Kas ir vieglāk — kļūt par kristieti vai palikt kristietim? Jautājot to gan jauniem, gan veciem, esmu saņēmis atbildi, ka grūtāk ir palikt kristietim. Iespējams, ka viņi ir piedzīvojuši atgriešanos pēc kādas evaņģelizācijas sapulces vai reliģiskām pārdomām; varbūt viņus aizkustinājusi kāda dziesma vai svētruna. Bet pēc kāda laika jūtas ir zudušas, un viņi atkal ir iepriekšējā stāvoklī. Iespējams, viņi atklāja, ka veltīgi ir mēģināt pašiem ietekmēt savu taisnību vai ticību, un tad piedzīvoja vilšanos. Kāpēc tā? Vai tas varētu būt tāpēc, ka viņi nezināja, kā dzīvot kristīgu dzīvi? Kas ir kristieša dzīves pamats?
Neatkarīgi no tā, vai nu tu esi pusaudzis, vai arī tev ir sirmi mati un radikulīts, šodien šie jautājumi var skart arī tevi. Kā kristietība var kļūt nozīmīga tavā dzīvē? Kā var iepazīt Jēzu? Es tev gribētu pastāstīt, kā kristieša dzīve kļuva reāla man.
Pēc trīs gadu kalpošanas es nonācu lielās nepatikšanās. Līdz tam sekmīgi aizņēmos svētrunas no citiem mācītājiem, ieskaitot savu tēvu un tēvoci; es veiksmīgi sludināju par pēdējo dienu notikumiem un draudzes doktrīnām. Bet tad kādu dienu es atskārtu, ka manās runās nebija nekā no manis paša domām un pieredzes ar Kristu. Visu laiku mana ikdienas dzīve bija pagājusi bez īstas izpratnes par kristietību. Bet no manis kā mācītāja tika prasīta priekšzīme.
Es jau nolēmu atstāt sludināšanu un iet rakt grāvjus, tomēr man bija skaidrs: ja to darīšu, tad droši vien pavisam atstāšu ticību. Uzaudzis evaņģelizācijas semināru gaisotnē, es nespēju neticēt, ka kādu dienu no Debesīm nonāks Dieva Svētā Pilsēta, un tad visi, kas jebkad dzīvojuši vai miruši, satiksies pirmo un pēdējo reizi. Daži būs pilsētas iekšienē, bet vairums paliks ārpusē. Tad es domāju tā: ja būšu kopā ar vairumu ārpusē, man vismaz būs patīkami apzināties, ka esmu darījis visu labāko, lai izprastu, kas īsti ir ticība. Tad es varētu vicināt dūri pret Dievu un teikt: „Es darīju visu, ko mācēju. Tā ir Tava, nevis mana vaina, ka esmu ārpusē. Labāk atver vārtus un ielaid mani.”
Tā nu es nolēmu darīt visu labāko, ko vien varēju, lai izprastu kristietību. Telšu celšana nometnēs ir mācītāju darbs. Tas viņiem ir ikgadējs treniņš, un šajās reizēs tie ātri piekūst. Kad dažas pirmās teltis ir uzceltas, tie paslēpjas aiz tām, lai apkoptu savus ievainojumus un pava dītu laiku teoloģiskās pārrunās. Atceros, ka daži no šiem tematiem ir bijuši pat nenozīmīgi: kas notiek ar puķi Debesīs, ja to noplūc; vai eņģeļiem tiešām ir spārni utt. Man šīs diskusijas nācās klausīties pastāvīgi, jo acīmredzot cilvēku glābšanas jautājums bija tas aspekts kristietībā, ko katrs pārzināja pilnībā. Tāpēc mēs varējām atļauties pavadīt laiku, runājot par niekiem un tādām lietām, kam nav nekāda sakara ar pestīšanu. Bet tajā pašā laikā cilvēki vēlas zināt, ka viņu grēki ir piedoti, un būt pārliecināti, ka Dievs viņus pieņem.
Tad es dažus no šiem mācītājiem pa vienam pasaucu sānis un uzdevu jautājumus par ticību, reliģiju un to, kā tās var kļūt efektīvas. Kā kolēģis es kautrējos atzīt, ka man pašam ir šādi jautājumi; tāpēc, viņus iztaujādams, lietoju trešo personu: „Pieņemsim, ka manā draudzē ir kāds, kas nesaprot, kā viņš var tikt glābts. Ko lai es šim cilvēkam saku?”
Atbildes bija šādas:
„Saki viņam, ka tam jāsaņem jauna dzīve no augšienes.”
„Labi, bet kā lai viņš to izdara?” „Saki, lai viņš satver Dieva roku.”
„Kā lai es... ē... es gribēju teikt — kā lai viņš to izdara?”
„Viņam jākrīt uz Klints un jāsašķīst.” „Ko tas nozīmē?”
„Tas nozīmē, ka viņam jāraugās uz Jēru.” „Kā lai viņš uzlūko Jēru, ja viņš to neredz?”
„Nu labi, viņam jāskatās ar ticības acīm.” „Un kā lai viņš to dara?” „Pakļaujot savu gribu.”
Ar skumjām jāsaka, ka no nometnes aizgāju vairāk vīlies nekā jebkad. Es jau arī pats savās svētrunās un, dodams citiem padomus, biju lietojis dažas no šīm netveramajām frāzēm, taču, kad sāku meklēt konkrētas atbildes, tās man nekā neizteica. Un es ar sāpēm nopratu, ka daudzi no mūsu reliģiskajiem terminiem un pieņemtajiem izteicieniem cilvēku vairumam nekā nenozīmē. Šie izteicieni nav reāli un saprotami tādam cilvēkam, kas to nekad nav piedzīvojis.
Es biju apņēmies atstāt sludināšanu, bet tad kāds man teica: „Tu vēl neesi pabeidzis meklēšanu pilnā apjomā, jo neesi pētījis grāmatas.”
Man jāatzīst, ka es tiešām lasīju savu Bībeli un lūdzu tikai tad, kad man tas bija jādara. Bet es nolēmu atsākt pētīšanu, lai uzzinātu, kā šīs netaustāmās frāzes padarīt nozīmīgākas.
Es nopirku visas grāmatas, kas bija par ticību, Jēzu un uzvaru pār grēku. Toreiz tādu nebija daudz. Tā nu es nonācu pie grāmatas „Ceļš pie Kristus”, kas nešķita bieza, un bez lielām grūtībām to izstudēju. Es to kādreiz biju lasījis klases priekšā, un tad tas izklausījās garlaicīgi. Bet šoreiz apņēmos to izlasīt visu un pasvītrot katru vietu, kas man kaut ko ieteiks darīt. Es sāku lasīt šo grāmatu un, par nelaimi, pasvītroju gandrīz visu. Es arī atradu, no kurienes cēlušās visas netaustāmās frāzes — tās visas bija šeit. Kad pabeidzu lasīt, mani pārņēma tādas dusmas, ka biju gatavs grāmatu iemest ugunī, jo šīs pasvītrotās frāzes joprojām palika nereālas un netaustāmas.
Kad pārtraucu apsvērt šīs lietas, tad pamanīju, ka manī ir noticis kaut kas savāds. Es to nevarēju izskaidrot, bet, jo mazāk spēju sevi izprast, jo ciešāk apņēmos turpināt meklēšanu. Nolēmu mēģināt vēlreiz, bet tagad pasvītroju ar divām svītrām tikai konkrētus uzdevumus, ko es varētu veikt. Man par lielu pārsteigumu, vajadzēja pasvītrot tikai trīs lietas: Bībeles pētīšanu, lūgšanu un sludināšanu citiem. Tie nebija patīkami jaunumi, jo es labāk lasīju tālruņu katalogu nekā Bībeli, taču nolēmu, ka labāk tomēr izmēģināšu.
Tā nu es apsēdos ar šo nelielo maģisko recepti: katru dienu pietiekami daudz lasīt Bībeli un mazliet lūgt, lai apmierinātu Dievu. Jāieliek šis sajaukums krāsnī pusstundu cepties, un uzvaras kūka gatava. Bet uzvaras kūka neizdevās!
Es nevarēju saprast, ko biju darījis nepareizi. Tad kādu dienu nonācu pie notikuma ar Nikodēmu. Reiz naktī viņš nāca pie Jēzus, lai parunātu. Viņš teica: „Kungs, tu esi liels skolotājs, tāpēc es ar tevi vēlētos pārrunāt dažus svarīgus teoloģiskus jautājumus.”
Vai jūs kādreiz esat ievilināts šādās lamatās? Viņš vēlējās pārrunāt, pētīt un analizēt, bet Jēzus viņam pateica, ka zināšanas par glābšanu rodas, tikai iepazīstot Dievu.
Tad pēc iepriekšējās receptes es vēlreiz atsāku Bībeles lasīšanu un lūgšanas. Taču šoreiz Rakstus pētīju ar īpašu mērķi — lai iepazītos ar Dievu, lai, lasīdams par Jēzus dzīvi un pamācībām evaņģēlijos, uzzinātu, kāds Viņš ir. Un tas radīja pārmaiņas. Es atklāju, ka taisnība nav nekas tāds, ko es varētu izveidot. Tā ir dāvana, kas nāk pati par sevi tad, kad pazīstam Dievu, kad iepazīstam Jēzu Kristu.
Pēc tam esmu meklējis arī citus veidus, kā turpināt savu kristieša dzīvi, citas metodes, kā iepazīt Jēzu, bet nekā neesmu atradis. Visi pārējie labie darbi ir tikai ikdienā ar Jēzu kopā pavadīto brīžu rezultāts. Es pats sevī nevaru radīt pat ticību — arī tā ir Dieva dāvana. Tāpēc viss kristieša dzīves pamats ir Jēzus pazīšana un personīgās attiecības ar Viņu.
Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā Jēzus runā par nepieciešamību katru dienu arvien vairāk iepazīt Viņu: „Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Ja kas ēd Manu miesu un dzer Manas asinis, tas dzīvos mūžīgi, bet, kas to nedara, tam nav dzīvības sevī.”
Tas izklausās mazliet nesakarīgi, vai ne? Nez ko domātu Klusā okeāna Dienvidu salu kanibāli, ja šie apgalvojumi būtu vienīgais, ko viņi zinātu par kristietību. Tomēr Jēzus paskaidro, ka Viņš runā par cilvēka personīgo garīgo dzīvi: „Mani vārdi ir gars un dzīvība.”
Ja jūs turpināsit pārdomāt šīs nodaļas apgalvojumus, tad atklāsit, ka Jēzus runā par personīgām, tuvām attiecībām ar Viņu. Jēzus šeit apraksta Viņam veltītu dzīvi, kad mēs varam dzīvot Viņā un Viņš — mūsos. Mums ar Jēzu jāizveido tik ciešas attiecības, ka mūsu griba saplūst ar Viņa gribu. Kungs māca, ka mēs nevaram būt dzīvi kristieši, ja nemeklējam Viņu katru dienu.
Kādu dienu es uzdūros interesantam komentāram: „Neviens nevar būt dzīvs kristietis, ja viņš katru dienu negūst pieredzi Dieva lietās.” Šis apgalvojums gan ir mazliet neskaidrs, jo daži varētu jautāt: „Ko jūs vēlētos teikt ar vārdiem „Dieva lietas”?”
Burta kalps teiktu: „Tas nozīmē, ka mums jātur baušļi. Mums jānopelna ceļš uz Debesīm.”
Pseidointelektuālis teiktu: „Tas nozīmē, ka mums jāpēta un jāanalizē visi svarīgie teoloģijas jautājumi, lai tos sapratu.”
Pozitīvās domāšanas piekritējs teiktu: „Tas nozīmē piespiest sevi ticēt visiem Bībeles apsolījumiem; tie piepildās, ja pietiekami stipri ticam.”
Cilvēks ar patiesu ticību teiktu: „Tas nozīmē garīgi baudīt Jēzus miesu un dzert Viņa asinis, un tas attiecas uz personīgo pieredzi kopā ar Jēzu, kuras pamatā ir ikdienas attiecības ar Viņu.”
Ko tas īsti nozīmē? Reiz izlasīju kādu interesantu komentāru par Jāņa evaņģēlija 6. nodaļu, kurā es gribētu dalīties arī ar tevi:
„Vārda, šīs Debesu maizes, uzņemšana tiek uzskatīta par paša Kristus uzņemšanu. Kad Dieva Vārds tiek uzņemts dvēselē, mēs saņemam Dieva Dēla miesu un asinis [..].
Kā asinis organismā tiek veidotas no apēstās barības, tā arī Kristus cilvēka iekšienē tiek veidots, „ēdot” Dieva Vārdu, kas ir Viņa miesa un asinis. Kas pārtiek no šī Vārda, tā iekšienē veidojas Kristus, godības cerība. Rakstītais Vārds iepazīstina lasītāju ar Dieva Dēla miesu un asinīm, un, paklausot šim Vārdam, viņš kļūst par dievišķās dabas mantinieku. Kā vajadzība pēc ikdienas uztura netiek apmierināta, to vienreiz uzņemot, tā arī Dieva Vārds jāuzņem katru dienu, lai apmierinātu garīgās vajadzības.