Nekas tā nesagatavo cilvēku patiesai, sirsnīgai lūgšanai kā nāves draudi. No pieredzes zinu, ka nekas tā neatbrīvo no bailēm kā tās rakstvietas, kas vēsta par Dieva glābjošo spēku senatnē. Lielu vajadzību laikos Dieva Gars stiprina apziņu ar spēku, kas mīt Dieva Vārdā.
Man ir bijuši piedzīvojumi, no kuriem vajadzētu zaudēt prātu; un tas būtu noticis, ja es nekoncentrētu domas uz Dieva Vārdu un nepaļautos, ka Kungs mani pārnesīs pāri visam, kam Viņš ļaus šķērsot manu ceļu.
Marta beigās, apmēram divus mēnešus pēc aprakstītā gadījuma, Ņujorkas štata rietumos uzkrita biezs sniegs. Vaiomingas apgabalā ap Erkeidu un Rašfordu sniega arkli sastūma kupenas trīs metru augstumā. Sals tomēr sāka atslābt, saule pieņēmās spēkā, un dienas kļuva garākas.
Kādā vakarā ceļā uz mājām es domāju par 2. Laiku 16:9: “Jo tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas.” Tajā brīdī es tuvojos Rašfordai; braucu uzmanīgi un pirms līkuma samazināju ātrumu, jo kupenu dēļ nevarēja redzēt, vai kāds nebrauc pretī.
Pēkšņi es izbraucu uz visai slidena ceļa posma; pa dienu sniegs bija pakusis un pievakarē atkal sastindzis, apklājot asfaltu ar plānu ledus garozu. Par bremzēšanu nebija ko domāt. Nepieskaroties ne bremzes, ne gāzes pedālim, es ļāvu mašīnai ieripot līkumā un cerēju, ka no pretējās puses nekas nenāks.
Kad biju tieši līkumā, ceļa pašā vidū ieraudzīju stāvam lielu zirgu. To apbraukt nebija iespējams. Manas rokas sastinga, spiežot stūri, un vienīgie vārdi, kurus paguvu izkliegt, bija: “Dārgais Jēzu!” Tajā mirklī kāds spēks (un es ticu, ka tas bija Dieva Gara spēks, jo es izjutu Viņa klātbūtni tāpat kā tajā naktī pirms diviem mēnešiem) izrāva stūri no manām rokām un pagrieza mašīnu tieši zirgam krūtīs. Mirkli pirms mašīna ietriecās zirga priekškājās, zirgs saslējās uz pakaļkājām, un es ieniru sēdeklī, lai pakavi cauri priekšējam stiklam nesadragātu manu seju.
Pakavi pagāja mašīnai garām kādus 3-4 centimetrus. Auto turpināja ripot, taču drīz man izdevās to apstādināt, lai ļautu norimt savam trakojošajam pulsam un vienlaicīgi pienestu pateicības lūgšanu.
Apzinādamies briesmas, kas draud citiem autobraucējiem, es pieturēju pie tuvākajām mājām, lai uzzinātu, vai zirgs nav no turienes. Kad biju izklāstījis notikušo, saimnieks teica, ka zirgs pieder kādam kaimiņam, bet ziemas mēnešos to nemaz neizved no staļļa. Viņš piezvanīja īpašniekam, bet tas atteica, ka zirgs vēl pirms pusstundas bijis stallī, jo tad viņš beidzis apkopt lopus naktij. Tomēr viņš apsolīja apskatīties un pēc tam paziņot.
Pēc dažām minūtēm viņš zvanīja, ka zirgs dīvainā kārtā esot ticis laukā. Staļļa vārti bija plaši vaļā, šķūņa vārti puspievērti, un dzīvnieks bija prom.
Neviens nespēja izskaidrot, kā tas varējis notikt. Neviens nevarēja nokļūt šķūnī neievērots, jo ceļš uz šķūni un stalli gāja gar lielo virtuves logu, un virtuvē tajā laikā atradās visa ģimene. “Savādi, savādi,” visi brīnījās.
Mēs ar sievu atkal noturējām slavas un pateicības svētbrīdi. Nāve bija man cieši ielūkojusies acīs, bet Kunga acis bija pār mani, un Viņa Gars nesa glābšanu. Šis notikums padziļināja manu atziņu par Dievu.
Raudu dz. 3:22-26 vārdi sniedz īpašu cerību un iedrošinājumu par Dieva mīlošo gādību pār tiem, kas ir uzticējuši savu dzīvi Viņa apsardzībai. “Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ik rītu jauna, un liela ir tava uzticība. “Tas Kungs ir mana dala,” saka mana dvēsele, “tādēļ es cerēšu uz Viņu.” Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cer uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.”
Gadu gaitā mana sirds daudzkārt ir pacēlusies pie Dieva pateicībā, kad Dieva Gars mani izglābis šķietami bezcerīgos apstākļos.