Kā apgabala reklāmu dienesta vadītājs Ziemeļaustrumu reģionā, kas ģeogrāfiski ietver astoņus štatus, es lielāko laika daļu pavadīju, pārbaudīdams jau iesāktas tālruņu katalogos ievietojamo reklāmu vākšanas kampaņas.
Iepazinies ar vairāku nedēļu pārskatiem par pasūtītajām reklāmām, es nolēmu apmeklēt tos dzelteno lapu reklāmas aģentus, kas vāca pasūtījumus Pensilvānijā. Viena cilvēka pārskati saistīja manu uzmanību. Kādreizējais veiksmīgais aģents tagad pārdzīvoja būtisku ieņēmumu kritumu. Es secināju, ka Čārlzam ir kāds darbu traucējošs sarežģījums.
Parunājis ar viņu, es uzzināju, ka viņa bijusī sieva, kas audzināja abus bērnus, neļauj viņam ar tiem tikties. Piedevām bijušās sievas māte dara visu iespējamo, lai noskaņotu bērnus pret viņu; tas viss bezmaz lauza viņa sirdi. Čārlzs piekrita, ka tagad ir grūti iejusties darbā. Ja nekas nemainīsies uz labu, viņš būs spiests no darba atteikties.
Es jautāju, kā sauc sievasmāti, lai varētu par viņu aizlūgt. Viņš bija mazliet pārsteigts par manu priekšlikumu, tomēr to pieņēma un piebilda: “Šaubos, vai lūgšanas līdzēs; mani vecāki aizlūdza par veco raganu kopš dienas, kad apprecēju viņas meitu. Viņi pat lūdza noturēt vairākas mises, lai tā neizjauc mūsu ģimeni, bet arī tas nelīdzēja.” īsi sakot, es pierakstīju savā lūgšanu sarakstā bijušās sievas, sievasmātes un bērnu vārdus līdz ar Čārlza vārdu. Katru dienu es ar Mateja evaņģēlija divdesmit septītajā nodaļā atvērtu Bībeli aizlūdzu par viņiem. Par visu vairāk es lūdzu, lai Dieva Gars palīdzētu Čārlzam nest savas nastas un nesabrukt.
Kompānijā bija noteikums, ka katru piektdienu no vieniem līdz trijiem visiem dzelteno lapu pārstāvjiem jāpiezvana apgabala birojam Virdžīnijā un jāpaziņo nedēļas ienākumu kopsumma. Bija jānosauc pasūtījumu iznākums, kā arī pārmaiņas reklāmas devēju skaitā.
Braucot piektdienās uz mājām, pēc trijiem es mēdzu pieturēt un zvanīt uz biroju, lai iegūtu ziņas par to aģentu darbu, kuri bija manas sevišķās uzmanības lokā. Man bija īpašs iedrošinājums un svētīgs kristīgs piedzīvojums uzzināt Čārlza pārskata ciparus un redzēt, kā Dieva Gars svētījis, vadījis un iedrošinājis viņu, jo viņa darba rezultāti uzlabojās no nedēļas nedēļā.
Kādreiz vēlāk Čārlzs man pats par to izstāstīja. Ar Debesīs dzimušu prieku viņš stāstīja, kā viss ir vērsies uz labu. Vairākkārt viņš atzina: “Jūsu lūgšanām ir reāla vara. Tas tiešām palīdz cilvēkiem.”
Kompānijā noteiktā kārtība man gan aizliedza runāt ar klientiem par reliģiju, bet es varēju dzīvot pēc savas reliģiskās pārliecības, un par to pateicos Dievam. Mani pārsteidza cilvēku piezīmes par manu ticību. Veselības problēmu dēļ kādam aģentam pēc ārstu padoma bija jāpārceļas uz siltāku apvidu. Pirms aizbraukšanas uz Kaliforniju viņš apmeklēja mūs ar sievu. Mani pārsteidza, ka viņš Hildai manā klātbūtnē atklāja, cik ļoti liela ir manu kolēģu ciena pret mani. Kāds kolēģis bija teicis, ka dienā, kad atsāks iet uz baznīcu, viņš ies uz Rodžera baznīcu, jo grib piederēt pie draudzes, kurai ir spēks.