Ar daudziem piedzīvojumiem Dievs mani sagatavoja tam, lai es aizlūgtu par citiem, un Viņš varētu tos svētīt. Šie piedzīvojumi man palīdzēja ieraudzīt aizlūgšanu nozīmi un spēku.
Pirmais no šiem piedzīvojumiem notika ziemā. Jau vairākas dienas pirms tam mani bija nodarbinājis bībeliskais priekšstats par ticību. Raksti runā par neskaitāmiem cilvēkiem, kas savā dzīvē vadījušies no šaubām un neticības, bet atklāj arī, ka zināmai ļaudis iemantojuši dzīvu ticību, attīstot nesatricināmu paļāvību mūsu Debesu Tēvam un Viņa Svētā Gara spēkam. Es nolēmu, ka man jāturpina pateikties Kungam par tiem daudzajiem gadījumiem savā dzīvē, kad Viņa Gars man bija devis ticību, un es lūdzu, lai Viņš to vairo.
Savā rīta svētbrīdī lasīju par Filipa piedzīvojumiem, kas aprakstīti Apustuļu darbu grāmatas astotajā nodaļā. Eņģelis viņam lika iet uz Gazas ceļu dienvidos no Jeruzālemes. Tur viņš sastapa Etiopijas karalienes Kandakes mantzini braucam karietē un lasām pravieša Jesajas vīstokli. Tad Dieva Gars sacīja Filipam: “Pieej klāt šai karietei!”
Tam sekoja kristības, un Bībele saka: “Kad viņi izgāja no ūdens, Dieva Gars aizrāva Filipu.” Viņš nokļuva Azdotā, mazā miestiņā, ap 30 km no vietas, kur bija kristījis Etiopijas galminieku.
Lasot šo aprakstu, es sacīju pie sevis: “Cik satraucošas gan bija dienas, kad Dieva Gars bija tik tuvu cilvēkiem.” Visu atlikušo dienas daļu es pārdomāju šo notikumu.
Toreiz es biju reklāmas aģents, un tajā vakarā pulksten 21.00 man bija norunāta tikšanās ar kādu būvuzņēmēju viņa mājās lauku apvidū, ap 6 km no Kestailas, Ņujorkas štatā. Es toreiz dzīvoju Karjeisā, ap 10 km uz ziemeļiem no Erkeidas. Lai izvairītos no lielā līkuma, kas būtu jābrauc pa austrumu apkārtceļu, es noskaidroju, ka var izbraukt taisnāk pa vietējiem ceļiem un tā ietaupīt laiku un benzīnu. Diemžēl tā neiznāca. Es trīsreiz apmaldījos, nogriezdamies nepareizā virzienā. Biju spiests apstāties un vaicāt pēc ceļa, tāpēc nokavēju veselu stundu. Pa ceļam ievēroju, ka degvielas tvertnē ir maz, un apsvēru, ka vislabāk būs to uzpildīt atpakaļceļā Kestailā. Sarunas gaitā mēs aizrāvāmies ar darījuma lietām, un laiks pagāja nemanot. Kad beidzu aizpildīt pasūtījuma orderi un gatavojos braukt, pulkstenis rādīja gandrīz pusnakti. Šķiroties man doma par degvielu bija pilnīgi izgaisusi. Pasūtītājs, gribēdams aiztaupīt apkārtceļu līdz Kestailai, ieteica pagriezt uz rietumiem un pēc pieciem kilometriem nogriezties pa kreisi uz ceļu, kas mani taisni novedīs uz 39. autoceļa. Šī valsts nozīmes šoseja veda tieši uz Erkeidu un mūsu mājām.
Es vilcinājos pieņemt šo padomu, bet saimnieks apgalvoja, ka nav iespējams kļūdīties, jo krustojumā ir labi redzams rādītājs. Izgājis uz lieveņa, sajutu stindzinošu salu. Saimnieks paskatījās termometrā – divdesmit grādu zem nulles!
“Ceru, ka jūsu mašīnai ir labs akumulators,” viņš teica atvadoties.
“Jā gan, ser. Viens no labākajiem braukšanai ziemā.”
Pamājis ar roku, es aizbraucu. Bargā sala dēļ bija vairāk jānopūlas, lai salonu sasildītu, un tas piesaistīja visu manu uzmanību.
Biju nobraucis kādus astoņus kilometrus, kad motors pēkšņi sāka zaudēt jaudu. Skats uz paneli atklāja, ka tvertne ir tukša. Es bailēs sastingu, kad aptvēru, ka pēdējai mājai esmu aizbraucis garām kādus divus kilometrus, bet priekšā vairs nebija nevienas.
Kā zibens acu priekšā pavīdēja aina: es guļu slimnīcā ar amputētām kājām. Man jāpaskaidro, ka septiņpadsmit gadu vecumā Ziemeļkvebekā biju apsaldējis visus kāju pirkstus pēkšņā salā, kas sasniedza četrdesmit grādus pēc Celsija. Piecus mēnešus es pavadīju slimnīcā. Audi kļuva melni un vārda tiešā nozīmē nokrita no pirkstiem. Man izdarīja vairākas operācijas, arī audu pārstādīšanu. Dienā, kad mani izrakstīja, ārstējošais ķirurgs lika iegaumēt, ka es vairs nedrīkstu dzīvot šajā zemeslodes daļā. Viņš brīdināja, ka manu kāju pirksti nosals pat nelielā aukstumā, un tad viņam atliks vienīgi tos amputēt.
To atceroties, es bailēs izkliedzu: “Dārgais Jēzu, lūdzu, palīdzi!” Pirms tam es daudzreiz tiešu nāves draudu priekšā biju izkliedzis šo palīgā saucienu, un Jēzus mani nekad nebija pievīlis.
Pēkšņi mani pārņēma dziļš miers. Bet automobilis ripoja aizvien lēnāk.
“Piedod man šīs paniskās bailes, kaut gan Tu mani nekad neesi pievīlis,” es lūdzu. “Ak Kungs, es zinu, ka Dieva Gars, kas senos laikos aizrāva Filipu trīsdesmit kilometrus, var aiznest arī mani un šo mašīnu pāri kalniem uz Karjeisu, ja Tu to vēlies. Dārgais Jēzu, kaut Dieva Gars, kas valda pār atomiem, uzpildītu šo mašīnu ar degvielu, lai tā mani aizvestu uz mājām bez apstāšanās. Es Tev pateicos, Kungs, par Tavu palīdzību.”
Likās, kāds ir pagrūdis automobili no mugurpuses, un tas ripoja uz priekšu; tad motors uzņēma apgriezienus un iedūcās kā nekad agrāk. Spidometra šautriņa strauji griezās pa labi, un, kad maksimālais ātrums bija sasniegts, man bija jānoņem kāja no pedāļa. Lai uzbrauktu Ērgļu kalnā, man vienmēr vajadzēja pāriet uz zemāku pārnesumu, taču šoreiz es uzbraucu kalnā, nepārslēdzot ātrumu. Gavilēdams es teicu Kungu par Viņa brīnumdara spēku.
Prātā sāku pārcilāt Bībeles rakstvietas, tādas kā Ps. 107:1,2, 8: “ “Pateiciet Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Tā lai saka tie, ko tas Kungs atpestījis, ko Viņš izglābis no spaidītāja rokas. (..) Bet viņi lai pateicas Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērnu vidū.”
Slavēdams Dievu no visas sirds un raudādams aiz prieka, es jutu, ka Psalma 105:1-5 vārdi nekad nav skanējuši tik brīnišķīgi. “Pateicieties tam Kungam, piesauciet Viņa vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus! Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem! Slavējiet Viņa svēto vārdu! Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu! Meklējiet to Kungu un Viņa spēku, vienmēr meklējiet Viņa vaigu! Pieminiet Viņa brīnuma darbus, ko Viņš darījis, Viņa zīmes un Viņa mutes spriedumus.”
Kad biju sasniedzis pakalnu, kur atradās mūsu māja, un iegriezies iebraucamajā ceļā gar mājas sānu durvīm, mašīna apstājās. Līdz garāžai piebraukt nebija iespējams. Izslēdzis aizdedzi, es iesteidzos mājā, lai noskaidrotu, kāpēc virtuvē deg gaisma.
Piecpadsmit minūtes pirms pusnakts Hilda bija pamodusies; ieraudzījusi, ka manis nav, viņa uz ceļiem aizlūdza, lai Dieva mīlošā gādība ir pār mani. Kad ienācu, viņa saprata, ka ir noticis kaut kas liels un brīnišķīgs.
“Tu izskaties satraukts. Kādas ir labās zinās?”
Es stāstīju, kā Dieva Gars mani pārveda apmēram četrdesmit kilometru līdz mājām bez benzīna piliena tvertnē. Mēs slavējām Dievu apmēram stundu un pēc tam devāmies pie miera, tomēr aizmigt tonakt gandrīz nemaz nevarējām, atkal un atkal pārrunājot piedzīvoto.
Otrā rītā es mēģināju iedarbināt motoru, bet tas neizdevās. Lai to izdarītu, bija jāaizņemas degviela no fermera kaimiņu mājās.