Simtiem vēstuļu, kuras kopš 1990. gada februāra esmu saņēmis no Dievu mīlošiem ļaudīm, atklāj ļoti bēdīgu parādību. Tas liecina, ka liela daļa ticīgo savas attiecības ar Dievu vērtē pēc savām izjūtām.
Palaikam daži jūt, ka Dievs no viņiem ir tālu prom. Citi uzskata, ka viņu lūgšanas patiesībā neko daudz nenozīmē, un tāpēc labprāt iztiek bez lūgšanām. Vēl citi nekādi nespēj izdomāt, kas viņiem traucē dzīvot kā laimīgiem kristiešiem.
Taču viena lieta mani apbēdina visvairāk. Mani satriec vēstules no vientuļiem kristiešiem, kas ir pārliecināti, ka viņu seno grēku ēna vēl turpina tiem sekot. Citiem vārdiem, viņi jūt, ka Dievs vēl joprojām pārmet par bijušajiem grēkiem. Izstāstījuši savus ļaunos darbus, kas izdarīti pirms atgriešanās pie Kristus, daudzi jautā: “Vai Dievs var piedot tādu ļaundarību?”
Šajā nodaļā vēlos parādīt, kā varam uzvarēt vainas sajūtu par mūsu pagātnes grēkiem. Galvenokārt gribu pateikt, kā pasargāt sevi no depresijas, kas rodas šī iemesla dēļ. Minēšu dažus raksturīgus izteicienus no vēstulēm:
“Manā dzīvē valda depresija un nedrošība, un es nespēju kontrolēt savas jūtas.”
“Es būtu pateicīgs, ja jūs par mani lūgtu, jo neko vairs nesaprotu. Mani nomāc depresija. Mana ticība ir vārga, un domas visnotaļ negatīvas.”
“Rakstu cerībā, ka jūs varbūt gribēsit par mani aizlūgt. Ilgu laiku mani nomoka depresija, kas mani padara darba nespējīgu, jo dažreiz pat nav iespējams loģiski spriest un domāt. Es gan ārstējos, bet ārsti man nespēj līdzēt.
Savam pēdējam ārstam es teicu: “Reizēm šķiet, ka kāds spēks mani ir satvēris, un es to nevaru nokratīt.” Viņš ieteica parunāt ar draudzes mācītāju, jo tie varot būt tumsas spēki, kas mani nomāc. Vai jūs domājat, ka manā dzīvē kaut kas tāds ir iespējams? Es mīlu Dievu un biju kristietis visu savu mūžu.”