Kad mācījos dzīvības glābšanas paņēmienus, Sarkanā Krusta instruktors mums sniedza dažus padomus, kā glābt slīkstošu cilvēku. Viņš teica: „Ja iespējams, uzreiz neleciet ūdenī, lai viņu glābtu. Ļoti uzmanīgi vērojiet, kamēr viņš gatavojas grimt tradicionālo „trešo reizi”. Kad viņš nonāk līdz šim stāvoklim, tad leciet ūdenī un glābiet viņu, bet ne pirms tam.”
Kāpēc viņš mūs brīdināja, lai nogaidām? Ja es momentā lēktu ūdenī, cietušais sāktu cīnīties. Viņš mani sagrābtu nāves krampjos, un mēs abi varētu noslīkt. Bet, ja nogaidām, kamēr slīcējs beidz cīnīties, varam droši viņu izglābt.
Vai zini, ka šis princips ir arī cilvēka pestīšanas pamats? Mums jānonāk līdz tādam stāvoklim, kad esam gatavi pārtraukt cīnīties ar grēka viļņiem. Jēzus redz, kā mēs ķepurojamies dzīves jūrā. Mēs karojam, izmisīgi cīnāmies ar grēkiem, cenzdamies pārvarēt savas grūtības. Bet sātans ir stiprāks un veiklāks par mums. Neizskatās, ka mēs kādreiz varētu gūt uzvaru. Beidzot, kad esam padevušies un jau gatavi nogrimt uz visiem laikiem, mēs atzīstam, ka nespējam uzvarēt. Mēs izmisīgi raugāmies uz Debesīm, meklēdami glābiņu. Vienīgi tad Jēzus var nākt un mūs izglābt.
Varbūt esi pārsteigts, ka Dievs tev nav devis spēku uzvarēt grēkus. Varbūt vēl neesi sasniedzis to stāvokli, kurā nākas atzīt savu vājumu un nevarību. Varbūt vēl nezini, ko nozīmē padoties Dievam.
Vairums no mums apzinās „padošanās” svarīgumu, taču mums nav skaidrs, ko tieši un kā pakļaut. Cik viegli gan mūsu uzmanība pieķeras grēkam un uzvedībai! Mēs bieži domājam, ka taisnība nozīmē tikai „rīkoties taisni” un ka veids, kā to panākt, ir pārtraukt grēkot.
„Nu labi,” kāds teiks, „pirms varam būt taisni, mums jāatsakās no visiem saviem grēkiem un vājībām.”
Mēs nolemjam atteikties no šīm lietām. Vai kādreiz esi mēģinājis tā darīt? Reiz es sasparojos dzīvot kristīgu uzvaras dzīvi un apsolījos Dievam atteikties no visiem saviem ļaunajiem ieradumiem. Lai to panāktu, es izveidoju sarakstu ar septiņiem saviem lielākajiem grēkiem un nolēmu darboties ar tiem. Pirmais grēks bija mans nejaukais raksturs. Nākamajā dienā es sāku savaldīt savu raksturu. Kad man uznāca dusmas, skaitīju līdz desmit. Dažreiz man izdevās neiesist savam ienaidniekam, taču, skaitot līdz desmit, mans kakls kļuva sarkans, vēnas izspiedās, acis izvalbījās, vēders sāka dumpoties un dūres sažņaudzās. Tā nu gan man nešķita uzvaras dzīve!
Cits triks bija lūgšana kārdinājuma brīdī. Es atklāju kaut ko ļoti satriecošu: parasti, kad apzinājos kārdinājumu, biju tik dziļi tajā iegrimis, ka nemaz nevēlējos lūgt. Reizēm arī tam vairs nebija laika. Tas ir gandrīz tas pats, kas izrakstīt čeku, kad bankā nav naudas. Manām lūgšanām pēc uzvaras nebija rezultātu, jo es nepazinu spēka Avotu.
Tad kāds man teica, ka īstā vaina ir domāšanā. Es nepratu kontrolēt savas domas. „Ko cilvēks savā sirdī domā, tas viņš ir.” Tātad man jāstrādā ar savām domām. Vai esi to mēģinājis?
„Šodien nedomāšu par... eh! Tieši tagad par to iedomājos!”
Varbūt es biju pārāk aizņemts, tāpēc pusi dienas par to tiešām nedomāju. Tad atjēdzos un iesaucos: „Urā! Šodien neesmu domājis par... Ak, šausmas! Es taču tagad atkal par to iedomājos!” Un ar to mans uzvaras prieks pārvērtās izmisumā.
Beidzot man izdevās nonākt līdz tādam stāvoklim, kurā pārvarēju savu raksturu, tāpēc ķēros pie nākamā grēka šajā sarakstā. Šoreiz man veicās. Izrādījās, ka no attiecīgā grēka varu atbrīvoties viegli, un es kļuvu lepns par savām spējām. Nelaimīgā kārtā, kad sāku darboties, lai novērstu grēku Nr. 3, ar šausmām pamanīju, ka atkal atgriezies mans sliktais raksturs.
Manai morālei nepalīdzēja arī brošūriņa „Simts grēku, no kuriem jāatgriežas Lāodikejai”. Tas ir šausmīgi! Vai tiešām bezcerīgā cīņa ar grēku ir tas, ko Dievs katram no mums ir sagatavojis?
Kāds cits man teica: „Tu neesi sapratis, kā rodas uzvaras dzīve. Uzvara ir gūstama tad, kad tu dari savu daļu, bet Dievs — savu. Tev ir pietiekami daudz gribasspēka, lai padarītu savu daļu, izmanto savu gribu, izvēloties labo. Tad lieto gribasspēku, īstenojot savu izvēli. Dari labāko, ko vari, un Dievs paveiks pārējo, aizdzenot ļaunumu no tavas sirds.”
To varētu saukt par dotāciju reliģiju, kur Dievs papildina manus vājos spēkus, ja es padaru savus 30 %. Bet man nebija gribasspēka, lai izdarītu pat tik daudz. Gadījumā, kad mēģinu uzvarēt savu raksturu, man būtu jāapņemas nesist savam ienaidniekam. Tad Dievs atbrīvotu manu sirdi no naida. Taču mans „mugurkauls” bija tik mīksts kā vārīti makaroni — es nespēju paveikt pat savu daļu, lai Dievs varētu atņemt manai sirdij ļaunumu. No šīs „atbalsta” metodes es nekā neguvu, jo vēl aizvien paliku zaudētājos, katrā neveiksmes reizē domādams, ka esmu pilnīgi nederīgs.
Kad ar lielāku apņēmību centos pārvarēt savas grūtības, sapratu, ka tā ir nežēlīga un bezcerīga cīņa. Ja pēc šīs cīņas ar grēku man rastos brīvs brīdis, es varētu izlasīt kādu Rakstu vietu vai izteikt lūgšanu, lai Dievs būtu apmierināts, taču parasti man neatlika ne laika, ne spēka, lai ar to nodarbotos.
Es atklāju, ka varu cīnīties ar sātanu tik stipri, kamēr sāku arvien vairāk līdzināties viņam. Tas man atgādina veidu, kādā esmu pūlējies naktī aizmigt. Kāds man ieteica, ka bezmiega gadījumā esot jāatbrīvo roku pirksti, pēc tam kāju pirksti, tad pašas rokas un kājas, un tā tālāk, kamēr viss mans ķermenis ir atbrīvojies. Es būšot tiktāl atslābis, ka aizmigšot pats no sevis. Bet, to mēģinādams, saspringu vēl vairāk un kļuvu tik možs kā vēl nekad.
Kāda ir tā cilvēka problēma, kas sirgst ar neirozi? Katram ir savas problēmas, bet viņa lielākā problēma ir tā, ka viņš visu laiku raizējas par savām problēmām. Kad viņš koncentrējas un aplūko šīs problēmas, tās aug augumā, kamēr kļūst pārāk lielas, lai tās pārvarētu. Neiroze iespējama arī garīgās lietās.
Kad mana drosme un cerības saruka arvien mazākas, sāku meklēt, kas tad īsti ir padošanās. Ko galu galā nozīmē padoties? Es sāku pētīt Bībeli, lai atrastu, ko tieši Dievs no mums vēlas.
Rom. 9:30, 31 aprakstītas divas ļaužu grupas — jūdi un pagāni. Jūdi bija pārāk norūpējušies par savu taisnību un pareizo uzvedību, ar saviem spēkiem turēdami baušļus, taču šie ļaudis neatzina Jēzu, kad Viņš bija to vidū. Savu uzmanību jūdi bija pievērsuši paši sev. Savukārt pagāni, būdami grēcinieki, spēja Jēzū Kristū saskatīt Dieva Dēlu un pazemīgi noliecās pie Viņa kājām. Kā radās šī atšķirība? Jūdi cīnījās grēka cīņu. Dievam tie savu laiku un spēku neatlicināja. Taču pagāni bija brīvi un varēja cīnīties ticības cīņu. Vai saskati atšķirību?
Nav brīnums, ka Jēzus ir teicis: „Es neesmu nācis aicināt atgriezties taisnos, bet grēciniekus!” Tas tiesa, ka mēs visi esam grēcinieki, bet Jēzus mums atgādina, ka daži neapzinās savu grēcīgo stāvokli un vajadzību pēc Glābēja, kas dotu spēku uzvarai.
Bieži vien kristieši domā, ka ir divas frontes: sliktā cīņa ar grēku un labā ticības cīņa. Mēs cenšamies cīnīties vienlaikus abās frontēs. Vai Dievs vēlas, lai mēs tā darītu?
Apustulis Pāvils mums saka: „Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom. 4:4, 5) Ievēro, ka pūles ir jāpieliek, lai izvēlētos, kam uzticēties. Tas ir būtiski gan taisnošanas, gan svētošanas jomā, jo svētošana notiek soli pa solim, kur katrs solis ir taisnošana.
„Pag’, pag’!” kāds var iebilst. „Tā jau būs lētā žēlastība, bet Bībele saka, ka mums ir jācīnās.” („Lētā žēlastība” — teoloģisks termins, ar kuru apzīmē visatļautību. Lētās žēlastības piekritēji māca, ka drīkstam darīt visu, ko vien vēlamies, jo Dievs tik un tā piedos. Tulk. piez.)
Pareizi. Bet kā lai es cīnos ar sātanu? Viņš ir stiprāks par mani. Pieminētā Rakstu vieta māca, ka tam, kas nenodarbojas ar slikto grēka cīņu, bet ļauj Dievam cīnīties savā vietā (tā ir labā ticības cīņa), viņa ticība tiek vērtēta kā taisnība. Vienīgais veids, kā pretoties sātanam, ir nodot cīņu augstākām varām. Ticības labā cīņa ir pūles iepazīt Dievu un Jēzu Kristu, ko Viņš sūtījis. Bībele to sauc par cīņu, jo sātans karo par katru collu, lai tikai atturētu mūs no Jēzus. Viņš zina: ja cilvēki pieņems šo patiesību, tad viņa spēks tiks pārspēts.
Kāpēc mēs, cenzdamies dzīvot kristīgu dzīvi, esam tik ļoti vīlušies? Jo nezinām, kā uzvarēt. Mēs bieži runājam par lietām, ko vajadzētu darīt, bet cilvēki saka: „Jā, mēs esam to mēģinājuši, bet tas nelīdz.”
Acīmredzot Kristus sekotājam jāatsakās paša spēkiem „darīt to, kas ir taisns”. Viņam jāatsakās no domas kaut ko darīt ar savu dzīvi (izņemot iešanu pie Dieva), jo padošanās vispirms skar pašu cilvēku, nevis viņa grēkus.
Kad nolēmu atteikties no saviem septiņiem grēkiem, es patiesībā biju ļoti tālu no tā. Cīnīdamies ar saviem trūkumiem, vājībām un problēmām, es darīju lietas, kas ir pilnīgā pretstatā tam, ko nozīmē īsta padošanās.
„Nu labi,” kāds teiks, „bet kas tādā gadījumā ir padošanās?”
Padošanās nozīmē atteikties no domas, ka mēs kaut ko spējam darīt, izņemot to, ka varam iet pie Kristus un katru dienu meklēt saikni ar Viņu. Tas nozīmē atteikšanos no domas, ka bez Kristus spējam kaut ko darīt ar saviem grēkiem. Grēks ir stiprāks par cilvēka gribasspēku, vienalga, vai cilvēks ir spēcīgs vai vājš. Mūsu cīņa ir bezjēdzīga. Mums jāatsakās no sevis! Lūk, ko arī Jēzus domāja, kad Viņš mūs aicināja: „Nāciet pie Manis, Es jūs gribu atvieglināt.” Ar to Viņš mūs aicināja atteikties no sliktās grēka cīņas un tās vietā sākt labo ticības cīņu.