Džordžs bija prasmīgs darbinieks, bet par labi paveikto darbu viņš nedēļas nogalēs sevi atalgoja ar iedzeršanu. Šis neprecējies vīrietis dzīvoja Bostonā, bet reiz nedēļas nogalē palika kādā Jaunanglijas pilsētā, kur strādāja pie kārtējā kataloga. Piektdienas vakarā viņš iedzēra pārāk daudz un kaut kā nokļuva cietumā. Viņš piezvanīja tālruņu kompānijas vadītājam, un tas viņu atbrīvoja pret galvojumu. Nākamajā rītā, kad skurbums bija pārgājis, viņš saprata, ka kaut kas jādara, lai saglabātu savu darbu.
Džordžs bija domājis piezvanīt man, bet apsvēra, ka es, ticīgs cilvēks, iespējams, būšu nepielūdzams un atlaidīšu viņu uz vietas, tāpēc viņš piezvanīja uz apgabala biroju Virdžīnijā, lai parunātu ar manu priekšnieku, cerēdams, ka tas būs iejūtīgāks, jo arī pats mīlēja iedzert. Mans priekšnieks atbildēja Džordžam, ka šādas lietas jāizlemj man un ka man jābūt birojā pirmdien; tad arī abi varēsim pārrunāt šo lietu.
Svētdienas vakarā priekšnieks piezvanīja man uz mājām, pastāstīja par notikušo un ierosināja, lai es pirmdien sapulcinu visus kataloga veidotājus un viņu klātbūtnē atlaižu Džordžu no darba.
Es biju lūdzis Dievu par šo notikumu un izšķīros pret tādu soli, turklāt parunājos ar Džordžu. Braukdams uz biroju, es lūdzu pēc gudrības, kā taktiski rīkoties šādā situācijā. Man likās, ka varbūt vajadzētu viņu paturēt darbā un meklēt risinājumu aizlūgšanās. Es ticēju, ka Dieva Gars dos Džordžam uzvaru pār dzeršanas kāri, ja par viņu aizlūgšu. Tas ir, ja Dieva Gars Džordžam dos sirsnīgu vēlēšanos palikt darbā.
Pēc tam es nodomāju, ka Džordžs ir pārāk lepns, lai pats pazemotos un lūgtos saglabāt viņam darbu. Drīzāk viņš atdos kompānijas materiālus un darbu uzteiks. Izrādījās, ka šis cilvēks par notikušo bija dziļi satriekts. Kad klausījos viņa lūgumu pēc līdzjūtības, es sapratu, ka viņš izcīna patiesu cīņu pret alkoholu.
Visbeidzot viņš ar asarām acīs sacīja: “Lūdzu, dodiet man vēlreiz iespēju. Lūdzu!”
“Džordž,” es atbildēju, “Šādu iespēju es jums dodu. Līdz ar to par jums lieku savu galvu ķīlā. Tāpēc es sniegšu jums palīdzību cīņā pret alkoholu, lūgšu, lai Dievs svētī jūsu dzīvi un dod jums uzvaru pār dzeršanu.”
Pateikdamies man, viņš teica: “Tomēr es nedomāju, ka lūgšanas palīdzēs. Mana māte piecpadsmit gadus ir lūgusi par manu problēmu. Viņa ir skaitījusi rožukroni un pasūtījusi mises, lai es uzvarētu savu vājību, bet tas nav palīdzējis.”
“Labi, Džordž, es ticu brīnumiem; skatīsimies, kas notiks.”
Tieši tas notika. Dieva Svētais Gars darīja brīnumu. Pēc dažiem mēnešiem Džordžs man pastāstīja, cik ļoti priecīgs ir par to, ka atteicies no dzeršanas. Viņš bija zaudējis jebkuru baudas sajūtu, kad iedomājās alkoholu.
Gribu atkal uzsvērt: Svētais Gars neapspiež cilvēka gribu, tomēr dara daudz, lai izmainītu cilvēka izturēšanos, ja par to tiek pastāvīgi ticībā lūgts.
Pēc darba vadītāju sanāksmes kompānijas galvenajā mītnē Kanzassitijā es atgriezos Ziemeļaustrumu nodaļā ar jaunu ieceri: samazināt dzelteno lapu reklāmas aģentu lielo mainību mūsu apgabalā.
Lidostā gaidot lidmašīnu, es sarunājos ar diviem citu apgabalu reklāmas vadītājiem. Viņi domāja, ka tas ir smieklīgi, ja kaut ko tādu iesaka kompānijas viceprezidents komerciālajos jautājumos. Lai novērstu personāla mainību, vajadzētu panākt, ka visi mūsu darbinieki kļūst par izciliem pasūtījumu vācējiem, bet tas taču nav iespējams. Daudziem aģentiem rodas sarežģījumi ģimenē, un tāpēc viņiem nākas atstāt darbu. Citi gan cenšas un ļoti nopūlas, bet viņiem vienkārši kaut kā trūkst, lai kļūtu par sekmīgiem darbiniekiem. Tātad, pēc manu kolēģu domām, atliek tikai viens – turpināt sagatavot aizvien jaunus darbiniekus speciālajos kursos. Tas gan ir dārgs prieks, taču citas izejas nav.
Kas attiecas uz mani, es jau zināju, ka sekmes var manāmi uzlaboties, ja Svētais Gars svētīs manus darbiniekus un viņu klientus. Čārlza un Džordža piedzīvojumi to jau bija pierādījuši.
Pagāja zināms laiks, un kādā ceturtdienas vakarā man piezvanīja priekšnieks no Kanzasas. Es atrados tūristu viesnīcā Louelā, Masačūsetsā. Tur es trīs dienas biju iepazinies ar reklāmas aģentu kandidātiem, kurus mums bija ieteikusi Snelinga un Snelinga nodarbinātības firma. “Cik cilvēku jūs nākammēnes gribat sūtīt uz sagatavošanas kursiem Kanzassitijā?” priekšnieks noprasīja.
“Pašreizējā situācijā,” es atbildēju, “no manas puses nebūs neviena dalībnieka.”
Pēc ilgākas klusēšanas viņš apjautājās: “Vai tad jūs nedomājat aizstāt tos trīs puišus, kas velkas ieņēmumu saraksta pašā astē, – trīs jaunos darbiniekus, par kuriem mēs ar jums runājām pagājušajā nedēļā?”
“Tad, kad runājām, arī man bija tāds viedoklis, bet tagad domāju citādi. Priekšniek, neņemiet ļaunā, bet esmu pārliecināts, ka mūsu prakse atlaist cilvēkus pēc tam, kad tie pie mums ir strādājuši piecus mēnešus, un tikai tādēļ, ka tiem pagaidām nav spožu panākumu, ir mazliet smieklīga. Tas būtu tā, kā iepirkt tīrasiņu rikšotājus un tos pamest, ja viņi pirmajā gadā nav ieguvuši Lielo balvu, bet tad to vietā iepirkt citus no tās pašas šķirnes.
Ticiet man, ser, neviens no kandidātiem, ar kuriem esmu šonedēļ runājis, man neliekas labāks par tiem puišiem, kas mums jau ir. Ja jūs tam piekristu, man gribētos paturēt tos trīs, pavadīt vairāk laika kopā ar viņiem klientu apmeklējumos un mēģināt attaisnot ieguldījumus viņu apmācībā.”
“Man ir prieks dzirdēt jūs to sakām. Jūs zināt, man patīk jaunievedumi.”
“Ja atceraties, pēdējā vadītāju sanāksmē viceprezidents komerciālajos jautājumos ziņoja, ka viena cilvēka apmācība viena mēneša kursos un piecu mēnešu praksē kompānijai izmaksā ap pieciem tūkstošiem dolāru. Mans nolūks – mēģināt ietaupīt daļu šīs naudas. Ko jūs par to sakāt?”
“Es īsti nesaprotu, kā jūs domājat tos trīs pataisīt par izciliem veiksminiekiem, bet labprāt vēlētos, lai jūs to izmēģinātu. Es jums pilnībā piekrītu, bet man jāsaka, ka šādi jūs uzkāpsit uz varžacīm valsts reklāmas vadītājam un kļūsit par viņa ienaidnieku. Viņš ir noorganizējis augstas kvalifikācijas reklāmas izplatītāju kursus, vadoties no pieņēmuma, ka šai skolai jāizlaiž cauri liels skaits daudzsološu jaunu cilvēku, lai tad no tiem atsijātu zināmu procentu izcili veiksmīgu aģentu.”
“Nesaprotu, kā viņš var būt neapmierināts, ja viceprezidents mums liek samazināt lielo kandidātu mainību.”
“Viņam nevajadzētu būt neapmierinātam, bet, ja jums izdosies, tad viņš tāds būs: jūs būsit ieviesis tendenci, kas apdraud viņa skolas nākotni.”
“Es atzinīgi vērtēju to, ko pateicāt. Tomēr es tam neļaušu mainīt savus plānus.”
“Bet mums ir vēl kāda problēma. Kursu vadītājs cer, ka nākamajos kursos būs trīsdesmit pieci dalībnieki. Es viņam jau pieteicu trīs dalībniekus no mūsu apgabala, bet rīt no rīta es viņam paziņošu mūsu lēmumu. Sagatavojieties uz sarunu ar Roju pirms dienas beigām.” Es savus plānus biju uzticējis Kungam un biju pārliecināts, ka rīkojos pareizi, tāpēc nolēmu neatkāpties. Varat nešaubīties, ka pavadīju lielu laiku lūgšanās par šiem darbiniekiem. Nākamajās trīs nedēļās es strādāju kopā ar viņiem, pa vienai nedēļai ar katru. Es piedalījos visās viņu darījumu vizītēs. Lai aģentus patīkami pārsteigtu, es pirmajās divās dienās pats runāju ar klientiem, palīdzēju jaunajiem kolēģiem justies atraisītiem, un kopīgo darbošanos viņi izjuta kā izklaidēšanos. Mēs tērzējām par visu ko. Tā es daudz ko uzzināju par viņu mājas dzīvi, ģimenes locekļiem un tamlīdzīgas lietas. Vīri juta, ka kopīgais darbs viņiem daudz ko dod, viņi kļuva drošāki, un tas vainagojās ar konkrētiem panākumiem. Ticu, ka Dieva Gars mani vadīja šajā virzienā, tāpēc es guvu augsto priekšrocību ar savām aizlūgšanām ienest viņu namos dāsnas Dieva svētības.
Jo vairāk iepazinu savus ļaudis, jo garāks kļuva mans lūgšanu saraksts. Pienāca laiks, kad braucot vairs neieslēdzu radio, lai noklausītos ziņas, bet visu brauciena laiku veltīju aizlūgšanām par kādu. Jāpiezīmē, ka no visām piecām Continental Telephone nodaļām Ziemeļaustrumu nodaļa izcēlās ar viszemāko darbinieku mainību valstī.
Mans šefs bieži ziņoja augstākajai vadībai, ka es esmu vīrs, kuram ir vara pielikt bremzes lielajai personāla mainībai Ziemeļaustrumu nodaļā un to pārliecinoši apturēt. Viņš gan izteica atzinību man, bet labi apzinājās, ka šī vara nāk no augšienes. Esmu vairākkārt pārliecinājies, ka viņš to zina.
Kad mani iecēla par apgabala reklāmas vadītāju, Ziemeļaustrumu nodaļa bija visneproduktīvākā visā valstī. Ar Dieva svētībām nedaudzos gados mēs kļuvām vieni no labākajiem. 1977. gadā manu šefu un mani apbalvoja ar Meistara Apli – godalgu par nodaļas izcilo sasniegumu – pirmo vietu visos šī gada rādītājos.
Kopš tā laika līdz 1981. gadam, kad atstāju darbu kompānijā, mūsu nodaļai bija viszemākā darbinieku mainība, kā arī pirmā vieta itin visās kompānijas darba nozarēs, izņemot pasūtījumu tīro pieaugumu. (Klusā okeāna nodaļa Kalifornijas štata ekonomikas fenomenālās augšupejas dēļ mūs tomēr pārspēja un saglabāja pirmās vietas godu.)