Reiz uz kāda sena kapa Amerikā ieraudzīju uzrakstu: „Še guļ Lems S. Freims, kurš savā dzīvē ir nogalinājis 89 indiāņus. Līdz mūža pēdējā gada beigām viņš šo skaitu bija iecerējis palielināt līdz 100, bet aizmiga Jēzū savā mājā Hoksferijā.” Kad to lasīju, tad sajutu, ka kaut kas nav pareizi. Kāds nebija izpratis Dieva raksturu.
Koledžas mācību laikā daļa no mums, studentiem, devās uz Holivudas stadionu, lai klausītos kāda mācītāja uzrunu. Viņa piedāvātajā tēmā toreiz ietilpa arī sēra smaka un elles kliedzieni. Viņš no katedras aicināja cilvēkus iznākt priekšā, un tie lūdza žēlastību no dusmīgā Dieva. Kad tovakar braucām mājās, mūsu automašīnā iespēra zibens. Atceros, cik ļoti rātni bijām atlikušajā ceļā mājup, domādami, vai tikai Dievs nav dusmīgs, ka devāmies uz šo sapulci. Vai Viņš tā izturas?
Daži man ir teikuši: „Es mīlu Jēzu, bet man nepatīk Dievs!”
„Kāpēc?”
„Tāpēc, ka Jēzus ir žēlsirdīgs, bet Dievs — stingrs un dusmīgs!”
Vai tas ir patiess Dieva raksturojums? Par Dieva mīlestības un taisnības proporcijām strīdas jau ilgi. „Lētā” kristietība Viņu attēlo kā mīlestību, laipnību un gaismu, kā Dievu, kurš nevienam nekaitē un beigās visus ielaiž Debesīs. Citas galējības pārstāvji pauž domu, ka Dievs ir skarbs, bargs un tāds, kas meklē katru iespēju iznīcināt savus radījumus, un tikai nedaudzi izbēgs no ugunīgās elles.
Šī nepareizā izpratne par Dieva raksturu daudziem ir likusi atstāt ticību. Esmu saticis cilvēkus, kas ir neticīgi tāpēc, ka kāds tiem ir nepareizi atainojis Dievu. Ja viņi labprāt būtu pieņēmuši tādu versiju, ko tik daudzi māca, tad, man šķiet, arī pats Dievs nejustos laimīgs.
Reiz kādam populāram cilvēkam jautāja, kāpēc viņš noraida Dieva eksistenci. Viņš atbildēja: „Esmu agnostiķis tāpēc, ka nebaidos domāt. Es nebaidos no tāda dieva izplatījumā, kas varētu mani vai kādu citu cilvēku aizsūtīt uz elli. Ja tāda būtne eksistētu, tad tas nebūtu dievs. Tas būtu velns!”
Taču šis diezgan pieņemamais domāšanas veids nevienu (izņemot šo cilvēku) nav mudinājis pētīt Bībeli, lai uzzinātu patiesību par Dievu.
Apustulis Pāvils mums māca, ka Dieva raksturs ir nepareizi izprasts un izskaidrots jau kopš pasaules sākuma. Cilvēki kaut ko zināja par Viņu, bet negodināja Viņu kā Dievu. Tā rezultātā tie „.. savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem”. (Rom. 1:21–23)
Mēs varam pārveidot Dievu par kaut ko tādu, kas Viņš nemaz nav, turklāt arī tad, ja nezemojamies koka un akmens elku priekšā. Ja mums nav pareizas izpratnes par Dievu, tad pielūdzam neīstu Dievu! Mēs noprotam, ka žēlastības gaismas pēdējie stari, pēdējā žēlastības vēsts, kas tiek dota pasaulei, ir Viņa mīlestības pilnā rakstura atklāsme. Ja nezināsim, kāds īsti ir Dievs, tad nespēsim Viņu atklāt pārējai pasaulei!
Kur lai uzzinām par Viņa mīlestības un žēlastības patieso raksturu? Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā Jēzus saka saviem mācekļiem: „Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu.”
Filips teica: „Kungs, rādi mums Tēvu.”
Jēzus atbildēja: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un Tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara savus darbus.”
Kāda bija Jēzus misija? Kāpēc Viņš nāca? Jēzus nāca pasaulē, kas bija pilnīgi pārpratusi Dievu, lai parādītu, kāds ir Tēvs, kāds Viņš vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Kādu dienu Jēzus kopā ar mācekļiem gāja garām aklam vīram (Jāņa ev. 9. nod.). Mācekļi jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis? Viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs pie dzimis?”
Viņu jautājums bija pamatots uz vispārpieņemtiem priekšstatiem par Dievu un ļaunumu. Kristus dienu ļaudis ticēja, ka slimības un nāve ir neiecietīga Dieva sods par paša cietēja vai viņa vecāku ļaunajiem darbiem. Tā cietējam tika uzkrauta vēl papildu nasta, jo viņu uzskatīja par lielu grēcinieku.
Jēzus izskaidroja, ka slimību un sāpju cēlonis ir sātans. Bet viena no veiksmīgākajām velna viltībām ir savas īpašības piedēvēt Dievam. Tādēļ gadsimtiem ilgi cilvēki ir vainojuši Dievu ciešanās, slimībās un nāvē.
Kādu dienu ceļā uz Jeruzalemi Jēzus gāja garām samariešu ciemiem. Kad Viņa mācekļi lūdza atļauju tur pārnakšņot, viena ciema iedzīvotāji tiem atteica. Tad mācekļi jautāja Jēzum, vai neizsaukt uguni no Debesīm, lai iznīcinātu samariešus. Jēzus atbildēja: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lūk. 9:56)
Jāņa 3:16, 17 mums māca, ka Dievs tik ļoti ir mīlējis pasauli, ka sūtījis savu Dēlu, lai mūs atpirktu. Viņš „savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta”. Tāds ir Evaņģēlijs! Tāda ir pestīšana!
Kādu citu reizi daži atnāca pie Jēzus un stāstīja par cilvēku masveida bojāeju. Pret Jūdejas pārvaldnieku Ponciju Pilātu tautā cēlās nemieri. Lai atjaunotu kārtību, viņš atļāva saviem kareivjiem ielauzties dievnamā un nogalināt galilejiešu svētceļniekus, kas tieši tajā brīdī upurēja Dievam.
Kad jūdi stāstīja Jēzum par šo nelaimi, viņos nebija līdzjūtības; drīzāk sirds dziļumos viņi jutās apmierināti: „Tā kā šī traģēdija nenotika ar mums, tad Dievs acīmredzot pret mums ir labvēlīgāks nekā pret šiem galilejiešiem.”
Jēzus zināja viņu apslēptās domas un tos norāja, pauzdams šādu viedokli: „Jūs laikam uzskatāt, ka šī traģēdija notika tāpēc, ka viņi ir bijuši lielāki grēcinieki nekā jūs. Nē! Arī jums visiem ir lielas problēmas, un, ja jūs nenožēlosit grēkus, tad visi iesit bojā.” (Lūk. 13:1–5)
Jēzus ar to nenoliedz Dieva taisnīgumu. Svarīgi ir vienlaicīgi redzēt gan to, gan, tiesu un Viņa žēlastību. Tāpēc aplūkosim arī otru Dieva rakstura pusi.
Mūsdienās esam redzējuši lielas nelaimes, kas varētu liecināt par Dieva tiesu. Atceros, kā lasīju par šausmīgo Monpelē (Monpelē vulkāna — tulk. piez.) izvirdumu Mazajās Antiļu salās (Martinikas salā) 1902. gadā. Galvaspilsēta Senpjēra tika pilnīgi iznīcināta. Dzīvi palikuši bija tikai divi cilvēki, un viens no tiem — kāds cietumnieks, kas bija atradies ļoti dziļā kamerā.
Interesanti uzsvērt to, kas bija noticis pirms tam, kad šis vulkāna izvirdums izpostīja pilsētu. Iepriekšējā dienā, lai izsmietu Kristus krustā sišanu, krustā tika piesista cūka. Pēc tam, lai „pasludinātu” augšāmcelšanos, ielu gājienā tika palaista cita cūka.
Tajā rītā, kad Senpjēra tika aprakta pelnos, avīzes pasludināja vislielāko izaicinājumu kristietībai. Rakstīja, ka Kunga vakarēdienu taisoties pasniegt zirgam. Senpjēras izaicinošo grēcinieku bojāeja kopā ar pārējiem, kas nepiedalījās zaimošanā, var arī izrādīties tikai sagadīšanās, taču Bībelē sacīts, ka pienāks laiks, kad Dievs tiesās katru darbu.
Pēc ģeologu domām, Sanfrancisko jebkurā brīdī var nogrimt okeānā. Šis šausmīgais pareģojums piekrastes rajona ļaužu starpā ir pārvērties par kaut ko līdzīgu jokam vai komēdijai. Bet patiesībā kādu dienu žēlastība pārstās aizlūgt, un tad viss notiks taisnīgi. Bībelē aprakstīti agrākie laiki, kad Dievs „nesaudzēja”, jo Viņa taisnīgums vairs nevarēja pieļaut, ka toreizējais stāvoklis vēl turpinātos. Pirmā reize, kad Dievs „nesaudzēja”, ir pierakstīta 1. Moz. 18. nodaļā. Ābrahāms kaulējās ar Dievu par Sodomas likteni. Viņam vajadzēja būt ļoti tuvām un draudzīgām attiecībām ar Dievu, lai varētu tā kaulēties.
Viņš jautāja: „Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo? Varbūt atrastos 50 taisnie šīs pilsētas vidū? Vai Tu nepataupītu šo vietu to 50 taisno dēļ, kas ir viņas vidū?”
Un tad viņš apelēja pie Dieva taisnīguma izjūtas, turpinot: „Nemūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka Tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tiesu.”
Ar šo vīru, kas centās mācīt savam Radītājam, ko un kā darīt, Dievs bija pacietīgs, jo Viņš atbildēja: „Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, Es saudzēšu visu šo vietu viņu dēļ.”
Tad Ābrahāms sāka uztraukties. Varbūt viņa likme tomēr bija par augstu? Ja nu tomēr nebūs 50 taisno? Tāpēc viņš turpināja kaulēties par mazāku skaitu — 45, 30 un 20.
Pēdīgi viņš sacīja: „Kaut nedusmotos mans Kungs. Es runāšu vēl reizi; varbūt atrastos tikai desmit?” Vai arī tad Tu saudzēsi?
Un Kungs atbildēja: „Es to neizpostīšu šo desmit dēļ.” Dievs aizgāja savu ceļu, un Ābrahāms jutās drošs, jo viņš devās mājup, bet tu jau zini, kā šis notikums beidzās. Sodomā neatradās pat 10 taisnu cilvēku, un kopā ar Gomoru tā tika iznīcināta. Dievs redzēja netaisnības un sacelšanās robežu, aiz kuras tam visam tālāk nedrīkst ļaut turpināties, jo Viņš ir taisnības Dievs.
Otru reizi, kad Dievs „netaupīja”, var atrast Rom. 11:21. Pāvils rakstīja Romas kristiešiem un lūdza, lai tie atstāj savus ceļus. Viens no viņa argumentiem ir līdzība par olīvu koku. Viņš atgādināja, ka tie ir tikai kā savvaļas koku zari, kas iepotēti olīvu kokā. Bet Dievs nav saudzējis pat dabīgos zarus (jūdu tautu), jo Viņa žēlastībai un taisnībai pienāca robeža, aiz kuras Viņš vairs nevarēja saudzēt visu tautu. Pēc gadu tūkstošiem ieilgušās pacietības Dievs atteicās no Israēla kā savas izredzētās tautas. Viņš neatņēma pestīšanu atsevišķiem cilvēkiem, taču tie vairs nebija grupa, kas Dievu pārstāvētu pārējai pasaulei. Pāvils saka, ka pēdējais trieciens tika dots pēc tam, kad jūdi atteicās no Dieva Dēla. Viņi bija pārāk aizņemti ar savu reliģiju, lai atrastu laiku Pestītājam, vienīgajam Taisnajam. (Rom. 9:31, 32)