Tas ir medicīnas brīnums, ka es vēl šodien dzīvoju.
Mana pēdējā sadursme ar nāvi sākās kādā sestdienas naktī, kad ap pusvienpadsmitiem vakarā gatavojos doties pie miera. Ejot uz vannas istabu, man piepeši sākās asiņošana. Acumirklī pasaucu savu sievu Hildu. Asinis viņu gan pārsteidza, bet viņa ir medicīnas māsa un saglabāja mieru. Atvērusi tualetes durvis, Hilda paķēra bērnu autiņu, ko turējām mūsu mazmeitiņas vajadzībām. Vajadzēja mani steigšus aizvest uz ātrās palīdzības nodaļu vienā no trim tuvākajām slimnīcām.
Tā kā es sirdsdarbības traucējumu dēļ pastāvīgi lietoju preparātus pret asins sarecēšanu, dežūrējošais ārsts nespēja apturēt asiņošanu līdz pat pulksten diviem svētdienas naktī. Pēc tam man bija jāgaida, kamēr no laboratorijas saņems analīzes rezultātus.
Sanitārs mani pavadīja no laboratorijas uz kādu mazu telpu. Norādot uz augstu galdu ar riteņiem, viņš teica: “Lūdzu, pagaidiet šeit, ārsts tūlīt ienāks pie jums.”
Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm sanitārs atgriezās un ieraudzīja, ka es vēl stāvu turpat. “Ak, Morno kungs, jums jāapsēžas, pagaidiet lūdzu, es tūlīt atnākšu.” Pēc dažām sekundēm viņš ienesa kāju ķeblīti, ap 25 centimetrus augstu, nolika to man pie kājām un aizsteidzās. “Tas nu gan ir pārāk mazs daikts, lai uz tā sēdētu,” noteicu pie sevis. “Bet stāvot gurst sirds.” Apsēdos, cik ērti iespējams, ar muguru atspiedos pret galda malu un kājas izstiepu horizontāli sev priekšā. Pagāja vēl piecpadsmit minūtes. Tad ieradās māsiņa, turēdama rokā šļirci ar garu adatu. “Hallo! Kā jums tur apakšā iet,” viņa vaicāja, raudzīdamās uz mani. “Ser, jums bija jāuzkāpj uz ķeblīša, lai uzsēstos uz galda.”
Iedomājoties, cik es muļķīgi izskatos, nevarēju novaldīt smieklus. Māsiņa izdarīja injekciju un smaidīdama izgāja; viņa acīmredzot steidzās pastāstīt kolēģēm par neattapīgo slimnieku.
Pēc nedēļas man piezvanīja ārsts urologs doktors Vaizs. Viņš bija pārbaudījis manas izmeklēšanas rezultātus un lūdza atnākt pie viņa uz pieņemšanu nākamajā dienā.
Kad biju ārsta kabinetā, viņš ar visu iespējamo taktu un saudzību atklāja, ka man ir priekšdziedzera vēzis. Liels audzējs bija pēkšņās asiņošanas iemesls. Vēzis bija pāraudzis pāri robežai, līdz kurai bija iespējama ķīmijterapija. Vienīgā izeja bija ķirurģiska iejaukšanās. Pēc pārrunām par manu sirdi viņš teica, ka par operācijas risku aprunāsies ar Dr. Smārtu, manu kardiologu.
Kā jau iepriekš minēju, es gandrīz nomiru Lielās Niagaras slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā 1984. gada decembrī. Vēlākā izmeklēšana rādīja, ka vīruss ir iznīcinājis lielu manas sirds muskuļa daļu. Ārsti noteica diagnozi – kardiomiopātija. Toreiz Dr. Smārts izteicās manai sievai, ka, pēc viņa domām, es varēšu dzīvot ne ilgāk par dažiem mēnešiem. Šī prognoze man kļuva zināma daudz vēlāk.
Tādos gadījumos sirds parasti sairst, līdz iestājas nāve. Taču manā gadījumā sirds muskuļu audi pārvērtās cietos saistaudos, kas mazliet līdzīgi pastalādai. Tātad ar 60% sirds muskuļa zudumu un ar nepieciešamību pastāvīgi lietot pretsarecēšanas preparātus es biju visai vājš operācijas kandidāts.
Ap deviņiem vakarā atskanēja tālruņa zvans. Mani pārsteidza, ka tas bija Dr. Smārts. Viņš paziņoja, ka ir runājis ar urologu par operāciju, tāpēc vēloties pārliecināties, vai es apzinos, ka varu to neizturēt.
Mēs ar Hildu ilgi runājām un spriedām, ko darīt; tad mēs lūdzām, lai Dievs mums palīdz pieņemt saprātīgu lēmumu. Šajā naktī es maz gulēju, jo bija jādomā par nāvi. Pārlūkojot savu dzīvi, atcerējos, kā Kungs gadu gaitā ir atkārtoti iejaucies manā dzīvē, tāpēc nomierinājos.
Dievs pastāvīgi bija nožāvējis asaras, remdinājis ciešanas, atņēmis nemieru, izkliedējis bažas, piepildījis vajadzības un sagādājis bezgalīgi daudz svētību. Pārdomājot, ko Viņš ir darījis manā dzīvē, mana ticība kļuva stiprāka, un es jautāju sev: “Kāpēc es domāju par nāvi, ja es kalpoju dzīvajam Dievam, godības Kungam, kurā mājo dzīvības Gars?” (Rom. 8:2, angļu tulk.)
Prātā nāca Bībeles panti. “Kā tēvs apžēlojas par saviem bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Ps. 103:13, 14) “Viņā mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā, un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi, jo Viņš ir galva visām varām un spēkiem.” (Kol. 2:9,10)
Tad mana sirds uzgavilēja ar Debesīs dzimušu prieku; es pārdomāju Mat. 4:23,24: “Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības Evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja.”
Iedrošināts un mierināts es sāku lūgt.
“Dārgais Jēzu, Tu esi mans stiprums un mans Pestītājs. Kad paceļu acis uz Debesu svētnīcas Vissvētāko vietu, kur Tu kalpo kritušās cilvēces labā, es Tev pateicos, ka Tu atstāji Debesu galmu, lai nāktu uz šo ienaidnieka zemi. Tavas krustā izlietās asinis ir nomazgājušas visus manus pārkāpumus un grēkus, manas dzīves maldus un kritušās cilvēces sirds ļaunumu. Par visu Tavu žēlastību un mīlestību, par Tavas žēlastības svētībām es Tev pateicos, Kungs, no sirds dziļumiem.
Kā Tu labi zini, manas cilvēciskās iespējas ir tikpat kā izsīkušas. Nāve un tas, kam ir nāves vara, tas ir velns, man tuvojas, lai aizrautu kapā. Bet es atsakos ticēt, ka šis ir laiks mirt.
Pirms pieciem gadiem Tu mani izglābi no nāves slimnīcā. Šajā starplaikā Tu mani esi ievadījis īpašā lūgšanu kalpošanā, un es redzēju, kā Tu svētīji daudzus cilvēkus, atbildēdams uz manām aizlūgšanām. Es neticu, ka Tu vēlies, lai es tagad pārtrauktu savu kalpošanu.
Tu zini, Kungs, man nav bail no nāves. Ir tiešām tiesa, ka man tik ļoti patīk aizlūgt par citiem, un es redzu sevi kā durvju atvērēju, kā tādu, kas steidzas no cietuma uz cietumu, lūdzot Tevi atbrīvot garīgus gūstekņus, kas saistīti grēku važās.
Tagad, Kungs, es Tev nemēģinu ieteikt, ko un kā darīt. Taču ir skaidrs, ka pēc desmit dienām man paredzēta operācija. Ja tā ir Tava griba, tad lai Tavs lielais dzīvības spēks tā iespiežas manā būtnē, ka ķirurgs operācijas laikā neatrod nekādu audzēju, ne vēzi.
Kungs, ir tik daudz cilvēku, par kuriem man jālūdz, ka nedrīkstu izšķērdēt laiku, lūdzot pašam par sevi. Es vairs negribu runāt par savām fiziskajām vajadzībām. Mana lūgšana lai ir tikai tāda: Lai Tavs prāts piepildās manā dzīvē par slavu Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam.”
Pēc šīs lūgšanas es atdusējos Viņa mīlestībā un žēlastībā.
Operācijas dienā sanitāri mani ratiņos iestūma zālē, kurā bija vismodernākais ķirurģiskais aprīkojums. Viss spīdēja un laistījās, bija tīrs un rūpīgi kopts.
Pēc piecām stundām es pamodos savā palātā un jutos labi. Mazliet vēlāk Dr. Vaizs ienāca pārbaudīt, kā man iet. Viņš paziņoja, ka nav atradis nekādas audzēja pēdas. Bez tam viņu pārsteidza tas, ka es nejutu sāpes. Slimniekam blakusgultā bija līdzīga operācija, un viņam bieži vajadzēja izdarīt injekcijas, lai remdētu sāpes.
Izoperētie audi tika nosūtīti uz divām atsevišķām laboratorijām, lai noteiktu, vai tajos ir ļaundabīgās šūnas. Pēc četrām dienām es atstāju slimnīcu, jutos lieliski un slavēju Dievu par to, cik Viņš ir bijis labs pret mani. Pagāja vēl trīs dienas, un es iegriezos Dr. Vaiza kabinetā, lai uzzinātu analīzes rezultātus. Kad iegāju, viņš bija smaidīgs un priecīgi satraukts. “Nekādas vēža pēdas nav atrastas”; viņš paziņoja un paskaidroja, cik tā ir liela laime, ja ņem vērā iepriekšējās izmeklēšanas datus un uzstādīto diagnozi.
Pateikdamies viņam, es atgādināju, ka pēc iepriekšējās diagnozes es viņam lūdzu pateikt skaidri, cik kritiska ir mana situācija. Man tas bija svarīgi, lai zinātu, kā lūgt. “Tagad es jums pateicos, ka bijāt ar mani atklāts, un visvairāk pateicos Dievam, kas ir darījis cilvēciski neiespējamo.”