Ar Vācijas un Japānas kapitulāciju iestājās 2. pasaules kara beigas. Mūsu (ASV — tulk. piez.) ienaidnieks bija spiests padoties. No kā viņi atteicās? Vai viņi teica, ka atsakās no savām zemūdenēm? Nē. Vai varbūt viņi teica, ka atsakās no saviem tankiem un šaujamieročiem? Nē. Viņi padevās paši un atteicās no cīņas, un tas skāra tankus, lidmašīnas, zemūdenes, bumbas, šaujamieročus un kopumā jebkādu karadarbību. Mums ir problēmas Korejā, Vjetnamā un citās pasaules daļās tāpēc, ka sarunu ceļā esam centušies panākt pamieru, uguns pārtraukšanu un virsotņu tikšanos, taču nekad neesam pieprasījuši pado šanos.
Mums jāatsakās no domas, ka bez Jēzus varam sasniegt taisnību! Sātanam patīk, ka mēs neiepazīstam Jēzu, bet rūpējamies par savu taisnību. Dažiem izdodas savaldīt savu slikto raksturu, lai tikai nebūtu jānodod sevi Dievam! Tas ir strupceļš, jo stiprie, kas paši spēj darīt šķietamu taisnību, kļūst lepni, bet vājie, kas ir spējīgi vienīgi piedzīvot nožēlojamu sakāvi, zaudē drosmi.
Taisnība nozīmē kaut ko vairāk nekā taisnus darbus! Esmu atradis tikai vienu pilnīgu taisnības izskaidrojumu, un tas meklējams kādā personā. Jer. 23:6 teikts, ka Kristus ir mūsu taisnība. Taisnība nekad nevar tikt atdalīta no Jēzus Kristus, un tā ir dāvana, ko mēs varam saņemt tikai tad, kad nākam pie Viņa. Ja meklēsim taisnību ārpus Jēzus, mēs to nekad neatradīsim, jo taisnību saņem tie, kas tās vietā meklē Jēzu.
Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka grēks pretstatā taisnībai nozīmē „darīt ļaunu”. Bet, ja taisnība ir Jēzus, tad grēks ir atšķirtība no Viņa. Grēks ir jebkurš darbs, vienalga, cik tas labs vai slikts, ja tas ir padarīts ārpus ticības attiecībām ar Kristu. (Sk. Rom. 14:23.)
Ja grēka sakne ir attiecību trūkums ar Kristu, tad teiktais attiecas gan uz vājo, gan stipro. Mēs visi vienlīdz esam grēcinieki ne darbu dēļ, ko esam darījuši, bet, ņemot vērā to, kas esam. Pirms tu vari sekmīgi nākt pie Kristus un padoties, tev ir jāzina, kas esi.
Kad biju mazs zēns, 3 pēdas un 9 collas garš, es gribēju būt 6 pēdas garš. Lai kļūtu garāks, mēģināju karāties stabā, kuram bija piestiprināta veļas aukla. Bet, kad iegāju istabā un nostājos pie sienas pret 6 pēdu atzīmi, es joprojām biju 3 pēdas un 9 collas garš. Ja visu laiku tikai būtu karājies pie veļas staba, pat neaiziedams paēst, es nekad nebūtu izaudzis līdz 6 pēdu garumam. Drīzāk es būtu 6 pēdas zem zemes!
Kā es izaugu fiziski? Vai es rūpējos par augšanas procesu? Vai arī es rūpējos par ēšanu un tad atklāju, ka tā rezultātā dabiski esmu izaudzis? Ar rūpēm par savu augšanu es to nekad nebūtu panācis.
Vai šādi mēs nerīkojamies savā kristieša dzīvē? Mēs zinām, kādiem mums jābūt, un tad cenšamies tādi kļūt. Tā vietā mums jārūpējas par labas dzīves cēloni — attiecībām ar Dievu. Ja mani grēki ir rezultāts atšķirtībai no Dieva, tad man jācenšas uzturēt sadraudzību ar savu Kungu, un Viņš parūpēsies par manu grēku problēmu. Mēs paši nespējam izglābties, bet Kristus cīnās mūsu vietā un dod mums uzvaru. (Jāņa 15:4, 5; 1. Kor. 15:57)
Bībele ir pilna ar šādiem apsolījumiem. (2. Pēt. 1:4)
Ef. 2:8, 9: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” Pestīšana un ticība ir dāvanas.
1. Tes. 5:23, 24: „Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” Ko Viņš darīs? Viņš pasargās jūs bezvainīgus.
Jāņa 16:33: „Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Kristus jau ir izcīnījis uzvaru, un mūsu daļa ir pieņemt Viņa dāvanu.
Jūd. 24: „Bet Tam, kas spēj jūs pasargāt, ka neklūpat, un nostatīt nevainīgus un līksmus savas godības priekšā.” Arī svētošana ir Dieva darbs.
2. Pēt. 2:9: „Tas Kungs prot izglābt dievbijīgos no kārdinājuma.” Es varu kļūt dievbijīgs, nonākot saskarsmē ar To, kas ir dievbijīgs!
Apsolījumi, apsolījumi. Bībele ir pilna ar apsolījumiem, kas mūs pārliecina, ka Dievs cīnīsies mūsu cīņas un uzvarēs mūsu vietā. Bet bieži vien ar savu rīcību mēs it kā sakām, ka Viņš nav tik liels, lai varētu tos izpildīt. Man tomēr kaut kas jādara pašam. Man jāskaita līdz 10. Man jāvalda pār savām domām. Un atkal savu uzmanību es esmu pievērsis sev.
Mums nav jāuzlūko sevi. Jo vairāk kavēsimies pie savām kļūdām, jo mazāk mums būs spēka tās uzvarēt. Katram, kas pēc savas metodes cīnās pret grēku, gaidāma smaga un sīva cīņa. Dažkārt tas ir ļoti smags un bezcerīgs darbs, jo, ieraugot sava rakstura kroplības, mēs turpinām tās aplūkot, kaut patiesībā vajadzētu raudzīties uz Jēzu un uzvilkt Viņa taisnības tērpu. Katrs, kas pa pērļu vārtiem ieies Dieva pilsētā, ieies kā uzvarētājs, un viņa lielākā uzvara būs uzvara pār sevi.
Kāds tādā gadījumā ir atrisinājums? Draugs, es tevi šodien aicinu pārtraukt tādu dzīvi, kuras centrā esi tu pats un tavi grēki. Es tevi aicinu novērsties no savām problēmām un skatīties uz Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. Vai šī tavā skatījumā ir labā vēsts?
„Labi,” kāds var teikt, „bet kā es tādā gadījumā tikšu galā ar savām problēmām?”
Atzīsti faktu, ka bez Kristus tu nekā neesi spējīgs darīt. (Jāņa 15:5) Šī Rakstu vieta nesaka, ka tu bez Viņa vari darīt 90 % vai 30 %, jo te runāts par cilvēka iekšējo dabu, un šajā ziņā visi ir vienlīdz bezpalīdzīgi. Mēs nekā nevaram darīt bez Kristus.
Savukārt Kristus spēkā es spēju visu. (Filip. 4:13) Ja tā ir taisnība, tad tikai ir jānonāk saskarsmē ar Viņu un šis kontakts jāsaglabā. Bet sātans darīs visu iespējamo, lai mani atturētu no Kristus.
Ja es vēlos atteikties no sava sliktā rakstura, tad man nav jāmēģina darboties ar to. Man arī nav pārāk daudz jālūdz par šo tēmu, jo pat lūgšanās ir iespējams cīnīties slikto grēka cīņu: „Kungs, palīdzi man šodien nedarīt to, to un to.” Šajā gadījumā mana uzmanība ir pievērsta sev vai arī attiecīgajām lietām!
Tā vietā es pievēršu uzmanību savām attiecībām ar Dievu, es to pievēršu Viņam! Un tad lūdzu: „Kungs, palīdzi man šodien apzināties Tavu klātbūtni un spēku. Tu to esi apsolījis. Ja Tu neesi manā dzīvē, tad esmu miris. Vai Tu neienāktu un nepārņemtu mani savā varā? Pārvaldi šodien manu dzīvi.”
Es izvēlos Kristu un lietoju savu gribasspēku, lai Viņu meklētu, bet, kamēr cenšos šo lietu apgūt, Viņš manā vietā rūpējas par manu raksturu. Lai atbrīvotos no jebkuras problēmas, man jānonāk saskarsmē ar Vienīgo, kuram ir spēks! Bet bieži mēs Kristum neļaujam ienākt mūsos, kamēr neesam paguruši, cīnīdamies pret ļaunajām varām saviem spēkiem.
Reiz, kad kalpoju kā mācītājs Sakramento, gadījās, ka divos naktī zvanīja tālrunis. Es nostreipuļoju uz apakšstāvu, un līnijas otrā galā sievietes balss teica: „Ser, vai jūs varētu man palīdzēt? Man vajadzīga palīdzība!”
Es jautāju: „Kāda palīdzība jums vajadzīga tagad, nakts laikā?”
Viņa atbildēja: „Man vajadzīgs Dievs. Ser, vai jūs pazīstat Dievu?”
Kā tu uz to atbildētu? Kopš tās reizes es pārdomāju gandrīz visas neatbilstošās atbildes, kādas būtu varējis sniegt. Es viņai varēju teikt, ka esmu mācītājs, ka mans tēvs, tēvocis un brālis arī ir mācītāji, ka man ir piemiņas lentes, kas apliecina manu uzticīgo mācīšanos Bībeles klasē, un ka katru gadu esmu izpildījis misijas darba plānu. Vai šīs būtu vajadzīgās atbildes? Nē, viņa vēlējās iepazīt Dievu!
Es pats vēl gluži nesen biju sācis domāt par Dieva dotajiem apsolījumiem cīnīties mūsu vietā, ja vien Viņu meklēsim, taču šaubījos, vai tas tiešām ir tik vienkārši. Un tad, lai to pārbaudītu, Dievs man deva šo sievieti, Alisi.
Alise bija augstākās sabiedrības alkoholiķe. Viņa bija inteliģenta, izglītota un dzīvoja labā dzīvoklī. Taču viņu bija pārņēmis alkohols. Tas šķita bezcerīgi. Sieviete bija izmēģinājusi visu iespējamo, līdz beidzot jau gatavojās iedzert miega zāles, lai darītu sev galu. Viņa bija paņēmusi pusi no tām un panikā zvanīja tuvākajam mācītājam, kura numuru varēja atrast tālruņu katalogā. Gadījās, ka tas biju es. Es viņu nekad agrāk nebiju saticis, bet viņa ķērās tieši pie problēmas būtības. Viņa teica: „Man jāiepazīst Dievs. Vai jūs varat man palīdzēt?”
Beidzot viņa bija nonākusi līdz padošanās stāvoklim, jo bija atteikusies no domas, ka pati spētu kaut ko darīt, izņemot to, ka varētu iet pie Dieva tieši tāda, kāda viņa bija. Alise nekā nezināja par Dievu, taču juta vajadzību pēc Viņa.
Un tad viņa man jautāja: „Vai jūs pazīstat Dievu?”
Pēc ilga klusuma brīža es teicu: „Es ticu, ka Viņu pazīstu, bet vēlētos iepazīt vēl tuvāk. Es labprāt palīdzētu arī jums Viņu atrast.”
Tad viņa pa tālruni atvainojās un lūdza, lai pagaidu, kamēr aizsviedīs projām miega zāles. Kad tās bija aizskalotas kanalizācijā, viņa atgriezās pie tālruņa, un mēs trīs stundas runājām par Dieva pazīšanu. Es viņai stāstīju vienīgi par Dieva mīlestību, Jēzus Kristus spēku un to, kā viņa, bezcerīga alkoholiķe, var ar Viņu iepazīties. Es pārliecināju Alisi, ka Dievs viņu pieņems tieši tādu, kāda tā ir, un viņas vietā izdarīs pārmaiņas sievietes dzīvē.