tagad jūtas vīlies, jo viņa trūkumu ir kļuvis vēl vairāk.
Apgalvojums, ka tad, kad lūdzam, mūsu dzīve kļūst vēl sliktāka nekā tad, kad nelūdzam, izklausās zaimojošs, taču daudzi ir pārliecinājušies, ka tieši tā viņu dzīvē notiek.
Cilvēks lūdz, bet tieši šai laikā cieš neveiksmi rakstura pārveidošanās un uzvedības ziņā. Šī mīkla daudziem ir likusi pārtraukt dziļākas pieredzes meklējumus ar Kristu. Daudzi kristieši, kas cietuši neveiksmi, atkal un atkal par šo lietu man jautā. Tāpēc es ticu, ka ir svarīgi saprast, kāpēc brīdī, kad nākam pie Kristus, ne vienmēr viss tūlīt uzlabojas.
Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, mums jāaplūko plašāka aina — cīņa starp labo un ļauno. Kad zināsim, kas notiek un kāpēc tas tiek pieļauts, varbūt vieglāk būs saprast, kādēļ pēc lūgšanas bieži mēdz būt vēl sliktāk.
Kāds vīrs to ir piedzīvojis jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu, un šim gadījumam ir veltīta vesela grāmata Bībelē — Ījaba grāmata.
Kādu dienu pie Dieva sapulcējās Debesu galma locekļi. Tur bija arī sātans, kurš pārstāvēja mūsu pasauli. Kad Kungs tam jautāja, kur viņš bijis, tas atbildēja: „Es klaiņoju no viena zemes gala līdz otram. Būtībā tur viss ir manā ziņā. Ikviens seko man!”
Tad Kungs viņam jautāja: „Vai esi pārliecināts, ka ik viens seko tev? Tu laikam nebūsi pamanījis manu kalpu Ījabu. Viņš uz šīs zemes ir ievērojams cilvēks, jo viņa dzīve ir nevainojama un taisna, viņš godā mani un nedara ļaunu.”
Sātans atbildēja: „Jā, bet viņam ir arī labs iemesls Tev kalpot. Turklāt Tu esi ap viņu uzcēlis aizsargmūri. Paskaties vien uz viņa ģimeni un īpašumiem! Tu esi svētījis visu, ko viņš dara, un viņa ganāmpulki ir savairojušies pāri jebkādam mēram. Nav nekāds brīnums, ka viņš Tevi pielūdz! Bet cik tālu sniegsies viņa uzticība? Ja Tu viņu vairs nesvētīsi ar šiem materiālajiem labumiem, vai viņš vēl joprojām Tev kalpos? Ja Tu izstiepsi savu roku un atņemsi visu, kas tam pieder, viņš Tevi zaimos un lādēs Tavā acu priekšā.”
Strīds turpinājās, līdz beidzot sātans teica: „Tu apgalvo, ka esi taisns un godīgs. Ja Tu pieņemsi manu izaicinājumu, es pierādīšu, ka viņa mīlestība pret Tevi ir tikai šķietama un lēta.”
Dievam nebija obligāti jāpieņem sātana izaicinājums, Viņš pat nebija spiests ļaut sātanam turpināt dzīvi pēc tam, kad tas Visumā bija ienesis grēku. Tomēr Viņam bija jāpieņem sātana izaicinājums tā lielā pestīšanas darba dēļ, kurā mēs izvēlamies to pusi, kam vēlamies sekot.
Tāpēc Dievs atbildēja: „Lai notiek. Ar viņa īpašumiem tu vari darīt visu, ko vēlies. Vienīgais ierobežojums ir tas, ka tu nedrīksti aiztikt Ījabu pašu.”
Sātans piekrita šim noteikumam un tūlīt aizsteidzās prom no Kunga vaiga, lai sāktu savu ļauno darbu. Viss izdevās ātri, un Ījabu skāra traģēdijas. Sabieši nolaupīja viņa piecsimt jūgu vēršu un nogalināja kalpus, uguns sadedzināja 7000 avju, un trīs kaldeju pulki paņēma viņa 3000 kamieļu. Vissmagākais trieciens bija tas, ka viņa 10 bērni aizgāja bojā, kad tiem bija svinības vecākā brāļa namā. Patiesībā Ījabs zaudēja visu, izņemot savu sievu. Vērojot viņas tālāko rīcību, varbūt tev šķitīs, ka tieši viņai vajadzēja aiziet vispirms! Tomēr Ījabs nelādēja Dievu par postu, kas nāca pār viņu.
Nākamajā Debesu galma sapulcē sātans ieradās atkal. Katrs ieņēma savu vietu, un Dievs izjautāja sātanu par viņa neseno darbību.
Viņš atbildēja: „Ak, es klaiņoju pa zemes virsu no viena gala līdz otram, savācot arvien vairāk un vairāk ļaužu savā pusē!”
Tad Dievs atgādināja: „Tomēr vismaz viens cilvēks nav lauzis uzticību man. Mans kalps Ījabs ir nevainojams un taisns. Viņš izvairās no jebkāda ļaunuma, jo viņš Mani mīl. Tu pamudināji mani bez jebkāda iemesla izpostīt viņa dzīvi, taču viņa godīgums ir palicis nesatricināts. Tas pierāda, ka Ījabs joprojām kalpo Man patiesu motīvu vadīts, tāpēc tu savas derības esi zaudējis.”
Tomēr sātans vēl nebija ar mieru atzīt savu sakāvi. Viņš tūlīt izdomāja jaunas prasības, kā pārbaudīt Dieva taisnīgumu: „Visu, kas cilvēkam ir, viņš dod par savu dzīvību. Ādu pret ādu! Tava pārbaude nebija taisnīga, jo Tu neļāvi man viņu aizskart. Ja Tu izstiepsi savu roku un aizskarsi viņa miesu un kaulus, viņš atklāti Tevi lādēs!”
Dievs atbildēja: „Lai notiek. Viņš ir tavās rokās. Tu vari darīt, ko vēlies, taču tev jāsaudzē viņa dzīvība.”
Sātans atstāja Dieva troni un sita Ījabu ar augoņiem no galvas līdz kājām. Ījabam nekas cits neatlika kā apsēsties pelnu kaudzē un veltīgi pūlēties kļūt brīvam no savām nelaimēm. Tad Ījaba sieva iebilda: „Vai tu vēl joprojām domā, ka Dievs tevi pasargās? Neizskatās, ka Viņš tev liktu mieru. Vai tad vēl ir vērts kalpot Dievam? Atsaki Viņam un mirsti. Tad arī visas tavas nelaimes beigsies.” Kad viņa izteica šos vārdus, sātans droši vien smaidīja, jo viņam bija izdevies panākt, ka visu nelaimju un grūtību dēļ šī sieviete zaimo Dievu. Saviem sabiedrotajiem viņš to komentēja šādi: „Tagad mēs esam dabūjuši savā pusē viņa sievu. Pēc kāda laika mums piederēs arī pats Ījabs.
Mēs nevaram zaudēt! Panākumi par to liecina!”
Kad Ījaba pārbaudījumi beidzās, viņa pastāvība tomēr palika nesatricināma, jo viņš atteicās zaimot Dievu. Tāpēc Dievs varēja atjaunot viņa īpašumus dubultā apjomā bez turpmākajiem sātana jautājumiem un izaicinājumiem.
Vai neesi kādreiz domājis, kāpēc gan Dievs ļāva sātanam apstrīdēt Viņa taisnīgumu? Kāpēc Viņš pieļāva, ka sātans uzdrīkstas kaut ko tamlīdzīgu? Gandrīz izskatās, ka Viņam nebūtu spēka pasargāt savus ļaudis.
Dievam, protams, pietiek spēka, lai pasargātu savējos, un sātans to zina. Viņš pastāvīgi uzbrūk, lai redzētu, vai tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, ir patiesi mācekļi: „Tu domā, ka šis cilvēks Tevi mīl? Nekā! Viņš nāk tikai tāpēc, lai no Tevis kaut ko saņemtu. Ja Tu man dosi iespēju, es Tev to pierādīšu.”
Un Dievs atbild: „Turpini. Ja vari, tad pamēģini pierādīt.”
Kāpēc Dievs piekrīt? Savā lielajā glābšanas plānā Viņš ir apņēmies nepārsniegt zināmu robežu, kamēr visi strīdīgie jautājumi kļūst skaidri un izkliedē Visuma šaubu ēnas. Atbilstoši sātana izvēlei Viņš brīvprātīgi ierobežo savu spēku. Pasaules vēstures nobeiguma ainās, kaut arī šķitīs, ka Dievs ļauj pasaules notikumiem risināties gandrīz pašplūsmā, atstādams visu sātana ziņā, Viņš tomēr spēs arī izliet savu spēku un Svēto Garu vēl lielākā mērā, lai atjaunotu līdzsvaru starp labā un ļaunā iespaidu šajā grēka pasaulē.
Kaut kur šajā cīņā starp labo un ļauno, starp Kristu un sātanu, esam iesaistīti arī mēs, jo ļaunuma lielskungs cīnās par katru collu zemes, pa kuru Dieva ļaudis virzās uz priekšu savā ceļojumā uz Debesu pilsētu.
Kāds varbūt jautās: „Ja jau cīņa ir starp Kristu un sātanu, kā tad es varu iederēties šajā ainā?”
Grāmatā „Audzināšana” ir teikts, ka mēs šeit esam iesaistīti ļoti tieši:
„[Bībeles pētniekam] vajadzētu iegūt zināšanas par .. Dieva mērķiem šajā pasaulē, par lielās cīņas izcelšanos un pestīšanas darbu. Viņam vajadzētu izprast, kādi ir šie divi principi, kas cīnās par augstāko varu. [..] Viņam bū tu jāspēj saskatīt, kā šī cīņa ienāk katrā cilvēka dzīves jomā, kā viņa paša dzīvē katra rīcība atklāj vienu vai otru no pretstatā esošajiem motīviem un kā pat tagad viņam nākas izlemt, kurā pusē atrasties, vienalga, vai viņš to vēlas vai nē.” (190. lpp.)
Citiem vārdiem sakot, cīņa, kas plosījās Ījaba dzīvē, turpinās jebkura cilvēka dzīvē. Tomēr lāodikejiešiem notikumi varbūt nav tik asi, jo sātans taču cenšas panākt remdenu attieksmi (t. i., kad neesam nedz „auksti”, nedz „karsti”), — tas ļoti labi iederas viņa plānos.
Ja tu vēl joprojām atrodies „es zinu, ka Jēzus mani mīl” līmenī un nekad neesi meklējis dziļāku sadraudzību un sastapšanos ar Dievu, tad, iespējams, neesi piedzīvojis, ka pēc lūgšanas klājas vēl sliktāk. Tad uz tevi šis temats neattiecas. Bet, ja tu nolem personīgi iepazīties ar Dievu un vēlies kaut ko dziļāku par formalitātēm, kaut ko vairāk par iešanu baznīcā un dievbijīgu izturēšanos, tad esi gatavs uz šādu pieredzi savā dzīvē. Ja saskatīsi vispārējo ainu, tad šādos gadījumos spēsi saglabāt drosmi.
Tu jautāsi: „Kas tad īsti notiek, kad es sāku labo ticības cīņu, meklēdams Dievu un cenzdamies Viņu iepazīt kā savu Draugu?”
Parasti notiek tā: vispirms tu noproti, ka glābšanas un dziļākas kristīgās dzīves pamats nav rakstura izmaiņas vai to ārēja izpausme. Pamats ir tikai attiecības ar Dievu. Šis lūzums ir pirmais solis projām no iepriekšējā remdenā kristieša stāvokļa, un, lai to pilnīgi saprastu un pārdzīvotu, var paiet gadi. Pēc tam kad mēģināju šo svarīgo atziņu mācīt studentiem, esmu secinājis, ka vienīgi Svētais Gars spēj cilvēku pārliecināt, ka viņam pašam ir nepieciešams iepazīties ar Dievu.
Nelaime tā, ka mēs muļķīgā kārtā esam „aizķērušies” pie tieksmes vērtēt kristieša dzīvi un glābšanu saskaņā ar rakstura izmaiņām. Un pat pēc tam, kad jau esam sākuši tādu dzīvi, kas pamatojas uz dziļākām attiecībām ar Dievu, mums aizvien piemīt paradums vērtēt savu veiksmi saskaņā ar uzvedību.