Drīz pēc tam, kad bija publicēta mana pirmā grāmata par aizlūgšanu, kāda sieviete man rakstīja: “Man ir dēls, kuram vajadzīgas tādas lūgšanas, kādas jūs aprakstījāt. Es jums labprāt vairāk izstāstītu par viņu, ja jūs būtu tik laipns un paziņotu man jūsu tālruņa numuru. Tad man būtu daudz vieglāk izstāstīt jums šo lietu. Lūdzu, palīdziet man! Māsa Kristū.”
Pēc dažām dienām viņa man piezvanīja un pastāstīja, ka viņas 32 gadus vecais dēls Henrijs jau divdesmit gadu vecumā narkotiku ietekmē ir zaudējis gandrīz visas gara spējas. Tagad viņš vairs nespēj sevi apkopt. Viņš mēdz klusēdams sēdēt krēslā stundas trīs, smēķējot un truli raugoties pretējā sienā.
Dažreiz Henrija acis pavada māti, kad tā virtuvē gatavo ēdienu vai dara ko citu. Viņš neatšķir dienu no nakts un aizmieg tikai uz neilgu laiku. Reizēm viņš pats sevi iepļaukā ar lielu spēku – sit pa seju, rokām vai kājām, sasizdams sevi zili melnu.
Kad viņam saka, lai sev nesit, Henrijs iedegas dusmās un pieprasa, lai neviens ar viņu nerunā. Matus viņš noaudzējis pāri pleciem un neļauj nevienam tos nogriezt. Liekas, viņš nepazīst pat vecākus, un viņa valoda ir nesakarīga. Reizēm viņš pie sevis ņurd un rukšķ. Vecāki viņa stāvokli uzskata par bezcerīgu.
Pēc tam, kad biju klausījies Hārvijas kundzē (tas nav viņas īstais vārds) kādas divdesmit minūtes, sāku domāt, kāpēc viņa vēršas pie manis tik bezcerīgā lietā, kurā nevar palīdzēt pat medicīnas zinātne. Tad sapratu, ka runa nav par mani, bet par Dievu. Sieviete mēģina ar manu starpniecību sasniegt Dievu, cerēdama, ka varbūt Dievs var mani izmantot, lai vadītu viņu pie Svētā Gara un tā dzīvinošā spēka. Varbūt Svētais Gars gaida izdevību atjaunot dēla garīgās spējas, lai ar to slavinātu Kristu un stiprinātu daudzu ticību.
Klusībā lūdzu, lai Dievs svētī manu saprātu un dod man vārdus, ,ko viņai atbildēt. Kad bijām brīdi parunājuši, es viņai apsolīju, ka ņemšu Henrija vajadzību pie sirds. Es ierakstīšu viņa vārdu savā lūgšanu sarakstā un lūgšu par viņu īpašā veidā. Lūdzu mātei, lai viņa mani pastāvīgi informē par dēla stāvokli.
Pagāja laiks, un kādu dienu saņēmu vēstuli ar ziņu, ka Henrija veselība sākusi uzlaboties. Valoda kļuvusi skaidrāka, par pārsteigumu vecākiem viņš pirmoreiz pēc sešpadsmit gadiem lūdzis, lai viņam apgriež matus. Hārvijas kundze bija pacilāta un ziņoja, ka viņas un vīra ticība kļuvusi stiprāka, redzot, kā Dieva Gars svētī dēla dzīvi.
Pienesis savu pateicību Dievam, es viņai norādīju uz Bībelē aprakstītajiem gadījumiem, kad Kungs savai tautai darījis brīnišķas lietas.
Pēc dažiem mēnešiem Henrijs nolēma atmest smēķēšanu. Kad viņš pateica par savu nodomu, mātei šķita, ka tādam nemitīgam ilggadējam smēķētājam tas neizdosies. Viņa pazina pārāk daudz cilvēku, kas bija mēģinājuši, bet nespēja pārtraukt smēķēšanu.
Taču vecākiem par pārsteigumu Henrijs nekad vairs nepieskārās cigaretei. Hārvijas kundze bija gaidījusi veselu mēnesi, iekams man par to atrakstīja. Nākamajos sešos vai septiņos mēnešos viņa man ik mēnesi sūtīja ziņojumu, un mani iepriecināja tas, ka viņi abi ar vīru visu godu par lielajām pārmaiņām dēla dzīvē deva Dievam. Tomēr viena lieta viņu satrauca – Dievs neatjaunoja Henrija saprātu, kā
viņa bija cerējusi. Pienāca vēl viena vēstule. Hārvijas kundze atzinās, ka viņas ticība Dieva varai palīdzēt sāk svārstīties. Protams, es lūdzu, lai viņas ticība nemitās. Kad mēs meklējam īpašu svētību no Dieva Bībele saka: “Lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. (..) Tāds cilvēks lai nedomā, ka viņš no tā Kunga ko saņems.” (Jēk. 1:6-8)
Pēc desmit dienām ap vienpadsmitiem vakarā Hārvijas kundze man piezvanīja un aiz asarām gandrīz nespēja parunāt. Ar klusu lūgšanu pēc palīdzības mēģināju viņu nomierināt tiktāl, lai es varētu saprast, ko viņa saka. Likās, Henrijs negaidīti kļuvis agresīvs; viņš metis krēslus ārā pa logu un grasījies piekaut tēvu. Bijusi jāizsauc policija un dēls jāaizved uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Viņa teica, ka zaudējusi jebkuru cerību uz dēla atlabšanu. “Man ir žēl, ka man tas jāsaka, bet es esmu zaudējusi katru ticību lūgšanu spēkam, un apņemos vairs netraucēt Dievu ar savām vajadzībām.”
Ieteicu viņai nepadoties un apsolīju, ka dubultošu savas aizlūgšanas par viņas dēlu. Ticēju, ka Henrija agresivitāti izraisījuši tumsas spēki. Tie gribēja, lai mēs pārstājam lūgt par viņu. Pirms Hārvija kundze nolika klausuli, ieteicu viņai pārdomāt dažus Bībeles pantus.
Pēc neilga laika viņa piezvanīja atkal. Šoreiz viņas balss vibrēja priekā, slavinot Dievu par varenu dievišķās žēlastības brīnumu. Henrijs atgriezies mājās, vesels miesā un garā. Kaut gan viņš neatcerējās pagājušos divpadsmit gadus, viņš kopā ar tēvu devies apmeklēt vecus draugus, kaimiņus un radus.
Kad vaicāju Hārvijas kundzei, kā tas noticis, viņa teica, ka dēls kādu rītu psihoneiroloģiskajā slimnīcā pamodies sveiks un vesels. Ārsti konstatējuši, ka viņš ir garīgi možs, un pēc vienas vai divām dienām piezvanījuši vecākiem, lai saņem savu brīnišķi pārvērsto dēlu.
“Gods Dievam augstībā!” es iesaucos un priecājos līdz ar viņu par to, ka Dievs vēl aizvien parāda mums savu mīlestību.