Šis būs izcils piemērs, kā Svētā Gara stabilizējošā ietekme var atjaunot garīgi paklīdušo.
Drīz pēc tam, kad bija izdota mana pirmā grāmata par lūgšanām, es saņēmu vēstuli no kādas sievietes, kuru vīrs bija atstājis jau pirms četriem gadiem. Rakstītāju īpaši iespaidoja tas, ka es, aizlūdzot par kādu, kas nekalpo Dievam, vispirms lūdzu, lai levs šim cilvēkam piemēro Kristus asiņu nopelnu, jo es atsaucos uz jau apmaksāto šī cilvēka pestīšanu.
“Kad izlasīju jūsu grāmatā, ka varam lūgt Kungu, lai Viņš piedod citu grēkus,” viņa rakstīja, “es biju izbrīnīta un sāku lūgt par savu vīru ar jaunu ticību un cerību.”
Viņa stāstīja, ka abi ar vīru bijuši savos trīsdesmitajos gados, abiem bijis labs darbs un laba veselība, abi cerējuši uz gaišu nākotni. Vīrs strādājis starptautiskā korporācijā, pratis trīs valodas, un tas viņam nodrošinājis strauju karjeras kāpumu.
“Drīz vien darba vajadzības lika viņam aizbraukt no mājām pat uz vairākām dienām. Nebija ilgi jāgaida, kad darījumu pasaules izšķērdīgais dzīvesveids uzlika viņam savu zīmogu. Mainījās arī viņa raksturs. Viņš sāka meklēt manī kļūdas; likās, viņš cenšas izmantot katru izdevību, lai iebilstu visam, ko saku. Viņš sāka kritizēt draudzi un tās locekļus, un pienāca laiks, kad man uz dievnamu bija jāiet vienai. Pēc tam viņš sāka iegādāties un valkāt dārgas rotaslietas; tad ievēroju, ka vīrs sācis smēķēt. Kad viņu reiz iereibušu atveda no Ziemassvētku banketa, viņš manu vilšanos papildināja ar paziņojumu, ka viņam ir romāns ar savu sekretāri.
Mūsu nams pārvērtās par strīdu un nemiera vietu. Toreiz es pateicos Dievam, ka mums nav bērna, kura sirdi plosītu šī šausmīgā nesaticība. Darīju visu, ko varēju, lai pārliecinātu vīru, ka mums jāmeklē kristīga ģimenes dzīves konsultanta palīdzība, bet velti. Aiziedams viņš man pārmeta, ka es esot izpostījusi mūsu namu.”
Sarunā pa tālruni viņa man teica, ka par vīru neko nav dzirdējusi jau divus gadus. Līdz tam viņa bija informēta, ka vīrs nonācis dziļā konfliktā ar savu darba devēju. Viņš bija pieņēmis vairākus lēmumus, kas radījuši kompānijai prāvus zaudējumus. Atlaists no darba, viņš aizbraucis nezināmā virzienā, un kopš tā laika sieva par vīru nekā nezināja. Konflikts ar starptautisko korporāciju atņēma viņam iespēju iekārtoties citā līdzīgā darbā, un tas viņu iegrūda nerimtīgas dzeršanas purvā.
Vēlāk viņa uzzināja, ka vīrs nodarbojies ar azarta spēlēm un kādu laiku viņam pat veicies. Vēlāk viņš padevies narkotiku varai, tā zaudēdams kontroli pār savu dzīvi un visu, kas tam piederēja. Viņš sācis domāt par pašnāvību, bet konstatējis, ka “trūkst drosmes to izdarīt. Apziņa, ka viņš ir gļēvulis, dziļi iedragāja viņa vīrieša pašcieņu,” stāstīja sieva.
Starplaikā sieva iegādājās manu grāmatu un to izlasīja. Viņu dziļi iespaidoja nodaļa “Aizlūgšana par neticīgiem un grēciniekiem.” Viņa man atrakstīja un jautāja, vai es būtu ar mieru pievienoties viņas lūgšanām par vīru, jo cerēja, ka tas vēl ir dzīvs.
Atbildē es apliecināju, ka Svētais Gars noteikti sniegs viņas vīram pestīšanas žēlastību, ja viņa un arī es meklēsim Dieva palīdzību. Zinot, ko šī vīra dzīvē grib panākt dēmoni un ko Kristus, es kļuvu drošāks savā apņēmībā darīt visu, lai sātanam neizdodas, bet Kristum izdodas. Šajā, kā arī visos citos aizlūgšanas gadījumos es paļāvos uz Svētā Gara lielo spēku pārvarēt un paralizēt Jēzus Kristus ienaidniekus un atbrīvot visus, kurus Viņš ir apņēmies glābt. Es apsolīju sievietei, ka ievietošu viņas un vīra vārdus savā pastāvīgajā lūgšanu sarakstā. Katru dienu bez izņēmuma es tos pieminēšu Jēzus priekšā. Es vienīgi lūdzu, lai viņa mani informē par notiekošo.
Pagāja aptuveni gads. Kādā vakarā televīzijas raidījumā sieviete redzēja interviju ar bezpajumtnieku grupu attālā pilsētā. Šie ļaudis mitinājās būdās aiz pamestas rūpnīcas zem dzelzceļa estakādes. Varas iestādes gatavojās nojaukt šīs būdas un iemītniekus pārvietot citur. Gatavodama virtuvē, stāvot ar muguru pret televizoru, viņa saklausīja pazīstamu balsi. Paskatījusies uz ekrānu, viņa ieraudzīja savu vīru. Ja viņš nebūtu runājis, viņa to nekad nebūtu pazinusi. Viņam bija bārda, mati nokarājās pāri pleciem. “Viņš bija īsts klaidonis,” viņa teica. “Tas bija nožēlojams skats.” Kad viņš intervijā teica, ka ēdienu lielākoties savāc no atkritumu urnām aiz restorāna, viņa izplūda asarās. Tas lauza viņas sirdi. Neraugoties uz visu, viņa bija pateicīga, ka vīrs vēl ir dzīvs, un šis fakts deva cerību uz kaut ko labāku.
Nākamajā dienā ziņu dienestā viņa noskaidroja, kur šī intervija notikusi, bet pēc tam, izkārtojusi sev dažas brīvdienas, devās meklēt vīru.
Viņa nonāca zināmajā vietā un iebrauca savu automobili starp pašdarinātām būdām un rūpnīcas mašīnu vrakiem, lai piekļūtu vīru bariņam, kas sildījās pie dzelzs mucā degošās uguns, bet tajā pašā laikā sāka raizēties par savu drošību un izkāpusi vēlreiz pārbaudīja, vai mašīna aizslēgta.
Viens no vīriem pateica, uz kuru būdu jāiet, un piemetināja, ka tur nav durvju. Lai tiktu iekšā, būs jāizspraucas starp būdu un smagu brezenta gabalu.
Sieviete ieraudzīja savu vīru guļam 3x4 m lielajā būdā uz pusmetru augstas vecu kartona kastu palieku kaudzes, kas atradās tieši uz bruģa. Kad viņš piecēlās, lai ielaistu būdā mazliet vairāk gaismas, sieva metās viņam ap kaklu ar vārdiem: “Es tevi nekad vairs neatlaidīšu!”
Samulsis viņš nemitīgi atkārtoja: “Lūdzu, ļauj man iet. Es esmu netīrs. Es esmu riebīgi netīrs.”
Bija vēls rudens, un šajā attālajā austrumu pilsētā sāka snigt. Kad būdā kļuva auksti, sieva aicināja viņu apsēsties automobilī. Viņš atteicās iekāpt mašīnā, lai to neaptašķītu, un nostājās pie tās durvīm, bet viņa iekāpa un daļēji atvēra logu. Sniegs nemitējās, un drīz viņš atgādināja sniega vīru.
“Vai tu kāpsi mašīnā, ja apsegšu sēdekli ar pārklāju?” viņa vaicāja. Kad viņš piekrita, viņa aizbrauca un pēc 45 minūtēm atgriezās ar sēdekļa pārklāju un lielu turzu ar siltiem ēdieniem no restorāna. Sievas sirdi ielīksmoja vīra skats, kad viņš mielojās ar to, ko nosauca par karalisku ēdienu. Klusībā viņa raidīja uz Debesīm slavu un pateicību Dievam, kas atvedis vīru atpakaļ viņas dzīvē. Viņa ticēja, ka Dievs brīnišķi atbildējis uz lūgšanām.
Veselu nedēļu vajadzēja vīru pierunāt, līdz viņš piekrita atgriezties pie sievas. Viņa saprata, ka tik dziļi sabojātu dzīvi spēj atjaunot vienīgi īpaša Dieva žēlastība.
Kad pirmās dienas beigās viņai neizdevās dabūt vīru laukā no būdas, sieva atgriezās motelī. Tajā vakarā viņa daudz lūdza un ilgojās pēc īpašas vadības, lai zinātu, kā tālāk rīkoties. Viņa izmisīgi vēlējās, lai vīrs atsāk normālu dzīvi. Pirms doties pie miera, viņa atvēra Bībeli, lai gūtu ierosinājumu pārdomām. Uzmetusi acis atvērtās Bībeles labajai slejai, viņa izlasīja vārdus:
“Ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar savu Garu, kas ir jūsos.” (Rom. 8:11)
“Tā tas ir,” viņa pie sevis noteica. “Mana vīra prātam jāatdzimst, Svētā Gara spēkā viņam jākļūst par to, kas viņš kādreiz ir bijis, jāatgriežas pie tās skaidrības pakāpes, kāda tam bija agrāk.” Viņa atkal zemojās, atvērdama savu sirdi Dieva priekšā.
Pagāja piecas dienas, bet nekas nemainījās.
Tad viņai ienāca prātā ideja. “Manam vīram vajag dzirdēt par Dieva spēku un mīlestību, kas darbojas cilvēku labā šajos modernajos laikos. Es viņam lasīšu fragmentus no Morno grāmatas. ”
To viņa darīja, un Dievs sāka darboties ar šo vājo vārdu starpniecību. Pamazām vīrs sāka atsaukties uz Gara balsi un sievas apgalvojumu, ka viņi kopā vēl var piedzīvot skaistu nākotni, ja savā dzīvē Dievu liks pirmajā vietā.
“Es nevarēju valdīt asaras, kas plūda pār maniem vaigiem, kad dzirdēju viņu runājam un sapratu, ka Svētais Gars atgriež manu vīru no “miroņiem”. Viņš bija garīgi miris, bet tagad atkal dzīvs un stāstīja man par prieku, kas viņam bija kādreiz, kad viņš kalpoja Dievam.”
Tad viņa izjuta lielāko aizkustinājumu savā dzīvē, kad viņš sacīja: “Labi, Linda (tas nav viņas īstais vārds), es pieņemu tavu priekšlikumu, dzīvosim atkal kā vīrs un sieva. Vai tava kompānija varēs tevi pārcelt uz citu pilsētu, kur neviens mūs nepazīst? Es nevaru sastapties ar cilvēkiem, kas mani pazina senāk. Starplaikā apmetīšos uz dzīvi kādas jūdzes ārpus pilsētas. Tā būs labāk.”
Viņa atkal apliecināja, ka darīs visu, ko jau iepriekš ir solījusi. Vairākas dienas bija vajadzīgas, lai vīru pierunātu aiziet pie friziera, uz apģērbu veikalu un sakopties tiktāl, lai viņš varētu atkal dzīvot kā normāls cilvēks.
Ar Svētā Gara vareno iejaukšanos Linda ieguva norīkojumu uz citu pilsētu un, viņai par lielu pārsteigumu, tika izvirzīta augstākā amatā ar ievērojami lielāku algu. Tagad abi dzīvo laimīgi Kungā. Sieva apliecina, ka viņu ģimenes garīgā dzīve ir nobriedusi Svētā Gara vadībā.
Linda man lūdza nevienam nestāstīt par šiem notikumiem. Es to apsolīju, tomēr nesen sāku domāt, ka vajadzētu palūgt atļauju tos aprakstīt šajā grāmatā, lai ar to cildinātu mūsu Pestītāja mīlestību un spēku. Viņi tam piekrita ar nosacījumu, ka neminēšu vārdus un vietu, kur tas noticis. Es ticu, ka viņu piedzīvojums vairos Dieva godu augstībā un virs zemes.