Garīga sērga izposta vīru, sievu un bērnu dzīves visā pasaulē, tā sagādā ciešanas jauniem un veciem, bet vislielāko nelaimi nes nevainīgiem bērniem, kas nekādi nevar iedomāties, kāpēc māmiņa ar tēti vairs nesatiek un viens no viņiem iet prom.
Daži pēdējie gadu desmiti radījuši tādu klimatu, kas notrulina izpratni par dzīvesbiedra un vecāku pienākumiem. Sātans un viņa eņģeļi darbojas, izmantojot visdažādākos mūsdienu sabiedrības spēkus, lai iznīcinātu dabisko pieķeršanos, ko Radītājs iedēstījis katrā cilvēkā. Tie piesātina mūsu kultūru ar seksuālu sapņu tēliem un pakļauj ikvienu visdažādāko netiklības veidu iedarbībai. Mūsu dienās jebkurš cilvēks, kas ik dienas nemitīgi un mērķtiecīgi neizlūdz Dieva palīdzību, lai saglabātu skaidrību domās, sirdī un dzīvē, kaut arī tam piemistu vislielākais gribasspēks un pašdisciplīna, savā sirdī nemanāmi sabojāsies un kādā dienā kritīs kā satrunējis ozols. Atļaušos minēt piemēru.
“Mēs ar vīru esam pusmūžā,” man rakstīja nepazīstama sieviete. “Esam izaudzinājuši bērnus, grūti strādājuši, lai dotu viņiem izglītību, esam tos audzinājuši dievbijībā. Mūsu pieaugušie bērni ir veiksmīgi apprecējušies, uzcēluši sev namus, pār kuriem līst Dieva svētības. Es vienmēr labprāt darbojos draudzē, man patīk kalpot Kungam.
Mans vīrs bija mūsu lielās draudzes pirmais vecākais un dzīvoja, kā šķita, priekšzīmīgu dzīvi. Viņu uzskatīja par draudzes pīlāru, līdz pirms kādiem sešiem mēnešiem atklājās, ka viņš slepenībā tīksminās ar žurnāliem, kuros ir puskailu meiteņu attēli, un pornogrāfiskām videokasetēm.
Viņa ļaunā nosliece atklājās šādi. Mūsu draugiem, kas dzīvo laukos, radās zināmas grūtības ar divdesmitgadīgo meitu, vietējās koledžas studenti. Mēs piekritām viņu priekšlikumam, lai Rita (tas nav viņas īstais vārds) dzīvotu pie mums un studētu kristīgā koledžā.
Viss bija labi, kamēr kādā vakarā es atgriezos no sapulces mājās stundu agrāk nekā parasti. Tā negaidot un negribot pārsteidzu savu vīru gultā ar Ritu. Kopš tā brīža viss ap mums notiek kā ļaunā murgā.
Tagad mans vīrs ir pārcēlies uz citu vietu un tupina klīst apkārt ar šo meiteni, kas ārēji izskatās kā pati nevainība; man viņš ir pateicis, ka kārtos šķiršanos. Viņš ir ļoti pārmainījies, protams, ne jau uz labo pusi. Viņš vairs nedomā ne par mani, ne par draudzi un nebēdā par to, ka sāpinājis ļoti daudzus cilvēkus. Tas ir pārāk ļauni, ka tādas lietas notiek mūsu dzīvē. Mēs ar vīru bijām sasnieguši dzīves robežu, aiz kuras mums vairs nebija jārūpējas par bērnu izglītību, nebija arī nekādu citu smagu problēmu. Mums bija atlikta prāva naudas summa pensijas gadiem; likās, ka tagad mūs gaida mūsu zelta rudens.
Man ir tik grūti aprast ar savu lielo zaudējumu tāpēc, ka mans vīrs ir bijis principu cilvēks visu savu mūžu. Es uzskatīju, ka viņš ir nešaubīgs kā Gibraltāra klints. Man žēl to teikt, bet esmu kļūdījusies.
Mūsu divi precētie dēli vairs nenāk uz dievkalpojumiem, un tas sagādā lielas sāpes viņu sievām un bērniem.”
Sī sieviete vēl šo to pastāstīja par savu problēmu un aicināja mani aizlūgt par katru savas ģimenes locekli. Viņa ir sāpināta un šaubās, vai ar lūgšanām būtu varējusi novērst šo traģēdiju.
Citā gadījumā sieva raksta par savu sešdesmitgadīgo vīru, kam ir intīmi sakari ar septiņpadsmitgadīgo audžumeitu. Arī viņš ir aizgājis no mājām kopā ar meiteni. Viņš bijis vecākais diakons savā draudzē, un viņa rīcība šokējusi daudzus. Sieva uzskata, ka vīrs pēkšņi ir zaudējis garīgo līdzsvaru. Viņa aicināja mani aizlūgt par visām trim šajā notikumā iesaistītajām personām; viņa vēl aizvien cer, ka vīrs atgriezīsies un būs Kristus valstībā. Arī šī sieva, tāpat kā citas, kuras skārusi līdzīga traģēdija, gribētu zināt, vai ar lūgšanām būtu varējusi novērst šādu pavērsienu vīra dzīvē.
Pirms izskaidrot, ko es saucu par preventīvo lūgšanu, vēl gribu teikt, ka daudzus gadus esmu uzmanīgi pētījis cilvēka dabu. Mani vienmēr interesējis zināt, kas spiež cilvēku izdarīt kaut ko tādu, kas vēlāk būs dziļi jānožēlo. Divdesmit gadus esmu strādājis, piedāvājot uzņēmējiem reklamēties tālruņu katalogu dzeltenajās lapās. No gada gadā esmu atgriezies pie vieniem un tiem pašiem pasūtītājiem, un viņi bija pieraduši man uzticēties, bieži vien vaļsirdīgi izklāstot savas problēmas.
No tā, ko viņi man stāstījuši par savu dzīvi, es atklāju, ka vīrietis var būt savaldīgs un mērens visās lietās, bet, kad masu saziņas līdzekli, sātans vai vēl kas cits sāk virzīt tā iztēli uz pievilcīgas sievietes pusi, tas drīz vien ir gatavs riskēt un pamest visu, lai tikai izdabātu savām fantāzijām.
Spiritistu priesteris reiz apgalvoja, ka dēmonu gari spēj likt uzplaiksnīt domu tēliem cilvēku apziņā, lai tos ietekmētu zināmā virzienā. Kā sātans to spēj, mēs nezinām, bet visi atzīst, ka ļauni iespaidi – vienalga, no kāda avota – ietekmē cilvēkus. Ja tie sāk kavēties pie ļaunām iedomām, tās drīz vien rada viņu iztēlē spožas un satraucošas ainas, kas sola īstenoties, ja vien cilvēks seko uzmācīgajai idejai.
Jo vairāk cilvēks rotaļājas ar uzbāzīgo ideju, jo tā pieņemas spēkā un kļūst reālāka. Drīz tā sāk pārvaldīt prātu, un cilvēks sāk darīt to, ko pats atzīst par aplamu. Dēmonu gari un citi iespaidi var pārņemt dzīvi savā varā tā, ka cilvēkam nav vairs spēka salauzt šo tvērienu.
Apzinoties grēka valdzinājuma varu un viltību, kristīgam dzīvesbiedram vajadzētu preventīvi aizlūgt par savu laulāto pat tad, ja tas līdz šim ir bijis uzticīgs savam laulību solījumam. Lai cik cēli kristieši mēs būtu, krist tomēr ir iespējams. Arī sātans ir bijis bezgrēcīga būtne.
Katru dienu jāpateicas Dievam, kas svētī mūsu laulāto draugu ar žēlastību un spēku, un dāvā dievišķu, līdzjūtīgu mīlestību. Tikai tas, kam pašam ir Kristus mīlestība, var parādīt dzīvesbiedram Debesu žēlastību, kas rotā mūsu lielā Pestītāja raksturu.
Laulātajam, kas vēlas pavadīt mūžību kopā ar savu dzīvesbiedru un, protams, būt kopā ar to arī šajā dzīvē, jālūdz pēc Svētā Gara stabilizējošās ietekmes sava dzīvesbiedra dzīvē, jo vienīgi šis lielais dievišķais spēks mums var sniegt domu, sirds un dzīves skaidrību. Dievs gan nevienu nespiež rīkoties pret paša gribu, bet pie krusta izlieto asiņu nopelna dēļ Viņš darīs visu iespējamo, lai cilvēku pasargātu un vadītu pretī pestīšanai. Kristus mums liek pie sirds lūgt vienam par otru.
Dažos pēdējos gados esmu saņēmis daudz vēstuļu no vīriem un sievām nestabilās ģimenēs. Ja viņi ir pieņēmuši šo padomu, tad dzīvesbiedru, par kuru aizlūdza, Dieva Gars ir apveltījis ar pestīšanas žēlastību un nostiprinājis viņa savienību ar Kristu. Nav lielāka atalgojuma, kā dzirdēt no šiem cilvēkiem, par Dieva svētību izpausmēm iepriecinošā un pārsteidzošā veidā.