Trešais gadījums, kad Dievs „nesaudzēja”, ir aprakstīts
2. Pēt. 2:5. „Viņš arī nesaudzēja seno pasauli, bet, sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem.” Tikai astoņi cilvēki tika saudzēti.
Kāpēc? 1. Moz. 6:5 sacīts, ka tā laika „cilvēku ļaunums augtin auga”. Pasaule pastāvīgi grima arvien dziļāk, līdz pienāca laiks, kad Dieva taisnīgums vairs nevarēja pieļaut tālāku cilvēku grimšanu grēkā. Ja Viņš neliktos ne zinis par visu ļaunumu un netaisnību, tad Visums izjuktu, jo, ja netaisnība paliek nesodīta, tad likumi nevar pastāvēt, bet, ja likumi nepastāv, tad arī vara ir paralizēta un izceļas anarhija. Mēs kalpojam Dievam, kas ir pārāk saprātīgs, lai ļautu tam notikt!
Ceturtā reize, kad Dievs „nesaudzēja”, skar Visumu.
2. Pēt. 2:4: „Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam.” Grēkam sākoties Dieva klātbūtnē, Viņa pagalmos uzliesmoja varena eņģeļa vadīta sacelšanās. Un eņģeļi „savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši” (Jūd. 6). Kaut arī Dievs pret viņiem izturējās sevišķi iecietīgi, tomēr beigās sacelšanos nācās apturēt. Tu jau zini šī Debesu kara rezultātus, jo eņģeļi, kas tika nomesti uz zemes, vēl šodien ir pasaulē, bet dažkārt arī mūsu mājās un sirdīs.
Jā, Dieva taisnīgums var šķist bargs, vai ne? Grēku dēļ Viņš nav saudzējis ne pilsētu, ne tautu, ne pasauli, pat ne Visumu! Kā šādam Dievam varētu rasties žēlastība, lai piedotu atsevišķam grēciniekam?
Es gribētu tev apliecināt, ka katram no mums ir cerība, jo Dievs „nesaudzēja” vēl vienu reizi. Rom. 8:32 vēstīts, ka „Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē,” un, ja Viņš ir devis šo vislielāko upuri, „kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?”.
Ja tu iedziļināsies patiesībā par Jēzus krusta upuri, tad pārliecināsies, ka šī ir vissmagākā reize, kad Dievs „nesaudzēja”. Šeit atklājas, ka Dievs ir atdevis sevi. Neiedomājies, ka Dievs būtu lūdzis savu Dēlu iet pasaulē vai ka Jēzus lūgtu savu saniknoto Tēvu, lai Viņš saudzē cilvēkus! Nost ar tādām domām!
Tā vietā atklājas, ka Tēvs un Dēls kopīgi ir saistīti ar šo lielo upuri. Viņi abi darbojās pestīšanas plāna labā, un, atdodams savu Dēlu, Dievs atdeva visu. Viņš atdeva vairāk nekā tad, ja būtu atdevis sevi. Jēzus ir vislielākā dāvana, ko Dievs mums varēja dot. Viņš nesaudzēja savu Dēlu, lai varētu saglabāties Viņa taisnīgums un Viņa mīlestība to līdzsvarotu.
Pirms daudziem gadsimtiem kādu dienu Jēzum bija tuva saruna ar Tēvu. To redzēja eņģeļi. Gaiss vai virmoja no neziņas. Visi bija neizpratnē par to, kā, ienākot grēkam, Dieva labais plāns tika sabojāts, un tie gaidīja, ko gan Viņš darīs, lai šo plānu pilnveidotu.
Pēc Jēzus ilgās apspriedes ar Tēvu tika atklāts, ka Viņš sevi nodos nāvē cilvēka vietā. Tā Dievs atdeva savu Dēlu un kopā ar Viņu — visas Debesis. Vairāk Viņam nebija, ko dot.
Šeit Dievs un Jēzus redzami kopā, vienoti mērķim. Tāpēc, ja tu mīli Jēzu, tad tu mīli Dievu, bet, ja tev nepatīk Dievs, tad tev nepatīk arī Jēzus. Tas ir pavisam vienkārši. Viņi ir vienoti šajā lielajā pestīšanas plānā.
Pavēro, kā Dieva raksturs atklājas Jēzū. Kā Jēzus izturējās pret grēciniekiem, kad Viņš bija šeit, uz zemes?
Tu pamanīsi, kā cilvēks gar ļaužu pūli spiežas uz ezera pusi. Viņš ir spitālīgs un tiek uzskatīts par Dieva nolādētu. Kad viņš nāk, ļaudis atkāpjas. Cilvēki negrib, ka viņš ir pie tiem; jūdi baidās, ka šis grēcinieks viņus varētu apgānīt. Bet Jēzus šo nabaga spitālīgo aicina pie sevis un aizskar neaizskaramo. Viņš saka: „Viņi tevi uzskata par neaizskaramu un Dieva nolādētu. Tu tiec uzskatīts par lielu grēcinieku, bet Es tevi šķīstu.” Kas to teica? Tas bija Tēvs.
Tu redzi, kā sieviete pa zemi tiek atvilkta pie Jēzus. Ļaudis ir nostājušies visapkārt, gatavi pacelt smagus akmeņus, lai viņu nogalinātu. Bet Jēzus saka: „Es tevi nenotiesāju. Ej un negrēko vairs.” Viņa atbildē ir pilnīgs žēlastības un taisnības līdzsvars! Kas to teica? Tas nebija tikai Jēzus. Tas bija Dievs. Vai Vecās Derības Dievs? Jā, tas pats Dievs.
Tu redzi, kā cilvēks tumsas aizsegā tuvojas Jēzum. Tas nevēlas, lai kāds cits zinātu, ka viņš ir šeit. Un, it kā mēģinādams sākt teoloģisku sarunu, viņš patiesībā saka: „Ko man darīt, lai es tiktu glābts? Kas man ir vajadzīgs?”
Un Jēzus atbild: „Tev jāpiedzimst no jauna. Dievs tik ļoti ir mīlējis pasauli, ka Viņš devis savu vienīgo Dēlu, lai to atpirktu.” Vai Vecās Derības Dievs? Jā. Tāds ir lielais mīlestības Dievs. Tas pats vakar, šodien un mūžīgi.
Tu redzi vīru, karājamies pie krusta. Viņš pagriežas pret Jēzu un saņem visus spēkus, lai pār izkaltušajām lūpām izdvestu dažus vārdus: „Kungs, piemini mani.”
Un Jēzus tam apsola: „Es pieminēšu tevi. Tu būsi ar mani Debesīs.” Kurš bija tas, kas to teica? Vai tikai Jēzus? Nē. Tas bija arī Dievs.
Vēl un vēl Viņš deva jūdiem iespēju atgriezties. Tie Viņu pastāvīgi noraidīja, slepkavodami praviešus un nomētādami ar akmeņiem tos, kas bija sūtīti, lai palīdzētu. Pēdīgi Viņš sūtīja Dēlu kā savu vislielāko Pārstāvi. „Dod tiem vēl vienu iespēju.” Cik spēcīga Dieva godības un žēlastības izpausme!
Ja mēs būtu bijuši pie krusta un ļauni cilvēki mūs apsmietu, mēs sauktu no Debesīm 12 leģionus eņģeļu, lai tie ar viņiem izrēķinātos. Bet tā vietā Jēzus teica piedošanas pilnus vārdus: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.”
Dieva pacietība nebija zudusi arī pie krusta. Kad tauta tika noraidīta, Kungs turpināja lūgt atsevišķus cilvēkus, lai tie nožēlā nāk pie Viņa.
Dievnamam tika atņemta Dieva godības klātbūtne, toties Kungs mācekļus sūtīja vispirms uz Jeruzalemi, uz vietu, kur no Jēzus lūpām bija atskanējuši liktenīgie vārdi: „Jūsu nams tiks jums atstāts postā.” Visu apustuļu veikto misijas ceļojumu laikā jūdi gadu no gada vēl aizvien tika pieņemti. Agrīnā kristiešu draudze nebija domāta tikai pagāniem. Viņš atkārtoti sūtīja savus vēstnešus, lai „dotu vēl izdevību” nožēlot un atgriezties pie Viņa.
Kad saniknots pūlis Stefanu nomētāja ar akmeņiem, pār viņu nāca Svētais Gars, un viņš lūdza: „Piedod tiem. Vēl neatsakies no viņiem.”
Neattiecini šo notikumu tikai uz Kristus dienu ļaudīm. Viņa žēlastības un mīlestības aicinājums arī šodien atskan katram cilvēkam, katrai sirdij. Attiecini to uz savu dzīvi, savu ģimeni, uz tiem, par kuriem tu lūdz, uz alkoholiķiem, narkomāniem un šķietami bezcerīgiem gadījumiem.
Lūk, vīrs, kas baznīcā uzvedas labi, bet mājās strīdas ar sievu. Ko lai darām ar viņu? Atstājiet to Dieva ziņā. Neatstumiet viņu.
Lūk, jaunietis vada grupu, kas dzied kristīga satura dziesmas, bet, kad šis cilvēks neatrodas draudzes priekšā, viņš zaimo Dieva vārdu. Ko lai darām ar viņu? Vai noraidīt? Nē, atstājiet to Dieva ziņā.
Klausies, draugs! Pat tad, ja, pārprazdams Dieva raksturu, tu esi bēdzis no Viņa, ja esi noguris no šīs bēgšanas, bet tomēr baidies, ka Dievs tevi vairs nepieņems, tad ieklausies Viņa draudzīgā aicinājuma vārdos: „Nāciet pie manis visi, kas esat noguruši un bēdīgi, Es jūs atvieglināšu.” Mēģini saprast, ko nozīmē zemoties krusta priekšā un sarunāties ar savu Glābēju, Kungu un Draugu. Dievs savā lielajā žēlastībā nav tevi noraidījis. Viņš neskatās uz tevi ar vēsu skatu. Viņš nenovēršas vienaldzībā un neatstāj tevi iznīcībai. Skatoties uz tevi, Kungs raud tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem Viņš raudāja par Israēlu: „Kā lai Es tevi atstāju?”
Bet beigu beigās pienāks diena, kad Dievs šo grēka pasauli vairs nesaudzēs. Tomēr, neskatoties uz to, katram no mums ir pieejama glābšana, pat tiem nabaga cilvēkiem, kas domā, ka jau ir pārsnieguši Dieva žēlastības robežu. Mēs droši varam ticēt, ka viens no iemesliem, kāpēc Jēzus vēl nav atgriezies, ir tie ļaudis, kas nav pieņēmuši Viņa pestīšanas plānu. Viņa žēlastība turpinās. Tā turpinās vēl un vēl.
Bet kāpēc tādā gadījumā Dievs grib darīt galu šai pasaulei? Vai Viņam beigu beigās zudīs pacietība? Nē. Atkl. 11:18 vēstīts, ka Dieva pacietība turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēki nonāks līdz stāvoklim, kad paši sevi sāks iznīcināt.
Kaut arī pasaule netiks saudzēta, Kungs saudzēs kādu ļaužu grupu, jo Viņš nebija saudzējis savu Dēlu! (Mal. 3:17) Vai arī tu vēlētos būt tajā ļaužu grupā, kuru Dievs saudzēs?
Kā tas iespējams? Kā lai atbildu uz Viņa aicinājumu? Man katru dienu jāpieņem Kristus dāvana, jo nav cita ceļa. Lai izprastu mūsu pacietīgā taisnības Dieva labestību un žēlastību, ir pastāvīgi jāmācās un jādomā par Viņu. Es gan varu dzirdēt par Viņa mīlestību no kanceles vai Bībeles stundās, bet tas notiek tikai reizi nedēļā vai pat retāk. Lai katru dienu nožēlotu grēkus, man arī katru dienu jāpārdomā un jāizprot, kā Dieva labestība izpaužas manā dzīvē. Ja es šo lietu atstāšu novārtā, tad tā no manām domām pamazām izzudīs, tāpat kā izzūd atmiņas par draugiem, ja tie nav sastapti.
Šodien esmu pateicīgs par Dievu, kas sūtījis vislielāko dāvanu — savu Dēlu, lai atklātu savu patieso raksturu, un Viņš ir apsolījis pārveidot mūsu raksturus un dot mums uzvaru.
Ak, kāds gan ir Dievs, kuram mēs kalpojam! Viņš neizturas pret mums tā, kā mēs izturamies cits pret citu. Es pateicos, ka Dievs ir apsolījis mūs pieņemt, neskatoties uz to, kur mēs esam bijuši un ko pagātnē darījuši. Pateicos, ka Viņa žēlastība aizvien vēl turpinās. Vai neatbildēsim pateicībā par to, iepazīstoties ar Viņu un savā dzīvē atklājot citiem, kāds Viņš patiesībā ir?
Dārgais Tēvs Debesīs! Pateicamies par Tavu pacietību un žēlastību šajā grēka pasaulē. Mēs atceramies netaisnību, ko esam nodarījuši, nepareizi atklādami citiem Tavu mīlestības pilno raksturu. Mēs neesam pelnījuši Tavu lielo pestīšanas plānu; mēs arī nespējam nekā darīt, lai to izpelnītos. Bet mēs pakrītam nožēlā Tavā priekšā un lūdzam piedošanu.
Tu noteikti esi paguris, un Tev sāp sirds par šo grēka pasauli. Mums jau sen vajadzēja nodoties Tev, bet Tu vēl vienmēr dāvini jaunas iespējas. Pateicamies, ka esi sūtījis Jēzu žēlastības misijā, lai atklātu, ka esi mūsu labākais Draugs. Velc mūs tuvāk sev, lai katru dienu iepazīstam Tevi arvien vairāk un vairāk. Mēs lūdzam Jēzus vārdā — āmen.