Kopš 1946. gada, kad notika mana sadursme ar dēmonu gariem, es piedzīvoju baiļu brīžus, kad domāju par nākotni. Tādās reizēs Dieva Gars mani svētīja, atgādinot man divas rakstvietas – Atkl. 12:11: “Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm” un Rom. 8:38,39: “Esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā.”
Tā es iemācījos rast stiprumu Kristus upura asins nopelnā. Bez tam rīta svētbrīžos es sāku pārdomāt šī upura norises, lasot Mat. 27:24-54. Šāda rīcība atbrīvoja no bailēm tikt iznīcinātam un radīja ap mani garīgas gaismas un miera atmosfēru. Pulksten trijos naktī, kad biju saņēmis kārtējo zāļu devu, es pārdomāju Svēto Rakstu vietas. Es uzticēju savas vajadzības savam Augstajam Priesterim Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā; pateicu Viņam, ka gadījumā, ja manas svešniecības laiks ienaidnieka zemē tuvojas noslēgumam, tad lai Viņš zina, ka ar mani viss ir labi, jo es saprotu, ka visas cilvēces liktenis ir – agrāk vai vēlāk doties kapā. “Bet,” es piemetināju, “Kungs, ja tas ir labi Tavā skatījumā, es to augsti vērtētu, ja Tu atsauktos uz to daudzo cilvēku aizlūgšanām, kas lūdz par manu izveseļošanos, jo viņu ticība tiktu stiprināta un kristīgā pieredze bagātināta. Ja tā, tad svētī manu bojāto sirdi Tava Dzīvības Gara spēkā, – lielajā spēkā, kas piecēla no nāves Lācaru un piešķir man pietiekami daudz spēka un enerģijas, lai es tiktu galā ar šīs dienas vajadzībām un prasībām.”
No pieredzes jau biju pārliecinājies, ka tad, kad mēs ticībā satveram Viņa stiprumu, Viņš brīnišķi izmaina visbezcerīgākās un drūmākās izredzes, ja vien tāda ir Dieva griba. Noslēdzot savu rīta svētbrīdi, es jutos pilnīgi drošs, neatkarīgi no tā, kāds būs iznākums.
Es saldi nogulēju līdz pulksten sešiem, kad atnāca laboratorijas māsa, lai noņemtu asinis analīzei. Ap pusastoņiem kardiologs tuvojās manai gultai ar smaidu, kas lika saprast, ka bažas par manu stāvokli ir mazinājušās. Viņš teica, ka mans stāvoklis uzlabojas, ka novērojamas pozitīvas pārmaiņas; tam pat grūti noticēt. Norādot uz monitora ekrānu, viņš sacīja: “Kad biju piegājis pēdējo reizi, monitors rādīja, ka jūsu sirdsdarbība ir no 145 līdz 185 sitieniem minūtē. Tagad to ir astoņdesmit. Ja šāds stāvoklis saglabāsies līdz trijiem pēcpusdienā, es jūs likšu pārvietot uz kardioloģisko nodaļu.”
Pulksten trijos stāvoklis bija stabilizējies vēl vairāk, un sanitārs mani pārstūma uz jauku palātu, kuras logos spoži spīdēja saule. Pēkšņi es aptvēru, ka man ir tāds dzīvotprieks, kā vēl nekad. Pat netīrais pilsētas sniegs man likās mīlīgs, kad vēroju, kā tajā lēkā zvirbuli.
Kungs mani izvadīja cauri nāves ēnas ielejai, un es guvu jaunu, gaišāku izpratni par aizlūgšanu spēku. Kaut biju bezmaz izgājis cauri kapa vārtiem, es tagad augsti vērtēju šo piedzīvojumu un aptvēru, ka Godības Kungs ar savu Garu ir bijis manā pusē tādā veidā, kādu nekad agrāk nebiju pazinis.
Nedēļu pēc tam, kad biju ievietots reanimācijā, es izgāju no slimnīcas savām kājām. Tas gan nekustējās pārāk ātri, bet mani tomēr iznesa ārpasaulē, un tas bija brīnišķi.