Hilda gaidīja garas stundas, lai kopā ar mani varētu pavadīt atļautās desmit minūtes. Ap desmitiem vakarā viņa ieradās pēdējo reizi, pirms devās nakšņot pie mātes. Nodaļas vestibilā viņa bija iepazinusies ar slimnieka Smita kundzi. Sieviete bija ļoti satraukta par savu vīru, jo viņš bija zaudējis katru cerību un paziņojis, ka vēlas mirt. Tagad viņa izstāstīja par brīnišķo negaidīto pārmaiņu vīra veselības stāvoklī. Līdz ar to spēji izmainījās arī viņa skats uz dzīvi. Nesen viņš bija paziņojis, ka grib mirt, bet tagad teica, ka vēlas dzīvot.
Pēc četrām dienām man gadījās sastapt Smitu pāri slimnīcas kardioloģijas nodaļā. Viņu acis izstaroja Dieva mīlestību un mieru. Vēlāk Hilda sarakstījās ar kundzi un uzzināja, ka viņas vīram tagad ir nevainojama veselība. Pēc iziešanas no slimnīcas viņš labprāt ķērās pie katra darba cerībā vēl nodzīvot daudz gadu.
Nākamajā dienā pēc Smita kunga atspirgšanas ārsti konstatēja, ka vairāki slimnieki ir pietiekami atlabuši, lai viņus varētu pārvest uz citām slimnīcas nodaļām. Sirdsslimnieks, kas gulēja pa kreisi no manis, atspirga tiktāl, ka ārsti viņu pārvietoja nekavējoties. Viņš bija prieka un optimisma pārpilns. Vecais vīrs man pa labi pārtapa par citu cilvēku. Ārstējošais ārsts bija ārkārtīgi pārsteigts par šo izmaiņu un apsolīja viņu pārvest uz nodaļu jau nākamajā rītā, ja vien uzlabošanās turpināsies. Tas tiešām notika otrdienas rītā. Biju dziļi gandarīts, redzot, ka manas aizlūgšanas tikušas uzklausītas tik tveramā veidā.
Toties manis paša veselība nebija laba. Tieši tajā otrdienā ap astoņiem no rīta kardiologs, atbildēdams uz manu jautājumu, izteicās, ka manas izredzes dzīvam iziet no nodaļas ir niecīgas. Analīzes rādīja, ka kāds vīruss ir izraisījis neatgriezeniskus bojājumus manā sirdī. Ar tik nepilnvērtīgu sirdsdarbību es vienkārši nevarēju turpināt dzīvot. Ārsts ieteica izmēģināt pēdējo iespēju: apturēt manu sirdi ar 50 voltu strāvu un tad tās darbību atjaunot ar 200 voltu strāvas triecienu. Es parakstījos, ka piekrītu šim mēģinājumam. Vēlāk pēcpusdienā kardiologs man paziņoja, ka procedūra nav līdzējusi.
Mans veselības stāvoklis sarežģījās vēl vairāk, kad plaušās sāka krāties šķidrums. Sapratu, ka ilgi vairs neizturēšu. Šajā pievakarē biju gan ļoti vārgs, taču domas bija skaidras, kad atskatījos uz savas dzīves sešiem gadu desmitiem. Aina pēc ainas atdzīvojās manā atmiņā, un mana sirds pildījās ar pateicību Dievam, kad atcerējos, kā Viņš par mani bija gādājis pat tad, kad no Viņa bēgu. Beidzot atcerējos gadījumu savā bērnībā, kad man bija tikai septiņi gadi. Tas notika tēva dzirnavās Kanādas austrumos.
“Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs!” kliedza Edmonds, mans vecākais brālis, kad bija atslēdzis strāvu un nolaidies pa lūku pagraba stāvā. Es biju paklupis pret malkas kluci un uzkritis trīsdesmit piecus centimetrus platai dzensiksnai, kas grieza metrīgu riteni, kuru savukārt griež trīsmetrīgs ritenis; siksnu nospriegoja 150 kg smags bloks. Cilvēki sadzirdēja manus palīgā saucienus pat otrajā stāvā cauri skaļajam mašīnu troksnim.
Ja septiņus centimetrus resns tērauda stienis no pēkšņā satricinājuma nebūtu nomaucies no savas masīvās pamatnes, es acumirklī būtu aizgājis bojā. Bet tagad siksna noskrēja no mazākā rata un līdz ar to spriegotājs nometa siksnu. Tā mani tomēr pievilka pie lielā rata un uzvilka augšā, kur es atdūros pret griestu siju un iesprūdu.
Velkošais ritenis turpināja kustēties, kamēr neizslēdza strāvu. Gandrīz viss mans apģērbs bija norauts – bieza ziemas jaka, svīteris, flaneļa krekls un bieza apakšveļa. Kreisā roka nokarājās no rata, delna un pirksti bija nobrāzti līdz kaulam. Kādu laiku ārsts domāja, ka roka būs jāamputē, bet man bija lūdzoši vecāki, kas no pieredzes zināja lūgšanu spēku, un viss beidzās labi.
Lai savestu mašīnu kārtībā, bija vajadzīgas trīs dienas. Mehāniķi, kas to laboja, apliecināja, ka bojājumu izraisījis pārdabisks spēks. Viņi teica, ka spriegotāja svars vien būtu salauzis visus manus kaulus, bet mašīna pie tam necik nepalēninātu gaitu. Smagais stienis izkustējās bez redzama iemesla. Mehāniķi lēsa, ka stieni izkustināt varēja spēks, ne mazāks par vienu tonnu.
“Viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem.” (Ps. 107:15).
Pārdomādams savu tālāko dzīvi, atcerējos, ka biju dusmojies uz Dievu divpadsmit gadu vecumā, kad manu māti guldīja kapā. Sarūgtinājumā nekādi nevarēju ielāgot, kā labais Dievs ļauj bez gala turpināties cilvēces ciešanām un nekā nedara, lai tās mitētos. Es zaudēju ticību Viņam un visam pārdabiskajam. Agrajā jaunībā biju lasījis neticīgu autoru darbus, tad arī Darvina rakstus; visbeidzot Tomasa Hakslija darbi mani tomēr pārliecināja, ka cilvēks ir tiešais pērtiķa pēcnācējs. Divdesmit viena gada vecumā es sevi uzskatīju par ateistu, biju atmetis katoļticību, kas man kādreiz bija bijusi, un noliedzu Dieva esamību. Tad, gluži negaidot, guvu satriecošu pieredzi par pārdabisko. To, ka Dievs mani vēro un par mani rūpējas, es nedomāju.
Tas notika 1946. gadā Monreālā, Kanādā. Sastapu kādu karalaika draugu. Viņš bija iestājies biedrībā, kas apgalvoja, ka uztur sakarus ar mirušo gariem. Es sāku piedalīties viņu izdarībās, un drīz vien mūs abus uzņēma slepenā asociācijā, kuras biedri pielūdza izcili gudras, pievilcīgas būtnes, ko tie dēvēja par dieviem. Viņu dievkalpojumu telpā bija izlikti daudzi garu portreti. Man paskaidroja, ka gari ieguvuši materiālu veidolu un nofotografēti. Pēc šīm fotogrāfijām tika izveidoti portreti.
Tajā laikā es strādāju kādā izšūšanas firmā, kas piederēja ebrejiem. Firmas īpašnieks reiz palūdza mani izdarīt viņam pakalpojumu. Viņš tikko bija pieņēmis darbā kādu vīrieti, kura reliģiskā pārliecība saimnieku mulsināja. Saimnieks mani lūdza neuzkrītoši izdibināt, kādai konfesijai viņš pieder. Iepazīšanās gaitā man radās dziļa interese par to, ko Bībele saka par pārdabisko garu pasauli.
Pēc dažām dienām gari paziņoja mūsu biedrības priesterim, ka es pētu Bībeli un ka “dievi” ir saniknoti. Nedaudzu dienu laikā asociācijas vadītāji piesolīja 10 000 dolāru par manis nogalināšanu. Gari norādīja, ka slepkavībā nedrīkst piedalīties neviens, kas nav asociācijas biedrs; pašiem biedriem vajadzēja mani nošaut izdevīgā laikā. Gari apsolīja piešķirt brīvprātīgajiem gaišredzības spējas, lai viņi vienmēr zinātu, kur atrodos.
Un atkal Kungs mani izglāba no pāragrās nāves. (Sīkāk šis piedzīvojums aprakstīts manā grāmatā “Trip Into the Supernatural” [“Ceļojums pārdabiskajā”], R&H, 1993.
Tagad, slimnīcas gultā, mans ķermenis bija vārgs, bet prāts skaidrs un ass. Kā nekad agrāk sapratu, kāds spēks ir Dieva Vārdā, kad man atmiņā atausa Ps. 103:10-14 vārdi, kurus biju iegaumējis pirms vairākiem gadiem. “Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums. Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.”
Cerība, drosme un ticība atausa manā sirdī. Ar prieku atcerējos gaišo, saulaino 1947. gada aprīļa dienu, kad es Monreālā tiku kristīts.
Tā paša gada rudenī Kungs mani dāsni apbalvoja, kad 20. septembrī mēs ar Hildu savienojāmies laulībā. Mana jaunā sieviņa bija dievbijīga sieviete, kas izprata aizlūgšanas spēku; četrus gadu desmitus viņa palīdzēja izlūgt pār mani dievišķo aizsardzību, kas neļāva sātanam mani pirms laika iedzīt kapā. Tagad biju ļoti noguris un lūdzu, lai Dievs man ļauj nedaudz atpūsties, kamēr es pie Viņa atkal nākšu pulksten trijos naktī, jo tad māsiņa mani modinās un dos dzert zāles.