Varbūt visbiežāk man uzdod jautājumu: “Kā cilvēks var sākt sekmīgu lūgšanu dzīvi un to uzturēt? Tādu, kas tiešām dod iespēju saskatīt atbildes uz savām lūgšanām?”
Esmu atklājis piecus soļus, kas jānoiet, lai Dieva spēks ienāktu to dzīvē, par kuriem jūs lūdzat.
Pirmais solis. Katras sekmīgas lūgšanu dzīves pamats ir ciešāka saskare ar Jēzu. Viņš ir galvenais dvēseļu mantotājs un ilgojas palīdzēt katram no mums piedalīties Viņa misijā. Man šī saskare ar Jēzu sākas, kolīdz es no rīta atveru acis, pat pirms pieceļos no gultas. Mana rīta lūgšana mēdz būt aptuveni šāda:
“Dārgais Jēzu, Godības Kungs, es lūkojos augšup uz Debesu svētnīcas Vissvētāko vietu, kur Tu kalpo kritušās cilvēces labā, un es gaidu no Tavas rokas jaunu svaidījumu ar Tavu mīlestību un žēlastību.
Kā Tu, Kungs, labi zini, mana kritusī daba ir tāda, ka, atstāts viens, es spēju vienīgi veikt dažādus ļaunus darbus, kas mani novedīs mūžīgā postā, kāpēc es lūdzu Tevi, Kungs, piemēro man šajā brīdī Tavu Golgātā izlieto asiņu nopelnu, lai mani grēki tiek piedoti.
Es vēlos, lai Tu mani veido un apdarini, lai Tu mani audzini šķīstā un svētā gaisotnē, kur Tavas mīlestības pārpilnās straumes plūstu caur manu dvēseli un no savas puses svētītu tos, kurus sastapšu šeit, Tava ienaidnieka zemē.
Es lūdzu, dārgais Pestītāj, lai Tavs Svētais Gars dus pār mani un mājo manī šodien un dara mani raksturā līdzīgu Tev. Pateicos Tev, ka uzklausīji manu lūgšanu. Āmen.”
Pēc tam, kad esmu piecēlies un izpildījis sīkus agrā rīta pienākumus, es noturu svētbrīdi. Tā sākumā lasu Bībeli un citus ierosinošus lasījumus, kas mani ievada papildu sarunās ar Jēzu lūgšanā. Tikai pēc tam es Viņam sniedzu savu lūgšanu sarakstu, kas šobrīd sastāv no simtiem piezīmju bloka lappušu.
Sarakstā iepretī katra cilvēka vārdam ir tā vajadzību apraksts. Nav gan iespējams pieminēt katru atsevišķi, taču es ik dienas lielu skaitu pieminu arī vārdā, kā man to atgādina Dieva Gars. Es lūdzu par visu manu ļaužu lielajām vajadzībām tā, kā, manuprāt, ir lūdzis apustulis Pāvils par draudzes vajadzībām Efezā.
Pēc brokastīm es runāju lūgšanā ar savu Debesu Tēvu, slavēju Viņa vārdu un pateicos par bezgalīgajām Debesu dāvanām, kuras Viņš bagātīgi sniedz tiem, kas tiek pieminēti aizlūgšanās. Es augstu vērtēju to, ka esmu pensijā un pateicos Dievam, ka man tāpēc ir iespējams veikt šo aizlūgšanas kalpošanu.
Otrais solis. Ir nepieciešams stiprs pamats, ja kāds grib uzcelt lielu ēku, kas spēj izturēt laika pārbaudi. Tas pats sakāms arī par cilvēka garīgo dzīvi. Lai attīstītu nešaubīgu paļāvību uz Dievu un Viņa Gara spēku, mums jāiegaumē Dieva Vārds. Mums jāpiepilda savs prāts ar Rakstu vārdiem, kas iedrošina, apgaro, paceļ un, galvenokārt, piesaista sirdi Viņam. Ja mēs to darām, tad atveram ceļu
Svētajam Garam, kas mums tos atgādina vajadzīgajā brīdī. Dieva Vārds ir brīnišķīgs spēka un dzīvības avots.
Saku to no pieredzes. Pēdējos četrdesmit sešus gadus es savās kabatās glabāju papīra strēmeles, kas aprakstītas ar citātiem no Rakstiem, lai tos brīvajos brīžos atkārtotu. Šajā laikā esmu iemācījies no galvas vairāk nekā 2200 pantu, ar to neaprakstāmi bagātinādams savu garīgo dzīvi. Es jūs aicinu nodoties Rakstiem. Ja jūs to darīsit, jūs izteiksit lūgšanas, kas nesīs bagātīgus garīgus augļus.
Trešais solis. Līdzjūtīga mīlestība pamudināja Kristu nākt uz šo dumpīgo planētu un ļaut ļauniem cilvēkiem sevi pienaglot krustā; tikai tā Viņš varēja sagādāt mūžīgo dzīvību katram no mums.
Kristus bezgalīgi mīlēja savus bērnus. Viņš bija līdzcietīgs un ieinteresēts šo jēdzienu vispilnīgākajā nozīmē. Viņš vēlas, lai mēs izjustu tādu pašu tieksmi pēc šādas mīlestības. Mums jālūdz ar vislielāko iespējamo intensitāti un jāvēlas, lai Viņš mūs apveltī ar tādu pārliecības spēku, kāds piemita Viņam.
Ceturtais solis. Lai varētu aizlūgt par citiem, mums pašiem jābūt dzīvai ticībai. Kristus jautājums: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūk. 18:8) liek domāt, ka dzīva ticība būs rets piedzīvojums pēdējās dienās, bet sekmīgas aizlūgšanas par citiem bez tās nav iespējamas.
Lasot četrus evaņģēlijus, mēs tūdaļ ievērojam, ka Kristus brīnumu mērs cilvēku labā ir bijis atkarīgs no viņu ticības mēra. Piemēram, Bībele vēsta par diviem aklajiem, kas sekojuši Jēzum un lūguši sev Viņa žēlastību. Mat. 9:29,30 teikts: “Tad Viņš aizskāra viņu acis, sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Un viņu acis atvērās.”
Mat. 4:23,24 rakstīts: “Jēzus staigāja pa visu Galileju, (..) dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja.”
No otras puses, cilvēki ar mazu ticību patiesībā paši sevi aplaupa, atņemdami sev Dieva svētības. Mat. 13:58 mums atgādina, ka “Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēl”. Tā tas ir arī ar mūsu aizlūgšanām par citiem – mums jāmeklē un jāsaglabā patiesa, dziļa ticība.
Piektais solis. Piedošana ir izšķiroša.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki neredz atbildes uz savām lūgšanām tāpēc, ka viņi vispirms nav lūguši, lai Dievs piedod viņu pašu grēkus. Mans nemainīgais ieradums ir – nekad neaizlūgt par kādu cilvēku, iekams neesmu pacēlis savu sirdi pie Dieva šādā lūgšanā: “Dārgais Debesu levs, Kunga Jēzus vārdā piedod man, lūdzu, ja esmu Tevi apvainojis domās, vārdos vai darbos. Es zinu, Kungs, ka Tava roka nav par īsu, lai palīdzētu, un Tava auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt, bet izprotu, ka mūsu pārkāpumi un grēki var mūs atšķirt no Tevis un Tavām bagātajām svētībām. (Skat. Jes. 59:1,2) Es nevaru atļauties būt no Tevis šķirts pat brīdi, tāpēc, lūdzu, nokārto visu, kas ir starp Tevi un mani, es lūdzu.”
Daudz kristiešu savās vēstulēs un sarunās pa tālruni minēja, ka viņu lūgšanas, liekas, nekur neaiziet. Viņi jautāja, kā es to izskaidroju. Vispirms mēģināju palīdzēt, izvaicājot par viņu kristīgo dzīvi, taču šāda pieeja šķita kā strupceļš. Beidzot es lūdzu Kungu, lai Svētais Gars man palīdz izprast šo problēmu. Pirms tajā vakarā devos pie miera, atvēru Bībeli, lai kaut ko vēl pārdomātu pirms aizmigšanas. Nejauši man uzšķīrās Kunga lūgšana. Es lasīju: “Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu levs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mat. 6:14,15)
Pēkšņi man ienāca prātā, ka dažu cilvēku nepiedodošā attieksme var aizšķērsot ceļu Dieva svētībām. Kopš tā laika esmu palīdzējis daudziem, jautādams, vai viņiem nav grūti piedot citu kļūdas vai arī to nodarītās pārestības.
Kāda sieviete bija neziņā, kāpēc viņas lūgšanas šķiet tik neefektīvas. Kad minēju šo iespējamo iemeslu, viņa tūdaļ piekrita, ka tā ir viņas problēma. “Patiesībā tas ir raksturīgi mūsu ģimenei,” viņa teica. “Es vienmēr atcerēšos, kā mans vectēvs sacīja: “Ja kāds tevi aizvaino – netrako, tikai gaidi īsto izdevību, un tad izrēķinies ar šo cilvēku.” ” Viņa atzina, ka tikai brīnums tai varētu iemācīt piedot citiem.
Apmēram pēc pusgada viņa atkal piezvanīja. Šoreiz prieks vibrēja balsī, kad šī sieviete stāstīja, kā Dievs viņai devis spējas patiesi piedot citiem. Tagad viņas lūgšanas vainagojas brīnišķiem rezultātiem.